Bērns vēro pedagoga demonstrējumu (nosauc darbības un rāda attēlus ar darbībām) un ar ķermeni kustībās izsaka redzēto un dzirdēto. Atkarībā no bērna vecuma tās var būt vienkāršas darbības, piemēram, pacelt rokas, palēkties, vai, darbojoties pāros vai grupās, sarežģītas darbības, kas saistītas ar informāciju kādā mācību satura tēmā, piemēram, ūdeņraža atomu, kur elektrons griežas ap kodolu.

Lai paaugstinātu uzdevuma grūtības pakāpi, pedagogs nosauc un rāda atšķirīgas darbības – šādā gadījumā iepriekš jāvienojas, kuru darbību bērns parādīs ar ķermeni – saklausīto vai redzēto.

Pedagogs aicina bērnus izveidot grupas. Katra grupa saņem informāciju, kas ir jāparāda nelielā etīdē ar vai bez teksta. Informācija ir sadalīta loģiskās daļās, katra no tām uztverama citā veidā – rakstīts teksts, audio ieraksts, attēls vai video, atkarībā no tehniskajām iespējām un bērnu spējām. Informācijas veidus var sašaurināt vai paplašināt. Katrs bērns izpēta savu informācijas daļu, pēc tam kopā vienojas, kā informāciju attēlos etīdē.

Pedagogs aicina bērnus izveidot pārus vai mazās grupas. Lai etīdes saturs būtu saistīts mācību satura tēmu, pedagogs sagatavo kartītes ar īsu aprakstu par to, kas jāattēlo etīdē. Viens no pāra (vai daļa grupas) izdomā etīdi, ko parādīs ar kustībām, otrs – būs  “titri” un viņam ir jāstāsta (“jātulko”), neko nezinot par to, parāda etīdē.

Pedagogs aicina bērnus sastāties rindā citam aiz cita. Pēdējais rindā pagriežas pret pedagogu un vēro, kādu nepārprotamu darbību pedagogs demonstrē, un to precīzi iegaumē. Piemēram, grīdas slaucīšana. Pārējie rindā to neredz. Pēc tam viņš pagriežas, piesit pie pleca nākamajam rindā, tas pagriežas un viņam tiek parādīta šī pati darbība. Tā turpina, līdz darbība ir sasniegusi pirmo bērnu rindā, kurš nosauc un parāda darbību.

Pedagogs iedod bērnam kādu viņam nezināmu priekšmetu, kas sastāv no vairākām detaļām. Bērns izpēta priekšmetu, uzraksta vai uzzīmē instrukciju tā izgatavošanai. Lai samazinātu uzdevuma grūtības pakāpi, bērnam var atļaut kādu sarežģītu priekšmetu daļēji vai pilnībā izjaukt.

Pedagogs aicina aptaustīt priekšmetu, kas bērnam jāizgatavo no veidojamās masas, konstruējamā materiāla vai citiem materiāliem, kas ir piemēroti konkrētajai situācijai un mācību saturam. Piemēram, maziem bērniem tie var būt vienkārši modeļi, ko pēc taustes bērns cenšas iepazīt un pēc tam atveidot no plastilīna. Uzdevums ir noderīgs ne tikai mazākiem bērniem, bet arī vēlāk, piemēram, pētot sarežģītu, abstraktu objektu struktūras.

Pedagogs iedod bērnam vizuālu shēmu, pēc kuras jāizveido konkrēts objekts, un dažāda veida materiālus, ko var izvēlēties. Uzdevums var būt veicams gan plaknē, gan telpiski. Piemēram, mazākiem bērniem uzdevums var būt salikt klučus pēc shēmas, bet vēlāk – atbilstīgi mācību saturam, piemēram, barības ķēdes izveide vai kāda vēsturiska notikuma rekonstrukcija.

