Uzdevumi talanta attīstībai intelektuālajā jomā

Spēja izprast un kontrolēt savus domāšanas procesus un sniegumu

1. pakāpe
Domāt skaļi

Veicot intelektuāli sarežģītus uzdevumus, aicina bērnu skaļi stāstīt, kā un ko domā. Tā ir iespēja pedagogam izzināt bērna domāšanas ieradumus, kā arī sniegt padomus domāšanas procesu uzlabošanai. Vispirms gan bērnam ir nepieciešams izskaidrot, kāpēc “skaļa domāšana” ir nozīmīga un kā tā var palīdzēt atklāt domāšanas neefektīvos ieradumus un meklēt jaunus domāšanas paņēmienus.

Mācīšanās dienasgrāmata

Viens no veidiem, kā bērns var iemācīties saprast savus domāšanas procesus, ir dokumentēt mācīšanos. Dienasgrāmatā bērni uzraksta pārdomas par saviem uzdevumu veikšanas soļiem un mācīšanās procesiem. Laika gaitā veidojas ne tikai pārskats par mācīšanās attīstību, bet bērni iemācās arī reflektēt par savām domāšanas darbībām un mācīšanās pieredzi.

Dienasgrāmatas struktūra tiek izstrādāta kopā ar bērniem. Sākumā tā ir  ļoti vienkārša, piemēram, to es darīju ar prieku; tas bija man grūti; to es varu izdarīt viens pats; tur man vajag palīdzību. Vēlāk struktūru var paplašināt, piemēram, kādus mērķus es sasniedzu; kas man vienmēr izdodas; ar ko es esmu īpaši apmierināts; ar ko es pagaidām neesmu apmierināts; ko es gribu darīt citādāk.

Sākumā ierakstus dienasgrāmatā vēlams aicināt veikt stundas laikā.

Pedagogs regulāri apskata mācību dienasgrāmatu, piemēram, vienu reizi mēnesī, un dienasgrāmatā ieraksta savas pārdomas, piemēram, apstiprina izdevušos darbus un izvirza priekšlikumus jauniem mācību mērķiem.

2. pakāpe
Metakognitīvā izpēte

Bērnam ir nepieciešamas papildu zināšanas par domāšanas procesiem un ar tiem saistītajām mācīšanās problēmām. Pēc tam  sistemātiski var sākt izsekot savu domāšanas gaitu un izmēģināt dažādas domāšanas stratēģijas. Piemēram, izpētīt savas atmiņas robežas, veicot kādu konkrētu uzdevumu, un pēc tam atrast piemērotus paņēmienus, kā ārēji var atbalstīt atcerēšanos (pierakstu veidi, atgādinājumi utt.).

Var izvēlēties katru dienu kādu no jautājumiem un pētīt savus domāšanas ieradumus uzdevumu veikšanas laikā. Piemēram, apzināties, kā saprot pirmoreiz lasītu tekstu un  kas jāmaina saprašanas pieejā. Tie var būt arī apjomīgāki pētījumi, piemēram, kā “strādā domāšana”; kādas domas palīdz problēmu risināšanā un radošajā domāšanā; kā izdodas izmainīt savu domāšanas veidu; kā izdodas tikt galā ar satrauktām domām.

Pēc tam var izstrādāt savu mācīšanās modeli, izvēlēties mācību mērķus, formas un refleksijas veidus.

3. pakāpe
Metakognitīvie treniņi

Bērnam ir nepieciešama informācija par dažādiem domāšanas algoritmiem, kurus iespējams izmantot konkrētās mācīšanās situācijās.

Kopā ar pedagogu izvēlas atsevišķus domāšanas paņēmienus, kas var palīdzēt risināt individuālas domāšanas problēmas. Vienlaicīgi turpina pētīt, kuras jaunās domāšanas iemaņas palīdz sasniegt labākus rezultātus. Piemēram, atklāj, kas traucē un palīdz kreativitātes potenciāla attīstībai: kā nebaidīties no neērtiem jautājumiem; kā nepadoties (pārvarēt grūtības un “mazas kļūdas”); kā domāt neveiksmes situācijās;  kā izstrādāt “savus drošākos domāšanas ceļus” un ticēt savai idejai, pārvarot laika problēmas.

