1.
Lībiešu saimniecisko darbību noteica vide, kurā viņi dzīvoja, – jūra, mežs un zeme, un tā īpaši neatšķīrās no pārējiem Latvijas piejūras novadiem. Galvenais ienākumu avots bija piekrastes zvejniecība, zemkopība un lopkopība. Līdz Latvijas Republikas nodibināšanai 1918. gadā visa saimnieciskā darbība noritēja stingrā muižas uzraudzībā, un līdz māju pārdošanai lībiešu un arī piekrastes latviešu saimniecisko dzīvi reglamentēja māju nomu līgums. Vēlāk saimniekošana kļuva brīvāka.
2.
Nozīmīgākā saimniecības nozare bija zveja, ar kuru galvenokārt nodarbojās vīrieši. Lomu realizēšanai bija vairākas iespējas – nozvejotās zivis varēja pārdot uzpircējiem vai vest uz Rīgu, nodot zvejnieku kooperatīvam vai pārdot Dundagas un Valdemārpils tirgū. Vēl bija iespēja zivis izvadāt pa piekrastes tuvējo zemnieku sētām, tās pārdodot vai mainot pret lauksaimniecības ražojumiem. Pārdeva arī svaigas, apstrādātas zivis. Labs peļņas avots zvejniekiem bija brētliņu zveja, jo 19. gs. 90. gados piekrastes ciemos sāka ierīkot ķilavu fabrikas. Lībiešu piekrastē zvejoja arī butes, mencas, reņģes, zušus u.c.
3.
Sieviešu pārziņā palika zivju apstrāde, tīklu lāpīšana, tāpat mājlopu kopšana, kartupeļu rakšana un tamlīdzīgi darbi. Galvenās lauksaimniecības nozares bija labības un kartupeļu audzēšana. Daļa saimniecību izaudzēja tik daudz, ka iznāca arī pārdošanai, bet daļa nespēja izaudzēt labību pat pašu vajadzībām.
4.
19. gs. beigās no graudaugiem lībieši visvairāk audzēja vasarājus – miežus, auzas un vasaras rudzus, kā arī kartupeļus. Piemājas dārziņos audzēja burkānus, sarkanās bietes, kāpostus un ķirbjus. Tajos bija arī pa kādam ogu krūmam un ābelei, lai gan kopumā augļu un koku dārzi bija retums, jo jūrmalas smilšainā augsnē tos bija grūti iekopt. Dārzkopība sāka attīstīties tikai 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad tās lietderību plaši popularizēja lauksaimnieciskā un pārējā prese un grāmatniecība.
5.
Lopus vairāk audzēja savām vajadzībām, tomēr dažas saimniecības turēja cūkas arī pārdošanai. Ziemas sezonā galvenais peļņas avots bija meža darbi, bet sievietes ziemā piepelnījās ar tīklu lāpīšanu. Papildu peļņas avots bija čiekuru lasīšana. Tos izmantoja bušu un reņģu karstkūpināšanai jeb pepināšanai. Jūrmalā darbojās arī darvas cepļi. Vēl viens ienākuma avots bija ogu – brūkleņu un melleņu – lasīšana un pārdošana uzpircējiem.
6.
Tomēr jau 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā, atbilstoši laika garam, pārmaiņas skāra arī lībiešu ciemus. Zvejniekciemos nu jau dzīvoja profesionāli jūrnieki, kuri izglītību bija ieguvuši jūrskolās. Kurzemē vecākā bija Dundagas jūrskola (darbu sāka 1869. gadā), kas vispirms darbojās Ģipkā un pēc tam Mazirbē. No lībiešiem nāca arī prasmīgi amatnieki un laivu un kuģu būvētāji.
