1.
Latvija ir mežiem bagāta zeme. Augsts mežainums ir raksturīgs visām Ziemeļeiropas valstīm. Turklāt koknese un tās produkti ierindojami vērtīgāko eksportpreču skaitā. Lai gan meža platības Latvijā ir ievērojamas, mūsu mežos dominē tikai aptuveni 10 koku sugas. Vēl 4 – 5 sugas mazā skaitā sastop piemistrojumā. Valdošā loma Latvijas mežos ir parastajai priedei, parastajai eglei, āra un purva bērzam. Tikai nelielā apvidū Liepājas apkārtnē sastopams parastais skabārdis – Viduseiropas mežos parasts koks.
2.
Pašlaik Latvijā ir augstākais mežainums pēdējā gadsimta laikā. Tā iemesls ir daudzo papuvju un atmatu aizaugšana, samazinoties zemkopības aktivitātei. Tomēr tik daudz meža, kā tas Latvijā bija vēl 17. un 18. gs., kad mežu platība pārsniedza pusi no pašreizējās valsts teritorijas, visticamāk, pārskatāmā nākotnē nebūs.
VALSTU MEŽAINUMS BALTIJAS JŪRAS REĢIONA ZIEMEĻOS
| Valsts | Teritorijas mežainums (%) |
|---|---|
| Somija | 58 |
| Zviedrija | 54 |
| Latvija | 43 – 44 |
| Igaunija | 43 |
3.
Latvija atrodas jaukto mežu joslā. Tas nozīmē, ka vides apstākļi ir labvēlīgi noturīga meža izveidei. Auglīgās vietās ieviešas lapkoki (ozoli, oši, liepas, kļavas, vīksnas un gobas), mazāk auglīgas platības aizņem skujkoki (egles un priedes).
4.
Cilvēks ir būtiski ietekmējis Latvijas mežus, tāpēc mežainums un koku sugu sastāvs lielākoties neatbilst tam, kāds tas vēsturiski šeit izveidojās, ieviešoties mežam. Krietni samazinājušās ozolu un ošu mežu platības. Ozola koksne arī agrāk tika augstu vērtēta, un lielas ozolmežu platības Kurzemē un Zemgalē izcirta jau Kurzemes hercogistes laikā. Turklāt Zemgales līdzenuma auglīgās zemes bija pievilcīgas līdumu zemkopībai. Tāpēc šajā apvidū meža izciršana notika visstraujāk.
5.
Nebūt ne visas koku sugas ir vienlīdz piemērotas jebkuriem vides apstākļiem. Vislabāk spēj pielāgoties bērzi (āra un purva), apse un baltalksnis. Šīs sugas ātri ieviešas aizaugošās pļavās un pamestos tīrumos. Tādēļ nav brīnums, ka to izplatība Latvijas mainīgajā ainavā ir tik plaša. Šie koki aug strauji un ātri sasniedz bioloģisko vecumu.
6.
DAŽU KOKU SUGU VIDĒJAIS MŪŽA ILGUMS* DABISKĀ MEŽĀ
| Koku suga | Gadi |
|---|---|
| parastā īve | 600* |
| parastais ozols | 450 |
| parastā priede | 320 |
| parastā egle | 250 |
| parastā goba | 250 |
| parastais osis | 170 |
| āra bērzs | 130 |
| parastā apse | 90 |
| baltalksnis | 50-60 |
7.
Ozols, goba un osis ir daudz lēnaudzīgāki koki; to briedums iestājas krietni vēlāk. Turklāt šo sugu izplatību ierobežo prasīgums pret labvēlīgākiem apstākļiem salīdzinājumā ar ātraudzīgajām koku sugām, jo īpaši bērziem.
8.
Zemsedzes veģitācija Latvijas mežos ir ļoti dažāda. To lielā mērā noteic ne vien mitruma un augsnes rādītāji, bet arī valdošās koku sugas. Lapkoku mežos zemsedzes augiem vislabvēlīgākie apstākļi ir aprīļa beigās un maijā, kad augsnes virskārta ir sasilusi, valda labs apgaismojums un koki nav salapojuši. Šādos mežos drīz saplaukst dažādas pavasara sugas, piemēram, vizbuļi, daudzgadīgā kaņepene, lakači, zeltnātrīte un brīnumainā vijolīte. Sausajos skujkoku mežos augi ar ziedēšanu nesteidzas. Tikai meža silpurene vietām priežu silos izmanto agrā pavasara priekšrocības. Priežu mežos Latvijā dominē dažādi vasarzaļi un mūžzaļi sīkkrūmi (mellenes, zilenes, brūklenes, palēki), arī staipekņi, dažādas sūnas un ķērpji. Lai gan apgaismojums priežu mežā visu vasaru ir labs, tomēr smilšainā vai skābā purva augsne ir trūcīga, un augiem bieži nākas pārciest sausuma periodus.
Ļoti maz sugu zemsedzē ir egļu mežos, jo egles blīvais zarojums rada pārāk lielu ēnu.
9.
Applūstošajos melnalkšņu mežos augājs bieži ir izvietojies uz ciņiem. Agrā pavasarī starpciņu ieplakas ir pilnīgi applūdušas; vēlāk vasarā ūdens līmenis pazeminās, un ūdens saglabājas tikai dziļākajās peļķveida ieplakās vai izsīkst pavisam. Šādos mežos ieplakās atrodami dažādi ūdensaugi, liela auguma grīšļi un mitru vietu graudzāles.
Neapplūstošajās vietās uz ciņiem blakus melnalkšņiem aug dažādi krūmi un sausāku vietu lakstaugi.
Normunds Priedītis. Augu dzīve.
Enciklopēdija par augiem Latvijā, to pielāgošanos videi,
sērija “Latvijas mazā enciklopēdija”, Zvaigzne ABC, 50. – 52. lpp.