Metakognitīvie treniņi dod iespēju bērnam saprast, kā vislabāk rīkoties, lai risinātu konkrētu uzdevumu; kādas mācīšanās stratēģijas izvēlēties; kā sevi vislabāk motivēt uzdevuma veikšanai; kā vislabāk plānot laiku un vidi uzdevumu veikšanai.

Spēja mērķtiecīgi un analītiski izvērtēt informāciju, argumentus un faktus

1. pakāpe
Pretrunīgais mācību satura tēmās

Pedagogs detalizēti informē un diskutē ar bērniem par to, kāda loģika, kāda pieredze, fakti un argumenti ir mācību satura tēmas izklāstā.

Ierosinājuma jautājumi diskusijām:

Cik daudz laika un piepūles ir nepieciešams ieguldīt problēmas izpētei?

Kas ilgā laika periodā ir zināms par konkrēto problēmu?

Kādu papildu informāciju vēl nepieciešams atrast?

Kāda informācija ir īpaši svarīga? Kāda – mazāk nozīmīga?

Kādi argumenti liecina par to, ka informācija ir ticama?

Kādi vēl ir iespējami konkrētās problēmas risinājumi (vismaz divi)?

Kādas ir iespējas atbalstīt iegūtos risinājumus?

Kādas ir iespējas neatbalstīt iegūtos problēmas risinājumus?

2. pakāpe
Pretrunas vienā tēmā

Pedagogs tekstus un tajos ietvertās tēmas izvēlas atbilstīgi mācību saturam vai arī tādas, kurās bērni paši spētu saskatīt sevi un saprastu, ka problēmsituācija attiecas uz viņiem.  Bez tekstiem pedagogs var izmantot arī filmas, īsos stāstus, karikatūras, mediju rakstus, kas var izraisīt pretrunīgas domas un jūtas.

Noteikti nepieciešams ieplānot, ka bērni var mierīgi, bez laika ierobežojuma iedziļināties uzskatos un analītiski novērtēt ne tikai pieņēmumus, bet arī problēmas izpētes procesus.

Sākumā ir svarīgi rūpēties par to, lai bērniem ir zināšanas par garīgajām darbībām, ko viņi veic, kādā veidā viņiem darbības jāveic un ko dod katra šī darbība. Ja iespējams, domāšanas procesus vajag padarīt “redzamus”: kā analizē un pārbauda avotus; kā pārbauda argumentu loģiku; kā iejūtas skatījumā no citas perspektīvas; kā veido kritisku attieksmi pret ideoloģiju; kā konstruktīvi pārbauda pieņēmumus utt.

Kritiskās domāšanas prasmes vislabāk attīstās ilgās, neatlaidīgās pārdomās un sarunās par vienu tēmu, aplūkojot vienu un to pašu problēmu no dažādām perspektīvām (juridiskā, ekoloģiskā, sociālā u. c).

3. pakāpe
Konferences – dažādi viedokļi par vienu tēmu

Bērni saņem no pedagoga tekstus, kas viņus intelektuāli izaicina un interesē. Vispirms formulē problēmas un tēzes, tikai pēc tam uzsāk savstarpējas diskusijas. Sākumā var ierosināt rakstiski formulēt savu izpratni un jautājumus par tekstu. Bērniem pats svarīgākais posms ir rūpīgi lasīt tekstus un strādāt ar tiem. Diskusijas posmā ir vēlams dzirdēt, ka “šo es interpretēju citādāk”; “vai varētu būt, ka”. Konferences metode ietver to, ka bērni mācās ar cieņu izteikt atšķirīgu viedokli un uzklausīt citu viedokļus.

Nozīmīgi iemācīties kvalitatīvi veikt četrus domāšanas posmus (analīze, perspektīvas veidošana, ideoloģijas kritika, konstruktivitāte).

1. Analīze:

a) identificēt gan tieši verbāli izteikto, gan – netiešo, slēpto, pastarpināti izteikto;

b) analizēt un loģiski pārbaudīt pieņēmumus un pierādījumus (loģikas un pareizības pārbaude);

c)pārbaudīt savus izvēlētās analīzes “instrumentus”.

2. Perspektīvas veidošana:

a) paplašināti pētīt alternatīvos viedokļus;

b) izstrādāt kopīgo un pretrunīgo starp alternatīvajiem viedokļiem;

c) izskaidrot savu viedokli un tā veidošanās kritērijus.

3. Ideoloģijas kritika:

a) izpētīt varas lomu un tās ietekmi;

b) izpētīt atklātas un slēptas varas situācijas.

