Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Rezumēšana 9. klase

1. teksta paraugs rezumēšana aktivitātei

Atmaskot direktori

Fragments no Dainas Ozoliņas grāmatas

Attēls : www.wallpapercave.com (skatīts 19.12.2018.)

1.

Bija laimīgi pagājusi pirmā skolas nedēļa, kurā es nebiju dabūjis nevienu nesekmīgu atzīmi (rekords!) un divreiz ticis aizsūtīts pie direktores (arī rekords). Mēs visu nedēļu bijām centīgi vākuši pierādījumus pret direktori un tagad devāmies izlūkgājienā ar riteņiem uz Ceriņu ielu 12. Galu galā ienaidnieks jānovēro viņa dabiskajā teritorijā.

Mums paveicās. Pretī Ceriņu ielai 12. namam, kas bija liela divstāvu ēka ar plašu pagalmu, atradās jaunbūve, kur šosestdien neviens nestrādāja. Mēs ielīdām pa caurumu žogā, apsēdāmies uz mājas pamatiem un palūkojāmies uz pretējo namu. Lieliski, parādes durvis tieši mūsu redzeslokā.


2.

– Kādi būs mūsu šīs nedēļas secinājumi? – es jautāju, izvelkot no kabatas saulespuķu sēklas un ieberot draugiem saujās.

Imis iemeta mutē daļu sēkliņu un sparīgi gremoja. – Viņa ir bagāta, – viņš sacīja. – Tas Saab nav nekāds lētais. Turklāt izskatās jauns.

Imants ir kā traks uz automašīnām. Viņš spēj noteikt jebkuras automašīnas marku un izlaiduma gadu, tikai sadzirdot, kā rūc tās motors.

– Viņa visiem patīk – gan skolotājiem, gan skolēniem, – Vilis teica. – Saskaņā ar mūsu skolas avīzes veikto ekspresaptauju 90 % skolēnu atzinuši, ka direktore ir forša. Un arī skolotāji ir par viņu sajūsmā… atcerieties kaut vai Kraukli! Un sporta skolotāju! Pat Zolotovai viņa patīk!

– Tas tāpēc, ka viņa spiež visus iet tajā stulbajā teātra pulciņā! – es atteicu. – Starp citu – ko jums mājās teica par pulciņu iesniegumiem?

– Mana mamma uzskata, ka tas esot lieliski, – Vilis atteica.

– Mans tēvs pieteicās aiziet uz skolu un paspiest direktorei roku, – Imants nikni noburkšķēja. – Un tikai tāpēc, ka es tagad otrdienās mācīšos valsi! Turklāt par velti!


3.

– Tomēr aizdomīgi, kur viņa ņem visu to naudu, – es prātoju. – Es neticu, ka viņa atnāca uz tādu parastu priekšpilsētas skolu, lai iegrūstu te baigo piķi. Galu galā visiem tiem pulciņu skolotājiem taču ir jāmaksā!

– Arī brauciens uz Sicīliju nebūs nekāds lētais, – Imis man piekrita. – Un, cik var saprast no Zaļās Vārnas, mūs gaida vēl sazin kādi uzlabojumi. Varbūt viņa prot dabūt naudu no tiem Eiropas projektiem, par ko vienmēr runā mana krustmāte…

– Eu, skatieties! – uzsauca Vilis.

Mēs palūkojāmies uz māju. No tās iznāca trīs cilvēki – mūsu direktore zilos džinsos un baltā T kreklā kopā ar sirmu kungu pelēkā žaketē un kundzi garā, adītā kleitā.

– Vismaz tagad mēs redzam, ka stila izjūta viņai pielipusi no māmiņas, – Vilis nočukstēja.

Imis nodemonstrēja negaidītu detektīva potenciālu un izvilka no somas binokli. Pēc neilga, bet dedzīga strīda par to, kuram būs gods pirmajam izmantot šo ierīci, Imants tomēr uzvarēja un pielika binokli pie acīm.

– Viņas vecāki brauc ar Citroen EH-1289, – viņš ziņoja, – automātiskā ātrumkārba, pagājušā gada modelis.

Jā, tas nudien palīdzēja izmeklēšanā!


4.

Kad vecāki bija aizbraukuši, Melānija vēl negāja iekšā, bet pienāca pie vārtiem. Mēs neuzkrītoši noslīdējām no mājas pamatiem un paslēpāmies aiz sētas. Kādu laiku mēs tur tupējām, pat neuzdrošinoties izspļaut saulespuķu sēkliņu čaumalas.

