Uzdevumi kreativitātes attīstībai

Uzdevuma gaitā tiek pētīta pilsētas sabiedriskā transporta struktūra. Bērni aplūko sabiedriskā transporta kartes un vienojas, kuru transporta veidu pētīs. Apkopo informāciju par konkrētā transporta veida tīklu pilsētā, tā izmaiņām gadu gaitā un šo izmaiņu iemesliem. Aptaujā pasažierus par viņu izvēles iemesliem braukt ar šo transporta līdzekli. Ņemot par pamatu konkrētas pilsētas viena transporta veida infrastruktūru, izplāno maršrutu uzlabojumus. Izstrādā priekšlikumus un nosūta tos pilsētas domei.

Bērni tuvākajā apkaimē pēta ceļazīmes un norādes, īpašu uzmanību pievēršot zīmju atrašanās vietai. Apspriež iemeslus, kāpēc, viņuprāt, zīmes izvietotas tieši tur. Apspriež idejas, kā pilsētvidē varētu efektīvāk uzrunāt “neredzošu” un “nedzirdošu” gājēju, kurš iegrimis viedtālrunī. Apkopo ideju pierakstus un formulē uzdevumu dizaineram. Nosūta sagatavotās iestrādes dizaina augstskolas studentiem vai nozares profesionāļiem un uzaicina viņus uz kopīgu diskusiju.

Uzdevuma ideja ir palīdzēt bērnam izprast cieņpilnas sadzīvošanas nozīmi starp dzīvniekiem un cilvēkiem. Pedagogs kopā ar bērniem pārrunā, ko cilvēks spēj iemācīt, piemēram, sunim (sēdēt) un ko suns cilvēkam (uzticēties). Kad salīdzina, var nākties secināt, ka tās prasmes, ko dzīvnieks iemāca cilvēkam, ir daudz komplicētākas un jēgpilnākas. Pētīšanai ieteicams izvēlēties visdažādākos dzīvniekus. Apkopojot pieredzi, bērni iztēlojas pasauli, kurā ir līdzvērtīgas attiecības starp visiem tās iemītniekiem un formulē tās pastāvēšanas nosacījumus.

Nereti bērniem ir grūtības izvērtēt savus radošos darbus un izlemt, ko saglabāt, ko pārveidot, izjaukt vai vienkārši izmest. Sastopoties ar šo problēmu, pedagogs bērniem iesaka uz to palūkoties no cita skatpunkta – ko par maniem darbiem domātu vēsturnieks nākotnē, ko tie liecinātu par maniem personīgajiem un mūsu laikmeta sasniegumiem, kāpēc šāda informācija vēsturniekam varētu būt noderīga. Bērni kopīgi formulē kritērijus, pēc kā vadīties, domājot par savu radošo darbu saglabāšanu.

Pedagogs kopā ar bērniem apspriež bezgalības konceptu un veidus, kā ir iespējams pētīt bezgalību. Vai ir atšķirība metodoloģijā, pētot kaut ko bezgalīgi mazu un bezgalīgi lielu? Vai bezgalība ir atkarīga no cilvēku iespējām to aptvert? Vai robežu esamība risina bezgalības problemātiskumu? Vai bezgalību var uzzīmēt, fotografēt, atskaņot, aprakstīt? Vai māksla, mūzika un literatūra palīdz vai traucē bezgalības izpratnei? Vai ir iespējama nākotne, kurā bezgalības koncepts beigs pastāvēt, jo viss būs izpētīts? Kāpēc? Kā izmainītos cilvēka dzīve, ja bezgalības nebūtu? Bērni, apkopojot jauniegūto pieredzi, formulē bezgalības jautājuma problemātiskumu.

Bērni zina, ka saldumi ir neveselīgi. Tomēr daudzi savu kabatas naudu izmanto to pirkšanai. Bērniem tiek dots uzdevums risināt problēmu – kāpēc man piedāvā to, ko nevajadzētu pirkt.  Uzdevuma mērķis ir aplūkot problēmu plašāk par ierasto ieteikumu nepirkt neveselīgus našķus vai neatļaut tos pārdot izglītības iestādēs. Bērni apspriež, kā viņi varētu pašu spēkiem risināt šo problēmu un sadala pienākumus – meklēt informāciju internetā un grāmatās, uzrunāt uztura speciālistu, bērnu ārstu, pārtikas veikala vadītāju, saldumu ražotnes tehnologu. Grupas analizē iegūto informāciju, pārdefinē problēmu saskaņā ar iegūto informāciju un piedāvā radošus risinājumus.