4. Konstruktivitāte:

a) izzināt, kā var pārbaudīt nepārbaudītus pieņēmumus;

b) izstrādāt risinājumu modeļus saskatītajām problēmām;

c) izvēlēties atziņas, ko iekļaus savā dzīvē.

Ja ir izstrādāti daudzi atšķirīgi viedokļi vienā tēmā, ieteicams organizēt grupā konferenci. Konferencē pedagoga loma nav pasīva, viņš vada diskusijas, uzdod stratēģiskus jautājumus un palīdz bērniem uztvert idejas.

Spēja loģiski spriest un veidot secinājumus (veidot slēdzienus pēc analoģijas)

1. pakāpe
Vienkāršu analoģiju veidošana

Izpētīt dažādus analoģijas veidus, apgūt analoģiskās spriešanas soļus un būtību (kā apvienot agrāk nesaistītās domas, kā pārnest vienu ideju no viena kontekstu uz citu, kā izvēlēties apvienojamās idejas).

Galvenais analoģiskās spriešanas jautājums: Kas vēl ir līdzīgs šim?

Analoģiju veidošanas elementi un attiecības starp šiem elementiem:

  1. pēc pazīmēm (apaļais, šķidrais utt.),
  2. pēc funkcijām (traktors – zirgs),
  3. pēc attiecībām (siltums no viena objektu uz otru – aukstu),
  4. pēc tēliem (Karlsons – helikopters).

 

Sākumā izraugās noteiktus vārdus un veido mīklas vai sakāmvārdus.

Piemēram, vārdam “bumba”:

darbības cits tēls mīkla 
lido putns lido kā putns, bet nav putns
ripo rats ripo kā rats, bet nav rats
lec ķengurs lec kā ķengurs, bet nav ķengurs

 

Var pētīt jau izveidotās analoģijas. Piemēram, ja vēršiem, zirgiem un lauvām būtu rokas un tie varētu zīmēt un radīt mākslas darbus tāpat kā cilvēki, tad zirgi attēlotu dievus līdzīgi zirgiem, vērši – līdzīgus vēršiem un piešķirtu tiem tādus miesas veidus, kādi ir viņiem pašiem (Ksenofans).

2. pakāpe
Simbolisko analoģiju veidošana

Simboliskās analoģijas ietver metaforas, salīdzinājumus. Piemēram, lieliski to var izmantot, kad nepieciešamas idejas kādam intriģējošam nosaukumam  (“karstais sniegs”). Šādas analoģijas veidošanā var “doties” tālā problēmu apspriešanas darbībā: mākslā, politikā u.c., lai gūtu veiksmīgu problēmas risinājumu.

Galvenie soļi.

  1. Izvēlēties kādu jēdzienu un raksturot to, cik precīzi iespējams (piemēram, sniegs).
  2. Noteikt galvenās pazīmes un/vai darbības.
  3. Noteikt galvenās pretējas nozīmes/antonīmus iepriekš uzrakstītajām pazīmēm un/vai darbībām.
  4. No abiem pazīmju sarakstiem savienot tos, kas veido jaunu, nestandarta, pat paradoksālu izpratni.
  5. Atsevišķiem izvēlētajiem vārdu savienojuma variantiem atrast vēl jaunas vārdu kombinācijas.
  6. Izvēlēties vienu vārdu kombināciju un veidot asociāciju ķēdi pēc kādas pazīmes.
  7. Izvēlēties visinteresantāko, problēmas risinājumam atbilstošāko vārdu savienojumu.
3. pakāpe
Analoģiju izmantošana jaunu objektu un parādību izskaidrošanai

Ja ir nepieciešamas zināšanas par biomīmikriju kā jaunu zinātņu nozari, kas pēta dabas realizētos procesus, struktūras un imitē tās, lai gūtu risinājumus cilvēces  problēmām, tad pedagogs ieplāno tam sākumā laiku – izzināt vismaz dažus no realizētajiem vai vēl attīstībā esošos projektus. Piemēram, Mercedes-Benz automašīnas modelis guvis iedvesmu no tropiskajos ūdeņos mītošās koferzivs.

Pēc tam uzaicina izvēlēties objektus dabā, izpētīt tos un meklēt pielietojumu citās sistēmās (vislabāk – sev interesējošās jomās).

Galvenie domāšanas soļi.