– Dzirdat? Pie mājas piebrauca jaunais Mercedes! – Imants pēkšņi pačukstēja.

Mēs pablenzām pa dēļu šķirbām. Nudien. No melnās automašīnas izkāpa vīrietis ādas jakā. Viņš apskāva Melāniju, un abi iegāja mājā.

– Re, nu arī vīrs, – es noteicu, izslienoties visā augumā.

– Tikai ne viņas vīrs, – atteica Vilis. Mēs ar Imantu ar izbrīnā uz viņu palūkojāmies, bet Vilis šāva tālāk: – Tas ir TTV jaunais direktors Ābols. Viņš ir precējies ar to jauno aktrisi, un viņiem ir trīs gadus vecas dvīnes. Bet viņam šajā rajonā dzīvo tēvs, ko uzņēmējs bieži brauc apciemot parasti viens pats.

Imants saviebās. – Tas ir pārdabiski, Vili! Kā tu to visu zini?

Vilis paraustīja plecus. Man viss bija skaidrs. Viļa mamma strādāja par žurnālisti vienā no Latvijas tenku žurnāliem, un tie Viļa mājās mētājās uz katra galda.


5.

– Varbūt viņš ir direktores mīļākais, – es teicu. – Kāda starpība! Tagad viss ir skaidrs – viņš savā televīzijā rādīs šovu par mūsu skolu… viss ir tieši tā, kā es teicu.

– Tā tev liekas, – Imis ieminējās, izvelkot no somas minerālūdens pudeli un padzeroties. – Ja jau viņš bija ieradies runāt par darbu, kāpēc viņam līdzi nebija nekādu dokumentu vai mapju ar projektiem?

– Tāpēc, ka viņam kabatā bija Kingston flash karte, – es atcirtu. – padomā taču loģiski, Imant! Ko citu gudra, labi izglītota, bagāta, skaista sieviete, kuras mīļākais ir TTV direktors, dara tādā viduvējā piepilsētas vidusskolā? – es teicu. – Vienīgais loģiskais izskaidrojums ir šovs. Esmu ar mieru derēt uz savu jauno iPod .

– Zini, es sāku šaubīties, – Vilis teica, pakasot pakausi. – Man liekas, te iesaistīts kaut kas personiskāks. Kāpēc viņa neizvēlējās veidot savu šovu kādā no centra skolām? Man šķiet, ka mūsu direktori šai rajonā saista kādas nenokārtotas attiecības vai sena atriebība.

Vilis nudien varētu rakstīt ziepju operu scenārijus! Kāda vēl atriebība!

– Kā tu domā, Imi? – es vērsos pie drauga.

– Es domāju, ka darbs skolā viņai ir hobijs, – Imants atteica. Tad viņš ielika somā pudeli un binokli. – Un tagad mēs varētu aizbraukt uz sporta laukumu un paskatīties, vai Ēriks nav ieradies spēlēt basketbolu.

– Labi, – es teicu. – Tad jau beigās redzēsim, kam izrādīsies taisnība.


6.

Mēs izstūmām riteņus no pamestās jaunbūves un braucām prom pa Ceriņu ielu. Es mazliet dusmojos, ka puikas vairs neatbalstīja manu teoriju, bet gan jau ar laiku viņi sapratīs, ka man ir taisnība. Galu galā TTV direktors bija nozīmīgs arguments

Mēs braucām uz skolu. Uz Liedaga ielas mūsu ceļi krustojās ar septītās klases cacām. Citādi šīs skuķes nevarēja nosaukt. Nokrāsojušās kā uz karnevālu, auskari līdz pleciem, pleci uzrauti līdz ausīm, klibo pa ielu vājprātīgi augstās kurpēs. Būtu paskatījušās, kā Melānija iet augstpapēžu kurpēs! Turklāt man ar vienu no šī bariņa bija sens naids. Sīkā čirka piektajā klasē mani skolas diskotēkā bija uzlūgusi dejot, es viņu atšuvu, un tā pasūdzējās skolotājai, bet šī man lika iet meitenei atvainoties. Mēs, braucot cacām garām, zīmīgi nosvilpāmies un nokliedzāmies „I’m a Barbie girl”. Viņas mūs apveltīja ar tādiem vārdiem kā „idioti”, „stulbeņi” un vēl pāris angliskām „laipnībām”. Mierīga, jauka saruna skolasbiedru starpā. Nekas īpašs.