Pedagogs stāsta par objektu, tā pielietojumu, bērnam tas ir jāizveido no veidojamās masas, konstruējamā materiāla vai citiem materiāliem, atbilstīgi konkrētajai situācijai vai mācību saturam. Netiek piedāvāts vizuāls uzskates materiāls. Piemēram, apgūstot alternatīvos enerģijas iegūšanas veidus, pedagogs var raksturot vēja ģeneratoru vai hidroelektrostacijas uzbūvi, bet bērns veido tā modeli no dažādiem materiāliem. Izvēloties sarežģītus objektus, pedagogam ir jāpārliecinās, vai bērnam ir vismaz elementārs priekšstats par konkrētā objekta izskatu un pielietojumu.

Pedagogs piedāvā pēc iespējas plašāku materiālu klāstu un aicina bērnu izgatavot objektu, kam piemīt kādas konkrētas īpašības, piemēram, tas peld virs ūdens, ātri nokrīt, ir elastīgs. Bērns izpēta piedāvātos materiālus un izgatavo objektu. Pēc tam demonstrē, kā objekts atbilst izvirzītajām prasībām.

Pedagogs kopā ar bērnu pagatavo līdzsvara svarus. Precīzākiem mērījumiem var izmantot rūpnieciski ražotus, taču, lai labāk izprastu to darbību, ieteicams veidot pašam. Piemēram, drēbju pakaramajam abos galos iekar plastmasas glāzes. Pedagogs iedod bērnam priekšmetu kopu, kas jāsadala pa pāriem pēc masas. Sākumā bērns cenšas atrast pārus pēc izjūtas, pēc tam pārbauda precizitāti, novietojot priekšmetus uz līdzsvara svariem.

Pedagogs iedod bērnam dažāda izmēra priekšmetus. Bērnam pēc acumēra jānosaka, kuri priekšmeti ir pedagoga nosauktajā izmērā. Lai samazinātu grūtības pakāpi, bērnam piedāvā aptaustīt priekšmetus. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, priekšmetus var aplūkot tikai no attāluma.

Pedagogs iedod bērnam dažādus priekšmetus, kas ir jāsagrupē pēc kopīgām pazīmēm – garuma, masas, skaņas vai kādas citas pazīmes, taču nenodrošina palīglīdzekļus mērīšanai. Lai samazinātu grūtības pakāpi, bērnam piedāvā vienu priekšmetu, pēc kā vadīties. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, uzdevums ir atrast priekšmetus, kam ir vairākas kopīgas pazīmes.

Pedagogs iedod bērnam vairākus priekšmetus no dažādiem materiāliem ar atšķirīgu svaru. Bērna uzdevums pēc izjūtas sakārtot priekšmetus no vieglākā uz smagāko. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, pedagogs nosauc konkrētu svaru, piemēram, 100 grami, un bērns nosaka, kuram no priekšmetiem ir šāds svars.

Pedagogs aicina bērnus izdomāt pašiem savu garuma, masas vai citu mērvienību un izveidot tās etalonu. Bērni iepazīstina viens otru ar savu jauno mērvienību un tās etalonu. Pārējie, izmantojot jauno mērvienību, cenšas veikt mērījumus dažādiem priekšmetiem.

Pedagogs iepazīstina bērnus ar dažādām optiskajām ilūzijām, piemēram, Millera Laijera vai Ponzo ilūziju. Kad to būtība ir skaidra, bērni pēc acumēra cenšas noteikt objektu izmērus attēlos, kur redzamas optiskās ilūzijas.

Pedagogs aicina bērnus izveidot pārus. Starp bērniem novilkta aukla, taču var izmantot arī krēsla atzveltni vai kādu statīvu. Abiem bērniem ērti sasniedzamā vietā stāv trauks ar knaģiem. Viena bērna uzdevums ir pēc iespējas ātri “knaģēt” tos uz auklas, otra bērna uzdevums ir šos knaģus ņemt nost. Ja telpas izmērs atļauj, šo aktivitāti var veikt nelielās komandās, knaģu trauku novietojot tālāk no auklas. Lai paaugstinātu uzdevuma grūtības pakāpi, pie auklas var “knaģēt” sīkus priekšmetus.