  1. Izvēlēties kādu dabas objektu un to izpētīt.
  2. Definēt problēmu.
  3. Atrast atbilstošo “otro domu dimensiju” – ieraudzīt analoģiju.
  4. Pārnest risinājumu.

Spēja aptvert un analizēt procesus un problēmas kā strukturāli sakārtotu elementu kopu

1. pakāpe
Sistēmiskās pieejas principi

Novērtēt un izpētīt sistēmiskajai pieejai raksturīgos principus (hierarhisms, evolucionisms, emerdžentisms) saistībā ar mācību priekšmeta satura specifiku.

Hierarhisms (virssistēmas, sistēmas, apakšsistēmas). Pasaule nav viendabīga, un sistēmu var iepazīt, analizējot tās daļas, izprotot jēdzienu, parādību pakārtotību kādā sistēmā un atšķirības starp sistēmas elementiem.

Evolucionisms (attīstība). Sistēmas dzīvo laikā. Tām ir pagātne, nākotne, tagadne.  Vienas sistēmas attīstību ir pieņemts saukt par ontoģenēzi, bet visu sistēmas veida vēsturisko attīstību – par filoģenēzi. Pats svarīgākais ir tas, ka sistēmas nevis vienkārši mainās, bet attīstās atbilstoši noteiktām likumsakarībām.

Emerdžentisms (sistēmu lauki hierarhismā un mijiedarbībā, attīstības likumsakarības) raksturīgs lielām un sarežģītām sistēmām – jaunu īpašību parādīšanās sistēmai, kuru nav tās elementiem un to saitēm.

Uzdevums ir raksturot izraudzītās sistēmas (tehniskas, bioloģiskas, sociālas, zinātniskas, mākslas) struktūru un tās nozīmīgumu, izveidot sistēmas modeli.

Ieteicamie jautājumi, lai izveidotu sistēmas modeli:

  1. Kādā sistēmā (virssistēmā) ietilpst pētāmais objekts, parādība, jēdziens? Kas tā ir par daļu kopējā sistēmā?
  2. Kāda ir objekta galvenā funkcija? Kāda tam ir nozīme?
  3. No kādiem elementiem sastāv objekts? Kas tajā ietilpst?
  4. Kāda ir objekta slēptā funkcija? Kā vēl var izmantot šo objektu?
  5. Kādas ir objekta īpašības (forma, krāsa, izmēri; garša, skaņa, smarža; ciets, šķidrs, gāzveida u.tml.)? Vai var izdalīt kādas citas īpašības saistībā ar izpētes mērķi?
  6. Kas kopīgs un atšķirīgs ar citiem līdzīgiem objektiem?
  7. Kur atrodas objekts? Kāda ir tā vieta Visumā?
  8. Kāda ir objekta ģenētiskā analīze: objekta izcelsmes vēsture un attīstība?
  9. Kādi ir dažādie viedokļi par šo objektu? Ko par to domā tie, kas to izmanto (atkarībā no vecuma, sociālā statusa, tautības, profesijas u.c.)
2. pakāpe
Sistēmiskās domāšanas mācīšanās soļi

Sistēmiskās domāšanas apguvē bērnam ir jāiemācās reflektēt par savu mācīšanās procesu un apzināti to veidot. Svarīgākās sistēmiskās domāšanas apguves jomas ir modeļu raksturošana, dinamikas izpratne, prognožu saskatīšana un sistēmu ietekmējošo darbību novērtēšana.

Apguves programma 8 soļos.

    1. solis. Saskatīt sistēmu

Raksturot modeļus, izmantojot piemērus. Diskutēt par to, ko nozīmē sistēmas robežas. Vingrināties identificēt dažādu sistēmu elementus un to nozīmīgumu.

  1. solis. Raksturot seku sakarības sistēmā

Pētīt saistību starp dažādiem vienas sistēmas elementiem.

  1. solis. Zīmēt seku diagrammas un saskatīt mijiedarbību

Izmantojot seku diagrammu, precīzi analizēt mijiedarbību kvalitāti. Pētīt dažādus piemērus, iepazīt mijiedarbības koncepcijas. Diskutēt par mijiedarbības dažādiem līdzsvarojošiem un pastiprinošiem efektiem.

