Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Rezumēšana 8. klase

1. teksta paraugs rezumēšanas aktivitātei

Septiņas minūtes pēc pusnakts

Fragments no P. Nesa, Š. Daudas grāmatas

Kadrs no filmas “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, Attēls: www.variety.com (skatīts 14.12.18.)

1.

Tas bija norisinājies pirms divām stundām. Kopš tā laika zēns gulēja nomodā un gaidīja.

Ko?

Pulkstenis uz naktsskapīša rādīja 00:05. Tad 00:06. Zēns paskatījās uz istabas logu, kas bija cieši atvērts, lai gan vakars bija silts. Tagad pulkstenis rādīja 00:07.

Konors piecēlās no gultas, piegāja pie loga un paskatījās laukā.

Briesmonis stāvēja dārzā un lūkojās uz viņu.


2.

Atver! – briesmonis teica, un viņa balss skanēja tik skaidri, it kā loga starp viņiem nemaz nebūtu.

  Es gribu parunāties.

– Jā, kā tad, – Konors sacīja, cenšoties runāt klusi. –Tieši to jau briesmoņi vienmēr vēlas. Parunāties.

Briesmonis pasmaidīja. Tas bija atbaidošs skats. – Ja man būs jāielaužas istabā, – viņš sacīja, – es to ar prieku izdarīšu.

Tas atvēzējās ar grumbuļaino koka dūri, kā būdams gatavs izsist caurumu Konora guļamistabas sienā.

– Nē! – Konors izsaucās. – Es negribu, ka tu pamodini mammu!

Tad iznāc ārā! – briesmonis sacīja, un pat istabā zēns sajuta zemes, satrūdējušu lapu un koka mitro smaku.

– Ko tu no manis gribi? Konors jautāja.

Briesmonis piespieda seju pie loga rūts.

Nav runa par to, ko es gribu no tevis, Konor O’Mailij, – tas sacīja, – bet gan par to, ko tu gribi no manis.

 – Es no tevis negribu neko! – Konors atcirta.

– Varbūt pagaidām ne, briesmonis bilda, – bet gribēsi.


3.

– Tas ir tikai sapnis, – Konors centās sevi pārliecināt, stāvot dārzā un lūkojoties uz briesmoni, kura siluets slējās pret mēness apspīdētajām nakts debesīm. Zēns sakrustoja rokas uz krūtīm – ne jau tāpēc, ka viņam būtu auksti, bet tāpēc, ka joprojām nespēja noticēt, ka pusnaktī ir nolavījies lejā pa kāpnēm, aizslēdzis sētas puses durvis un iznācis dārzā.

Tomēr Konors jutās mierīgs. Tas bija savādi. Šis murgs – jo tas, protams, bija tikai murgs, kas gan cits – tik ļoti atšķīrās no otrā murga.

Te nebija ne šausmu, ne panikas, ne tumsas.


4.

Un tomēr te bija briesmonis – saskatāms skaidri kā visskaidrākajā dienā –, tas slējās desmit vai piecpadsmit metru virs viņa un smagi ieelpoja silto nakts gaisu.

– Tas ir tikai sapnis,– Konors atkārtoja.

Bet kas tad īsti ir sapnis, Konor O’Mailij? briesmonis jautāja, noliecies tik zemu, ka viņa seja atradās vienā līmenī ar zēna seju.

Varbūt tieši viss pārējais ir sapnis?

Katru reizi, kad briesmonis pakustējās, Konors dzirdēja koka čīkstoņu – vaidus un krakšķēšanu briesmoņa milzīgajā ķermenī. Viņš redzēja arī briesmoņa roku spēku, tas bija milzīgas no koku zariem savītas virves, kas, koka muskuļiem kustoties, sarāvās un izpletās. Šīs rokas izauga no stumbra krūtīm, bet uz pleciem bija milzīga galva un asi zobi, kas spētu pārkost uz pusēm vienā kampiens.


5.

– Kas tu tāds esi? – Konors jautāja, apņēmis sev apkārt rokas ciešā tvērienā.

Briesmonis iepleta acis. – Kas es esmu? – tas jautāja, balsij kļūstot skaļākai. – Kas es esmu?

  Likās, ka briesmonis aug Konora acu priekšā, kļūdams vēl garāks un platāks. Pēkšņi viņiem apkārt sacēlās spēcīgs vējš, un briesmonis izpleta rokas – tik plati, ka tās aizsniedzās teju līdz horizontam, tik plati, ka šķita: ar šīm rokām tas spētu apkampt visu pasauli.

Man ir tik daudz vārdu, cik mūžībā gadu! – briesmonis ierēcās. – Es esmu mednieks Herns! Esmu Cernuns! Es esmu mūžīgais Zaļais vīrs!

Briesmoņa varenā roka sniedzās lejup un satvēra Konoru, uznesot zēnu augstu debesīs; vējš virpuļoja viņiem apkārt, liekot briesmoņa zaļajai lapu ādai dusmīgi šalkt.


6.

– Kas es esmu? – briesmonis atkārtoja, joprojām rēcot. – Es esmu kalna mugurkauls! Es esmu upes izraudātās asaras! Es esmu plaušas, kas elpo vēju! Es esmu vilks, kas nogalina briedi, vanags, kas nogalina peli, zirneklis, kas nogalina mušu! Es esmu apēstais briedis, pele un muša! Es esmu šīs pasaules čūska, kas aprijusi savu asti! Es esmu viss mežonīgais, kas nevar tikt pieradināts! – Tas  pievilka Konoru tuvāk, lai ieskatītos zēnam acīs. – Es esmu šī mežonīgā zeme, kas ieradusies tev pakaļ, Konor O’Mailij!

– Tu izskaties pēc koka,– Konors sacīja.

Briesmonis saspieda zēnu tik cieši, ka viņš iekliedzās.

– Es pārāk bieži nenāku pastaigāties, puika, – tas sacīja. – Vienīgais iemesls ir dzīvība un nāve. Un es vēlos, lai mani uzklausa


7.

Briesmonis atslābināja tvērienu, un Konors atkal varēja ieelpot.

– Tad ko tu gribi no manis? – viņš jautāja.

Briesmonis apveltīja zēnu ar ļaunu smīnu. Vējš norima, un iestājās klusums. – Beidzot, – briesmonis   sacīja,– mēs varēsim runāt par lietu. Iemeslu, kāpēc es sāku staigāt.

Konors saspringa, pēkšņi nobijies no tā, kas gaidāms.

– Būs tā, Konor O’Mailij… Es nākšu pie tevis arī turpmākajās naktīs.

Konors juta, kā saspringst vēdera muskuļi, it kā viņš gatavotos saņemt sitienu.

 – Un es tev izstāstīšu trīs stāstus. Trīs notikumus no tiem laikiem, kad es iepriekšējo reizi staigāju pa šo zemi.

P. Ness, Š. Daudas

„Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Zvaigzne ABC, 2015., 39. – 45. lpp.