Bērni tiek aicināti izveidot sev personīgi nozīmīgāko piecu grāmatu (skaņdarbu vai filmu) sarakstu. Apkopo informāciju kopīgā grupas vai klases sarakstā. Diskutē par to, kā katra personīgi nozīmīgākās  kultūras vērtības iekļaujas kopējā sarakstā. Vai populārākā grāmata klasē ir vērtīgāka par to, ko izvēlējies tikai viens bērns? Spriež par sakarību starp popularitāti, oriģinalitāti un vērtību. Vai būt populāram ir vērtīgi? Vai oriģinalitāte ir vērtība? Kāpēc? Vai no citiem atšķirīgu kultūras vērtību izvēle liecina par drosmi?

Bērni izvēlas kādu dabas objektu, piemēram, kāpostu vai zaru. Iztēlojas, ka redzamais objekts nav vienkārši tas, kas ir redzams, bet tajā ir nomaskējies “cits”. Bērni raksturo izvēlēto dabas objektu – tā formu, krāsas, struktūru, smaržu. Vienlaikus domā par objekta pazīmēm, kas liecina par tā slepeno identitāti. Raksturo objekta komplicēto izskatu un būtību.

Bērni veic pētījumu par savu diennakts plānojumu – uzraksta vai uzzīmē savas gaitas noteiktos laika nogriežņos. Zīmē variantus savam personīgajam pulkstenim, kas atspoguļo diennakts laika sadalījumu. Darba gaitā bērniem jāatrisina problēma, kā iekļaut savu personīgo 24 stundu diennakts plānojumu pulksteņa ciparnīcā.

Pedagogs iekārto telpu tā, ka galdi ir salikti aplī, kura centrā acu augstumā izvietoti telpaugi. Katram bērnam no savas darba vietas ir iespēja redzēt citus bērnus caur telpaugu “džungļiem”. Bērniem ir jāfotografē (jāzīmē vai jāglezno) gan augi, gan citi bērni aiz tiem, jāmeklē risinājumi problēmai, kā attēlot to, kas īsti labi nav saskatāms, jo atrodas “mežā”.

Pedagogs iepazīstina bērnus ar pilsētas radošā kvartāla konceptu un pazīmēm, aplūko piemērus (Telliskivi, Free Riga u.tml.). Dalās pieredzē ar pieredzēto savdabīgos dažādu pasaules pilsētu kvartālos. Diskutē par to, kāpēc radošie kvartāli spēj pastāvēt tikai īslaicīgi. Noskaidro pamesto ēku sākotnējās funkcijas, piedāvā alternatīvas idejas, kā “atdzīvināt” konkrētu neapdzīvotu ēku un tās apkārtni, ieguldot pēc iespējas mazāk līdzekļu.

Katrs bērns izvēlas vairākus dabas objektus – akmeņus, zarus, sūnas – un izpēta tos – raksturo to izskatu, formu, krāsas, struktūru, faktūru, smaržu, skaņu. Bērni izveido grupas un izdomā, kā ar šo dabas objektu palīdzību varētu atainot kādu notikumu. Iestudē izrādi objektu teātra stilistikā (dabas objektiem iestudējumā piešķir citu nozīmi).

Bērni iepazīst arābu kaligrāfiju kā islāma kultūras formu. Pievērš uzmanību arābu kaligrāfijas matemātiskajam aspektam. Mācās saskatīt arābu kaligrāfijas principu augu valstī. Apspriež kaligrāfijas divas funkcijas – vēstījumu un dekorativitāti. Izdomā savu zīmju sistēmu, kas būtu pielietojama vienlaikus gan informējošiem, gan dekoratīviem mērķiem.

Pedagogs kopīgi ar bērniem pārrunā jēdzienu pārus „redzamais – neredzamais”, domājot par sevi un savu pieredzi. Piemēram, redzams – atzīmes, seja; neredzams – domas, pagātne. Bērni izvēlas jēdzienu pāri, no kuriem viens ir redzams, bet otrs neredzams. Izdomā un izveido tā interpretāciju trīsdimensionāla objekta formā.

Bērni izvēlas kādu vēsturiski nozīmīgu personu un iejūtas viņa tēlā. Diskutē par vēstures gaitu, kāda laikmeta sabiedriskās dzīves problēmām un meklē vairākus risinājumus no sava tēla skatpunkta.