  1. solis. Raksturot izmaiņas, izmantojot norises diagrammas

Pētīt, kā laika gaitā izmainās lielākā daļa sistēmas elementu.  (Jau agrā vecumā var sākt raksturot izmaiņas un izmantot kā instrumentu kvalitatīvas norises diagrammas. Vēlāk var darboties ar vērtību tabulām (kombinācijā ar norises līknēm), kas padziļina norises diagrammu izpēti).

  1. solis. Atšķirt lineāru un nelineāru attīstību

Noskaidrot un matemātiski raksturot, it sevišķi eksponenciālās izmaiņas.

  1. solis. Saskatīt nobīdes laika ziņā

Aplūkot saistības laika ziņā starp dažādiem sistēmas elementiem. Izmantojot piemērus, diskutēt par laika nobīdes risku nenovērtēšanu.

  1. solis. Izteikt prognozes

(Ar pirmajiem sešiem soļiem tiek radīts pamats, lai izraisītu pārdomas par izpētītās sistēmas tālāko attīstību.) Ievērojot sistēmas mijiedarbību un dinamiku, “ieraudzīt” dažādus scenārijus un diskutēt par redzējumiem. Vingrināties izprast tādus arhetipus kā “attīstības robežas” vai “problēmu pārbīde” un tos izskaidrot.

  1. solis. Novērtēt darbības shēmas

Balstoties uz attēlotajiem sistēmu modeļiem un izpratni par laikā notiekošām pārmaiņām un prognozēm, ierosināt konkrētus pasākumus sistēmas optimizācijai (iespēju robežās tos īstenot).

3. pakāpe
Sarežģītu sistēmu evolūcijas pētīšana

Iepazīties ar sarežģītu sistēmu pamatprincipiem, koncentrējoties uz sociāli ekonomisko procesu dinamiku un evolūcijas projektēšanas metodoloģiju. Pētīt cilvēces demogrāfiskos, ekonomiskos, tehnoloģiskos un kultūras attīstības tempus vienotā sistēmā, izprast krīžu mehānismus un globālos cilvēces attīstības ciklus, prognozēt varbūtējos globālās pasaules attīstības scenārijus un ar to saistītos riskus un izmaiņas.

Spēja saglabāt atmiņā lielu informācijas apjomu un to reproducēt

1. pakāpe
Mnemonisko līdzekļu izvēle

Izpētīt veidus un paņēmienus, kas palīdz iegaumēt informāciju (saistībā ar konkrēto mācību priekšmeta saturu).

Izvēlēties dažādus iegaumēšanas veidus (tēlu metode, izvietojuma metode, balstvārdu metode u.c.) un pārliecināties par katras metodes priekšrocībām un trūkumiem. Atrast savus iegaumēšanas veidus un izmantot tos mācīšanās procesā, apzinoties savas īpašās atcerēšanās īpatnības.

2. pakāpe
Liela apjoma informācijas iegaumēšana

Izpētīt dažādas izziņas stratēģijas, kas palīdz iegaumēt informāciju, lasot apjomīgus dažāda veida tekstus.

Izvēlēties sev atbilstošāko pierakstu veidu pēc apzinātiem konspektēšanas likumiem, piemēram, izcelt galveno, atdalīt nenozīmīgo, atdalīt nebūtisko saistībā ar tematu, sasaistīt galveno un papildinformāciju.

Izmēģināt jautājumu tehniku, kompozīcijas tehniku, dažādas rakstīšanas un zīmēšanas (domu kartes) tehnikas.

Piemēram, iegaumēšana ar piktogrammu palīdzību (šī metode varētu būt lietderīga vizuālajam tipam).

1.solis. Tekstā atrast (var pasvītrot vai izrakstīt) atslēgas vārdus vai īpašus izteicienus.

2.solis. Katram no atslēgas vārdiem vai izteicieniem zīmēt piktogrammu (attēlu, kas var viegli atgādināt par šo vārdu vai izteicienu). Piktogrammai nav jābūt detalizētai vai shematiskai, tai jābūt vienkāršai, tikai bez burtiem un cipariem.

3.solis. Turpināt strādāt ar tekstu, ja ir pietiekami daudz laika. Var turpināt izstrādāt vēl detalizētākas piktogrammas un mēģināt reproducēt tekstu.

3. pakāpe
Publiskās runas iegaumēšana

Izpētīt variantus, kā vislabāk var iegaumēt uzstāšanās tekstu (priekšlasījums, lekcija utt.).