7.

Pie skolas mūs sagaidīja pārsteigums. Tur nebija ne miņas no Ērika vai viņa basketbolistiem, toties bija ieradušies kaimiņskolas slaisti skrituļdēļiem, lai vingrinātos savos trikos pie mūsu skolas parādes durvīm, kur šoruden bija uzliets jauns asfalts.

Riteņbraucēji ar skrituļotājiem nesadzīvo. Tā tas ir. Neprasiet man, kāpēc. Ir pretdabiski nomitināt šīs cilvēku grupas vienā vietā un likt tām draudzēties.

– Ko jūs te darāt? – es jautāju, nokāpjot no riteņa. – Tā ir mūsu skola, skaidrs?

Šie nokāpa no skrituļdēļiem un nikni uz mums blenza.

– Mēs tev traucējam, Ričard? – jautāja garākais no visiem. Es zināju, ka viņu sauc Igors un viņš ir no kaimiņskolas basketbola komandas – tās, ko mēs pagājušogad uzvarējām ceturtdaļfinālā. Muļļas. Viņu centra uzbrucējs labāk varētu iet strādāt par vēja virziena rādītāju, nevis līst uz sporta laukuma… man šķiet, es pēc uzvaras viņiem tā arī pateicu. Tas džeks izrādījās Igora brālis, tāpēc šie abi mani tagad necieš. Nu, man vienalga. Nav te visādiem muļķiem ko pa basketbola laukumu vazāties… un pa mūsu skolas pagalmu vēl mazāk.

– Jā, – es atcirtu. Vācieties uz savu skolu un nerādieties te līdz basketbola sezonas pirmajai spēlei!

– Mēs tev traucējam?

– Jā, ieraugot tavu seju, jau vien nelabi paliek. Turklāt katram ir sava skola, skaidrs? Mēs uz jūsu graustu nebraucam atpūsties, skaidrs?

– Un ja nu mēs neiesim prom?

– Un ja nu mēs jūs piespiedīsim aiziet?


8.

– Kur tu tik lecīgs, Ričij? – Igoram pievienojās kāds plecīgāks puisis, kuru es basketbola laukumā nebiju redzējis. – Domā, tagad baigi krutie, ja jums skolā šitāda direktore?

Uz to visi kaimiņskolas āksti sāka rēkt kā tāds pamuļķu bars.

– Kas jums par iebildumiem pret mūsu direktori? – Vilis jautāja.

– Nekādi, – īsais atteica, – es tikai brīnos, no kura kvartāla Čaka ielā jūs viņu savācāt? Mēs ar Uldi viņu redzējām 2. septembrī… tādi svārciņi…

Šie atkal sāka rēkt.

– Ko tad tu gribēji? Lai viņa staigā kā urla svītrainā treniņtērpā?

Es saviebos. Tā nu gan Vilim nevajadzēja teikt. Te dažiem no klātesošajiem svītrains treniņtērps bija viens no mīļākajiem apģērbiem.

Vismaz tagad viņi vairs nesmējās, tikai nikni lūrēja uz mums.

– Pa muti gribi? – beidzot Igors jautāja Vilim.

Nu, uz tādu jautājumu ir tikai viena atbilde… tas ir, ja tu sevi cieni, tad ir tikai viena atbilde. Protams, ir cilvēki, kas teiktu, ka tagad ir īstais brīdis kāpt uz riteņiem un laisties. Es ar tādiem nedraudzējos.


9.

Imants nolika riteni malā un mierīgi piegāja Igoram klāt. Imis ir labs draugs. Viņš daudz nerunā, bet kauties nekad nav divreiz jāaicina.

– Atkārto – ko tu teici?

Igors pēkšņi atvēzējās un lika Imantam pa degunu. Tas ir, viņš būtu trāpījis Imantam pa degunu, ja mans draugs nebūtu laicīgi pieliecies un saķēris Igoru aiz rokas. Es metos virsū plecīgajam Uldim, bet Vilis – trešajam, neitrālajam skeitbordistam. Ja jau kautiņš, tad kautiņš!

Ja jūs kādreiz esat kāvušies, tad noteikti zināt, ka pēc tam vairs nav tik viegli pateikt, kā viss noticis, kurš kuram pirmais sitis, cik stipri un kādā secībā. Atceros tikai to, ka vienā brīdī Uldis pacēla gaisā savu dēli un ierēkdamies atvēzējās, lai sistu ar to man pa galvu. Es, protams, strauji pieliecos, bet svešais vairs nevarēja nobremzēt un ar visu spēku ietrieca skeitbordu skolas parādes durvju stiklā – tas saplaisāja smalkos gabaliņos. Iegaudojās sirēna.