Katrs bērns izvēlas, kuras putnu sugas īpatnības izzinās. Bērns pēta pieejamo informāciju par izvēlētās sugas pazīmēm. Bērni domā idejas noderīgai dizaina lietai, kurā tiktu izmantotas putna īpatnības, piemēram, izturība aukstumā, asa redze vai prasme savīt ligzdu. Uzzīmē un raksturo savu izgudrojumu.

Bērni kopā ar pedagogu apspriež kādas ēkas kopskatu, kā arī tās ārējo un iekštelpu elementu funkcijas. Meklē analoģiju ar brīvi izvēlēta dzīvnieka ķermeņa uzbūvi un fizioloģiju. Ēkas arhitektoniskos elementus pielīdzina dzīvnieka orgāniem vai ķermeņa daļām. Detalizētā zīmējumā skaidro dzīvnieka un ēkas asociatīvu salīdzinājumu.

Uzdevuma gaitā tiek modelēts ēku grupas vai pilsētas kvartāla veidols. Vispirms bērni fotografē trauku skapja iekšpusi – to, kā trauki salikti skapī. Var izmantot arī pedagoga iepriekš sagatavotus attēlus. Bērniem ir uzdevums izmantot attēlu kā iedvesmas avotu ēku grupas vai pilsētas kvartāla modelēšanai. Maketu ieteicams veidot no balta kartona, lai ir skaidri uztverama kopējā forma un tektonika.

Bērni kopīgi raksturo izdomātas būtnes identitāti – tās izskatu, uzvedību, pārvietošanās veidu – un iztēlojas, ka šī būtne ierodas skolā. Bērni izpēta maršrutu no kādas vietas (piemēram, autoostas) līdz skolai, iztēlojas, kā ceļu redz un saprot iedomātā būtne. Izdomā un apkopo ieteikumus par vēlamajiem vides uzlabojumiem.

Bērni apspriež, kas viņiem ikdienā sagādā problēmas. Vai ceļš uz skolu ir saistošs? Vai pusdienu starpbrīdī visi paspēj paēst bez steigas? Vai šķērsot ielu ir droši? Kopīgi izvēlas vienu problēmu un meklē tai risinājumu. Darba gaitā pievērš uzmanību problēmas analīzei un pārdefinēšanai – visu iespējamo apstākļu un iemeslu noskaidrošanai. Risinājumu variantus izvērtē pēc noteiktiem kritērijiem, piemēram, risinājuma sarežģītība, izmaksas, estētiskums.

Bērni iepazīstas ar laiktelpas konceptu. Atkārto zināmo par laika un telpas mērīšanas veidiem. Izdomā, kā varētu vienlaicīgi izmērīt laiku un telpu. Skaidro jaunradīto mērvienību būtību un pastāvīgumu. Izvērtē šādas mērīšanas sistēmas vājās vietas. Pārbauda, vai sistēma izslēdz subjektivitāti. Vai tā ir pastāvīga vai relatīva? Izmēģina mērīšanas sistēmu kāda konkrēta, laiktelpas pazīmēm atbilstoša objekta mērīšanai.

Pētījums notiek lielveikalā, to bērni veic grupās. Vispirms bērni sastāda sarakstu ar precēm, kuras veikalā būs jāatrod un tikai tad dodas uz lielveikalu. Viens bērns pēc saraksta meklē lietas, divi – seko viņam, pieraksta un zīmē meklējumu ceļu. Pēc eksperimenta veikšanas bērni kopā ar pedagogu analizē veikala iekārtojuma piemērotību pircēju intuīcijai un vajadzībām, apkopo idejas veikala iekārtojuma uzlabošanai.

Pedagogs vienojas ar bērniem, ka katrs izvēlēsies tādu tehniku vai izteiksmes formu, no kā parasti izvairās. Tā var būt kāda datorprogramma, kas nešķiet ērta, krāsas, kuras nekad netiek lietotas, vārdnīca, kas nav parocīga, jebkas, kas tiek atzīts par “tas nav mans”. Katrs bērns mēģina noformulēt savas nepatikas (piemēram, izvairīšanos no tabulu izmantošanas vai nepatiku jaukt krāsas) un vienu no tām izvēlas par iztēles darba pamatu. Noformulē sev uzdevumu un paveic to.