Pedagogs izber uz grīdas vai galda priekšmetus, kas bērnam jāsalasa traukā. Iepriekš vienojas par noteiktu laiku, cik tiks atvēlēts uzdevuma veikšanai. Atkārtojot uzdevumu, laiks tiek samazināts. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, bērni var darboties pāros, un katrs var lasīt sava veida priekšmetus. Piemēram, uz galda izbērtas baltas un tumšas pupas – viens lasa baltās, otrs – tumšās. Uzdevumu var variēt, nosakot, ka lasīt var tikai ar labo vai kreiso roku, kāju pēdām vai arī sīku priekšmetu satveršanai var izmantot pinceti vai irbuļus.

Pedagogs aicina bērnus apsēsties aplī. Bērni ar kājām padod bumbu pa apli vienā virzienā, bet ar rokām – pretējā. Pedagogs pakāpeniski palielina bumbu skaitu. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, var piedāvāt dažāda izmēra un svara bumbas un laiku pa laikam mainīt kustības virzienus.

Pedagogs aicina bērnus nomainīt plakni, kurā pierasts strādāt. Piemēram, ja zīmēšana parasti notiek uz galda, šoreiz tas pats uzdevums tiek veikts, nostiprinot lapu pie galda apakšas. Darbības veikšanas laikā var pārrunāt, kā ierasto kustību un pozu maiņa ietekmē darba precizitāti un izpildes ātrumu.

Bērnam uz galda stāv divas mazas lapas vai viena liela, katrā rokā pa krītiņam, zīmulim vai pildspalvai. Pedagogs demonstrē divas formas, piemēram, riņķi un četrstūri, bērnam ir jāuzzīmē abi vienlaicīgi, katrs ar savu roku. Lai samazinātu grūtības pakāpi, sākumā ar abām rokām var zīmēt vienu un to pašu figūru – tādā gadījumā ir jāpievērš uzmanība, lai netiek zīmēts spoguļrakstā. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, figūru vietā var izmantot sarežģītāku zīmējumu, piemēram, ar vienu roku klāj fonu, bet ar otru – attēlo objektus.

Pedagogs aicina bērnus nostāties aplī, iedod katram bērnam rokās nelielu priekšmetu, piemēram, bumbiņu, ko viegli var noturēt plaukstā. Bērni tur priekšmetu izstieptā labajā plaukstā. Sākumā pedagogs skaita “viens – divi”: uz “viens” – bērni satver priekšmetu ar kreiso roku, uz “divi” – ieliek priekšmetu pa kreisi stāvošajam plaukstā. Jo mazāk bērnu ir aplī, jo vieglāk ir veicams uzdevums. Kad šī darbība “automatizējusies”, var mainīt rokas un virzienus, pārtraukt skaitīšanu. Lai noturētu ritmu, var skandēt arī kādu dziesmu vai dzejoli.

Pedagogs rāda kādu kustību virkni, ko bērns atkārto, un pakāpeniski palielina kustību skaitu. Kad sasniegts plānotais kustību daudzums, sāk kāpināt tempu. Lai samazinātu grūtības pakāpi, katru kustību kombināciju pedagogs rāda vairākas reizes. Lai paaugstinātu grūtības pakāpi, katrā demonstrējuma reizē tiek pievienota jauna kustība.

Pedagogs demonstrē bērnam, kā izveidot kādu objektu, piemēram, origami figūru, taču mutiski nepaskaidro, kas un kā darāms. Bērns cenšas atkārtot redzēto. Lai samazinātu grūtības pakāpi, pedagogs var atkārtoti rādīt, un bērns darbojas vienlaicīgi ar pedagogu.

Pedagogs aicina bērnus vērot video ar iluzionistu trikiem. Bērna uzdevums – izpētīt kāda burvju trika būtību un censties pēc iespējas precīzāk to atkārtot.