Šī skaņa mūs visus atvēsināja. Imants palaida vaļā Igoru, kuru bija piespiedis pie asfalta, un arī Vilis ar trešo musketieri pārtrauca cīņu. Uldis zibens ātrumā paķēra savu dēli un metās prom. Abi pārējie zēni lika viņam pakaļ, apstājoties tikai tik daudz, lai pakratītu mums ar dūri un uzbļautu: – Pat nedomājiet nosūdzēt!


10.

Arī mēs attapāmies, ka no šīs vietas labāk ātrāk pazust, tāpēc lēcām uz riteņiem un braucām prom. Diemžēl tieši tobrīd, kad nogriezāmies Upes ielā, mums pretī atkal nāca septītās klases meitenes.

Mēs aizbraucām līdz Viļa mājai, pieslēdzām riteņus un uzskrējām augšā. Viļa vecāki, kā jau parasti, sestdienā strādāja. Imis izskrēja uz balkona un, izņēmis binokli, mēģināja saskatīt, kas notiek pie skolas. Policijas sirēnas nedzirdēja.

– Tas džeks ir vienkārši stulbs, – sacīja Imants, ienācis istabā. – Ko mēs tagad darīsim?

– Viss atkarīgs no tā, vai Ričija draudzenes mūs nosūdzēs, – Vilis teica, izvelkot no skapja čipsu paku un nometot to mums priekšā uz galda. Vilim mājās vienmēr bija gardumi. Laikam jau tā ir, ja cilvēks ir vienīgais bērns ģimenē.

– Manas draudzenes! – es iebļāvos. – labāk nekaitini mani, Vili, un iedod sporta ledu! Es labprāt to uzsmērētu uz kreisā pleca.

Vilis piegāja pie skapja un iebāza galvu aptieciņā, lai pēc neilgas apdomāšanās tomēr izvilktu sporta ledu un pamestu to man. Imis pa to laiku virtuvē mazgāja pirkstu kauliņus un pēc tam uzlēja tiem salicilskābes šķīdumu.

– Gatavojamies pirmdien iet pie direktores, – es sacīju. – Septītās mūs noteikti nosūdzēs. Bet mums nav par ko baidīties.

– Jo…? – Imis gribēja dzirdēt manu ģeniālo teoriju.

– Jo skolas priekšā noteikti ir uzstādīta viena no filmēšanas kamerām, – es teicu. – Direktore to noskatīsies, dzirdēs mūsu sarunu un to, ka Igors pats uzprasījās uz kautiņu. Viss. Mēs esam attaisnoti. Noklausīsimies parasto morāli par to, ka kauties ir slikti un visu var atrisināt sarunu ceļā, un viss.


11.

  ***

Protams, pirmdien skolā tika sasaukta līnija un direktore (kura, starp citu, bija ģērbusies melnā kleitā un sarkanās augstpapēžu kurpēs) izteica dziļu sarūgtinājumu par to, ka brīvdienās skolā noticis vandalisma akts un kāds izsitis skolas parādes durvju stiklu. Mums nācās klausīties visu par to, ka „mans nams ir mana pils” un „vardarbībai – nē”, un visi, kas vien zināja kaut ko par šo negadījumu, tika lūgti ziņot direktorei.

Mums ne prātā nenāca kaut ko ziņot, bet tikpat acīmredzams bija fakts, ka septītās klases meitenes bija nolēmušas rīkoties, „taisnības jūtu vadītas”, un nodot mūs direktores rīcībā. Tāpēc mani ne par matu neuztrauca tas, ka pirmās stundas laikā klasē ieradās sekretāre un palūdza, lai Ričards, Imants un Vilis dotos viņai līdzi uz direktores kabinetu. Linda viņai aiz muguras padraudēja mums ar dūri – mēs atkal iegāžam klasi disciplīnas sacensībās.


12.

Lai cik dīvaini tas būtu, es pirmo divu nedēļu laikā jau trešo reizi runāju aci pret aci ar direktori. Mēs visi trīs sēdējām viņas kabinetā, un Melānija mūs uzmanīgi vēroja.

– Labi, puiši, tagad pastāstiet, ko jūs sestdien darījāt pie skolas.