Bērni matemātiska vienādojuma formā uzraksta savu skaidrojumu, piemēram, radošam procesam, garlaicībai vai jūtām – mīlestībai vai naidam. Kas ir tā zināmais, kas nezināmais, kādas ir vienādojuma elementu savstarpējās sakarības? Atļauts izmantot tikai matemātiskā izteiksmē pieņemtās darbības. Savstarpēji izvērtē un, vajadzības gadījumā, papildina risinājumus.

Bērni grupās pēta kādu mehānismu, ja iespējams, izjauc to, pēc tam mēģina to salikt. Identificē kāda mehānisma mezgla darbības principu un detaļu savstarpējo saderību. Izdomā, kā, izmantojot savus ķermeņus, varētu attēlot šo principu, vienojas par lomām un izmēģina ideju darbībā. Demonstrē to citām grupām un apspriež izpētītos risinājumus. Kopīgi meklē risinājumus, kā varētu uzlabot izpētītās ierīces funkcionēšanu un kā to efektīvi varētu nodemonstrēt citiem.

Bērni par tuvāko apkaimi veido foto vai zīmējumu kolekciju, izvēloties konkrētu pazīmi, kas būs vienojoša visiem attēliem. Izvirza kritērijus, kā iegūtos attēlus sistematizēt un kā izvērtēt, kuri ir labākie attēli. Veido kopīgu kolekciju, kurai katrs iesniedz vienu paša izvēlētu attēlu. Aplūko kopīgi radīto kolekciju un pārdomā, vai savu iesniegto attēlu atstāt vai mainīt pret citu – piemērotāku. Diskutē par kopīgi radītās kolekcijas vēstījumu un jēgu.

Vispirms bērni apspriež galvenos nosacījumus spēles izgatavošanai, kuras būtisks elements ir lodītes ripināšana. Piemēram, ir jānorobežo malas, lai lodīte nekristu zemē; lodītei jāspēj izkļūt no strupceļiem; lai lodīti virzītu, nepieciešams kustināt plakni vai arī ir jāizmanto gravitācijas spēks. Eksperimentējot ar plakni vai telpisku struktūru, kurā ripināt lodīti, bērni risina problēmas, kas rodas procesā un izdomā spēles noteikumus.

Bērni izpēta krēsla konstrukciju. Veido sarakstu ar materiāliem, no kā var izgatavot krēslus. Spriež par dažādu materiālu priekšrocībām un trūkumiem. Modelē savu “ideālo” krēslu, argumentē par iecerēto materiālu priekšrocībām. Darba turpinājumā sastopas ar pedagoga izvirzītu izaicinājumu – pielāgot izstrādāto krēsla dizainu situācijai, kad iepriekš izvēlētais pamatmateriāls jāaizvieto ar žurnāliem, kas drukāti uz krītpapīra. Pēta papīra īpašības un pārstrādā sākotnējo risinājumu atbilstoši pieejamajam materiālam.

Bērni kopīgi domā konceptu izrādei, plāno procesu, sadala darba pienākumus. Pakāpeniski veido izrādes vēstījumu, iesaistot tajā jaunas idejas un atmetot neiederīgās. Apspriež un kopīgi izvērtē ideju kopumu, plāno saturu un vienlaikus iestudē izrādi. Pedagoga loma ir būt neuzkrītoši klātesošam un rūpēties par to, lai bērni tiktu pāri grūtībām, kas raksturīgas, strādājot bez stingra plāna, kā arī, lai jaunradē un rutīnas darbā vienlīdz iesaistītos visi.

Bērni kopīgi apspriež, kāds varētu būt telpas rotājums svētkos, piemēram, klases vakarā. Dalās pieredzē par interesanti izrotātām telpām, pārdomā, kādu noskaņu vēlētos radīt. Apkopo idejas par materiāliem, kādi būs nepieciešami. Pedagogs izvirza izaicinājumu – noskaidrot, kur un kādus telpas pārveidošanai piemērotus materiālus iespējams iegūt bez maksas vai tērējot minimālus finanšu līdzekļus. Seko otrā skiču stadija, ņemot vērā šo informāciju. Pēc tam apzina tehniskās prasības drošiem stiprinājumiem, papildu izmaksas un materiālu pārstrādes iespējas pēc pasākuma. Rūpīgi izvērtējot variantus, bērni nonāk līdz labākajam risinājumam un īsteno to.