Izmēģināt četru soļu pieeju – “galvenās  domas + detaļas + pārskatīšana +precizēšana”.

1.solis. Apzināties, kuras ir galvenās domas un kādas ir to “savstarpējās attiecības”.

2.solis. Uzmanību pievērst detaļām, kas saistītas ar galvenajām domām. (Izvēlēties kādu no iegaumēšanas metodēm.) Pārbaudīt, kā spēj atcerēties galvenās domas un ar tām saistītās detaļas.

3.solis. Pārbaudīt, kā atceras galveno domu secību un kā var atcerēties detaļas. Pārskatīt, vai izdodas atcerēties tekstu arī no beigām uz sākumu. (Ja uzstāšanās teksts ir garš, var izmantot asociāciju metodi.)

4.solis. Atkārtot runu pie spoguļa (vai arī kādam individuālam klausītājam). Tekstā var ieskatīties tikai “ārkārtējā gadījumā”. Tikai pēc runas pabeigšanas nepieciešams analizēt, kuras ir tās vietas, kuras nevar atcerēties, un pārdomāt, kāpēc tas tā notiek. Atrast veidu, kā var iegaumēt. (Uzzināt par posmu savienojuma jeb saišu metodi, kuru izmanto, lai atsauktu atmiņā nepieciešamo informāciju.)

Izpētīt iegaumēšanai vislabāko laika grafiku, piemēram, ja līdz uzstāšanās dienai ir divas dienas (1.atkārtojums – uzreiz; 2.atkārtojums – pēc 20 minūtēm; 3.atkārtojums – pēc 8 stundām; 4.atkārtojums – pēc 24 stundām).

Spēja fokusēt uzmanību un detalizēti fiksēt objektus, parādības

1. pakāpe
Apzināties, ka pats var vadīt savu uztveri

Regulāri veikt vingrinājumus – secīgi uzskaitīt elementus, ko pamana kopējā ainavā. Pēc tam pētīt, vai spēj uztvert pašu galveno un svarīgāko. Šie vingrinājumi ļauj izprast elementus, kas veido uztveri.

2. pakāpe
Apzināties paņēmienus, kā var vadīt savu uztveri

Uztvere nav tikai spontāns process, tas ietver vairākus posmus, kurus ir labi apzināties, lai uztvertu “pareizos” signālus. Uztvertā informācija ir saistīta ar mūsu uzmanību, pieredzi, vēlmēm. Katru dienu saskaramies ar lielu skaitu signālu, taču nespējam uztvert visus signālus. Tāpēc pirmais posms – filtrēt un izvēlēties informāciju uztverei. Otrais posms – grupēt signālus, kas ir nepieciešami, pēc noteiktiem kritērijiem. Trešais posms – piešķirt nozīmi atlasītajiem signāliem, proti, pabeigt uztveres procesu. Saņemto signālu interpretācija ir atkarīga no pieredzes un vēlmēm.

Vingrinājumi.

  1. Vispirms pievērst uzmanību pozitīvajam, tikai pēc tam negatīvajam, ignorējot to, kas šķiet interesants.
  2. Uzmanību vērst uzreiz uz sekām – kā tās ietekmēs kaut ko nākotnē.
  3. Iepriekš izvirzīt mērķi un uzmanību pievērst tikai tam, kas saistīts ar mērķi.
3. pakāpe
Panākt labāku uztveri

Pētīt savu uztveri kā sarežģītu analītisku darbību.

1.posms. Apzināties sākuma posmu, kad tiek izvēlēti noteikti signāli.

2.posms. Atlasīt pēc raksturīgākajām pazīmēm, pēc kurām var identificēt.

3.posms. Identificēt pēc tiem paraugiem, kas ir atmiņā/pieredzē.

4.posms. Nosaukt uztverto objektu.

Vingrinājumi – citu “domu lasīšanai”.

  1. Pievērst uzmanību “eksperimenta dalībniekam” un pamanīt pat visniecīgākās fiziskās izmaiņas.
  2. Pievērst uzmanību, kā sejā atspoguļojas emocijas vai arī – kā mainās noskaņojums (mainās domas).
  3. Pievērst uzmanību, kāda informācija tiek nodota ar ķermeņa valodu, acu zīlītēm un acu kustībām, smaržu, balss toni, tempu, skaļumu, elpošanu, izteiksmes stilu, vārdiem (vizuāliem, audiāliem, kinētiskiem, neitrāliem).