– Kā jūs zināt, ka mēs bijām pie skolas? – es jautāju.

– Man ir savi avoti, kurus es neizpaužu.

Gluži kā detektīvseriālā, vai ne?

– Nepūlieties slēpt, mēs jau zinām, kas tie par avotiem , – es atteicu.

– Vai tiešām, Ričard? Varbūt tu pateiksi man arī?

– Nu, uz priekšu! Parādiet taču mums to videoierakstu no skolas parādes durvīm! – es sacīju.

– Kāpēc tu domā, ka man ir tāds ieraksts? – Direktore izbrīnā pacēla uzacis. Viņa nudien labi tēloja! – Mūsu skolā nav novērošanas kameru, mēs tās nevaram atļauties… un līdz šim nebija arī nekādas vajadzības.

Tagad es klusēju. Ja pateikšu, ka zinu visu par šovu, spēle būtu beigusies. Ja nepateikšu, mūs nosūtīs uz policiju, jo muļķa septītās noteikti ir pateikušas, ka to logu esam izsituši mēs. Es šova vārdā varbūt arī biju gatavs dejot valsi, bet nokļūt policijas uzskaitē neietilpa manos mērķos.


13.

Es palūkojos uz Imantu un Vili. Tie abi sēdēja un lūkojās grīdā. Nemaz negaidi palīdzību!

– Es zinu, ka skolā ir ierīkotas kameras, kuras filmē skolēnus, – es svinīgi sacīju, pieliecoties tuvāk direktorei. – Man ir savi avoti.

– Ak tā, Ričard… labi, aiziesim līdz parādes durvīm, un tu man parādīsi, kur tā kamera ir!

Urā! Nu re, man bija izdevies!

Mēs visi devāmies uz parādes durvīm. Es kā Napoleons pa priekšu, pārējie man pakaļ. Zināt, kameru noslēpt varbūt arī nav tik viegli, bet atrast… pieņemot, ka tāda kamera ir… ka tāda kamera tiešām ir… Nu kur tad tā bija?

Sasodīts! Nekādas kameras te nebija.

– Laikam tavi informācijas avoti nebūs tik uzticami kā manējie, – direktore teica. – Kā tad būs, puiši?

Imants pēkšņi ierunājās: – Mēs sestdien tiešām bijām pie skolas. Te braukāja kaimiņskolas skeitbordisti. Viņi slikti izteicās par mūsu skolu un mums. Mēs aizstāvējāmies. Sākās kautiņš. Viens no viņiem ar skrituļdēli izsita logu. Tas arī viss.

– Tad kāpēc jūs neziņojāt policijai par notikušo?

– Policisti nospriestu, ka mēs paši esam vainīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs nevarētu nosaukt to puišu vārdus.

Melānija domīgi lūkojās uz Imantu. – Un kāpēc lai es jums tagad ticētu?


14.

Te pēkšņi ierunājās Vilis. Godīgi sakot, tas jau bija nedaudz dīvaini, ka viņš tik ilgi bija klusējis. – Jā jūs apsolāt, ka nerādīsiet to policijai, es jums parādīšu vienu video, – viņš teica.

Melānija pasmaidīja un teica, ka tas būšot atkarīgs no video satura. Vilis parakņājās savā modernajā telefonā un, uzlicis vajadzīgo failu, iedeva telefonu direktorei.

Video sākās ar kaimiņu vārdiem par direktori un beidzās ar to, ka Vilis metas kautiņā ar trešo skeitbordistu.

– Redzot, ka jūsu stāsta sākums ir patiess, es pieņemu, ka varēšu ticēt visam, ko jūs stāstāt. Labi, ejiet… ja būs nepieciešams, es jūs vēl izsaukšu.

Mēs vilkāmies atpakaļ uz klasi. Es jutos muļķīgi – pirmkārt, tāpēc ka biju visu tikai sarežģījis un direktore bija noticējusi Imantam ar Vili, nevis man. Otrkārt, tāpēc ka mana teorija par TV šovu bija izrādījusies nepareiza.

Turklāt Vilis uz šo nedēļu dabūja manu iPod, bet nākamnedēļ tas pienāksies Imim.

Tagad mēs pārbaudīsim Viļa teoriju par to, ka direktorei ar šo skolu saistās kāds sens naids vai mīlestība.


D. Ozoliņa. Atmaskot direktori.
Zvaigzne ABC,
37. – 49. lpp.