Bērni kopā ar pedagogu dodas ceļojumā, iepriekš to detalizēti neizplānojot. Noteikts ir tikai ceļojuma sākums un aptuvens nobeigums. Ceļojumā katrs ņem līdzi kādu paša izvēlētu rīku iespaidu dokumentēšanai – pierakstu burtnīcu, ierīci skaņu ierakstiem vai foto kameru. Izaicinošāka izvēle ir neņemt līdzi neko un paļauties uz tiešu vērojumu un savu atmiņu. Pēc ceļojuma tiek veidots bērnu pieredzi apkopojošs multimediāls kopdarbs – apceļotās vietas un subjektīvo iespaidu atspoguļojums.

Uzdevuma gaitā bērni pēta rakstīšanai domāta krīta īpašības un noskaidro tā izgatavošanas tehnoloģiju. Eksperimentē ar dažādiem dabas materiāliem, kas atstāj pēdas uz papīra vai asfalta (iekštelpās var izmantot smilšpapīru). Balstoties uz iegūto pieredzi, bērni izstrādā priekšlikumus rakstāmrīka izveidei.

Uzdevums ir izdomāt stāstu atbilstoši kāda priekšmeta formai. Sākumā bērni izvēlas kādu priekšmetu (piemēram, krēslu) un uz tā virsmas atzīmē vietu, kur būs stāsta sākums. Stāsts top, līmējot līmlenti uz priekšmeta un uz tās rakstot tekstu. Formas izciļņi vai vietas, kur viena plakne pāriet otrā, liek izšķirties par satura pavērsieniem, kā arī par vietu, kur un kāds būs stāsta nobeigums.

Pedagogs rosina bērnus dalīties pieredzē par to, kā ir saplīsis kāds priekšmets. Kas bieži plīst? Trauki, apavi? Vai saplīsušas lietas ir vērts labot vai labāk iegādāties jaunas? Bērni iepazīstas ar dažādu līmju īpašībām un piemērotību saplīsušu lietu labošanā. Vai salabotas lietas var būt vērtīgākas par jaunām? Kāpēc? Bērni meklē papildu informāciju, lai pamatotu savus spriedumus.

Uzdevums ir eksperimentēt ar teksta un skaņas robežām. Sākumā bērni kopīgi sacer un raksta stāstu. Kad ievaddaļa ir uzrakstīta, seko uzdevums katram bērnam individuāli vai grupās izdomāt un atskaņot stāsta nobeigumu.

Uzdevums ir ar taustes palīdzību izzināt birstošus materiālus, piemēram, melnzemi, sausu mālu, granti. Katrs izvēlas vienu materiālu un, berot to, veido trīsdimensionālu formu. Nākamais uzdevuma posms – atrast ar objekta formu un struktūru saskanīgu nosaukumu. Noslēgumā bērni papildina telpiskos darbus ar vēl vienu materiālu, veidojot divu materiālu „dialogu”.

Bērni klausās un salīdzina mūzikas instrumentu un putnu balsu skanējumu, meklē līdzības. Izvēlas kādu konkrētu putnu, aplūko tā ķermeņa formu un raksturīgās kustības. Iepazīst šī putna dzīvesveidu. Salīdzina to ar putna balsij līdzīgi skanošā mūzikas instrumenta formu. Apspriež putna specifiskās balss īpatnības un to saistību ar putna izskatu. Izdomā, kāds varētu būt pētījuma turpinājums un mērķis, ja tajā iekļauj savākto informāciju un secinājumus.

Angļu valodā sadzīves tehniku tradicionāli iedala divās grupās, apzīmējot kā baltās un brūnās preces. Piemēram, baltās ir ledusskapji, trauku mazgājamās mašīnas, vannas. Piemēram, brūnās ir datori, sulu spiedes, televizori, telefoni. Bērni noskaidro šī dalījuma vēsturisko izcelsmi un apspriež tā atbilstību mūsdienu situācijai. Diskutē par lietām, kuru iekļaušana vienā vai otrā grupā šķiet neskaidra. Meklē iemeslus, kāpēc vairums ledusskapju arī mūsdienās ir balti, bet brūnas krāsas lietu ir ļoti maz.

Bērni grupās izvēlas jēdzienus, kas tiks izmantoti šifrētai saziņai. Katram no tiem piemeklē atbilstošu skaņu. Iegaumē šifrus un izmēģina, kā ir iespējams saprasties, izmantojot šifrēto jēdzienu salikumus. Izmantojot savu pieredzi, apspriež latviešu (vai citas) valodas fonētiskās īpatnības.

Klasē bērni veido no mājām atnestu krūzīšu izstādi, kas ir materiāls pētījumam – vispirms, aplūkojot krūzes, bērni vienojas par kritērijiem, pēc kādiem tās var sistematizēt. Apkopo informāciju par krāsām, formām, dekoriem u.tml. Pēc tam diskutē par dažādu krūžu piemērotību tam vai citam dzērienam, pamato savus viedokļus.

Bērni aplūko tradicionālus japāņu mākslas darbus un apspriež dabas elementu attēlojumu. Izstrādā projekta ideju, kurā izmantot japāņu mākslā ierasto nepabeigtības principu, kas izsaka pasaules nemitīgā mainīguma ideju. Diskutē par procesa un rezultāta nebeidzamajām mijattiecībām radošā procesā.

Bērniem jāizdomā attālinātas vadības pults dizains kādai konkrētai ierīcei, piemēram, putekļu sūcējam vai leļļu mājai. Uzdevums ir izmantot grafiskas zīmes tā, lai ierīce būtu intuitīvi saprotama. Vienkāršāks variants – bērni pārveido kādu jau esošu vadības pulti, padarot to saprotamāku un funkcionālāku.

Bērni grupās vēro apkārtni ar ausīm un degunu: vienam aizvērtas acis, otrs – viņu ved un uzmana, trešais – dokumentē to, ko neredzošais stāsta par uztvertajām skaņām un smaržām. Radītās piezīmes var izmantot kā materiālu jaunradei mākslā, mūzikā, literatūrā vai pētniecībai dabaszinātnēs un vides dizainā.

Dabā dzeltenas un melnas krāsas salikums nereti nozīmē bīstamību, aicinājumu uzmanīties, neaizskart (piemēram, lapsene, odze). Piemēram, sabiedrībā šo krāsu salikums tiek izmantots, kad ir nepieciešamība norobežot zonu, kur nedrīkst iet. Bērni dalās pieredzē, kas viņiem saistās ar melnās un dzeltenās krāsas salikumu. Apspriež situācijas, kurās melni dzeltens krāsu kontrasts nav pieļaujams, un pamato, kāpēc.

Bērni izvēlas kādu zīmēšanas materiālu, piemēram, zīmuli vai ogli. Meklē idejas un izmēģina, kā varētu radīt pašzīmējošu ierīci, piemēram, apvienot ogli ar elektrovadāmu rotaļlietu vai kādu sadzīves priekšmetu. Izvērtē idejas un īsteno piemērotāko no tām, izveido prototipu. Prezentē ierīci, atbildot uz jautājumiem, kā to varētu ieviest ražošanā un kam tā noderētu.

Katrs bērns vai bērnu grupa izvēlas konkrētu ārtelpas laukumu (piemēram, 10x10m laukumu pie skolas, ceļu krustojumu u.tml.). Bērni apskata izvēlēto laukumu un izstrādā metodoloģiju tā izpētei (piemēram, fotografēt atrastos augus vai atkritumus, intervēt garāmgājējus u.tml.). Veic konkrētās vietas izpēti vidē, pēc tam meklē un pētījumam pievieno vēsturiskus faktus. Iegūto informāciju un savus secinājumus apkopo publiski pieejamā prezentācijā vai lekcijā.

Sākumā bērni novēro cilvēku plūsmu vietās, kur skolā vienlaicīgi atrodas daudz bērnu, piemēram, gaitenī, ēdnīcā, ģērbtuvē. Izvērtē drošību, kustības ātrumu, fona troksni. Balstoties uz identificētajām problēmām, bērni izgatavo un uzstāda norādes un marķējumus. Ilgākā laika periodā izvērtē, vai situācija ir uzlabojusies.

Uzdevums ir veidot kādas pilsētas vai lauku apkaimes smaržu un smaku karti. Bērniem jāvienojas, kā smaržas un smakas tiks “tulkotas” vizuālā valodā, kā tās tiks attēlotas. Ieteicams virzīties uz risinājumu, kas ir vienlaicīgi gan universāls, gan specifisks pētāmajai vietai. Kad ir izdomāts veids, kā attēlot novērojumus, bērni dodas pētīt izvēlēto apkaimi un pētījuma rezultātus apkopo zīmējumā.