Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Rezumēšana 7. klase

2. teksta paraugs rezumēšana aktivitātei

Šokolādes glābšana

Ature: Ieva Samauska

Rūķis. Attēls: www.depositphotos.com (skatīts 07.12.18. )

1.

Kate redzēja sapnī skursteņslauķi. Mugurā viņam bija pazīstamā melnā jaka ar daudzām, jo daudzām pogām (to noteikti bija vairāk par desmit!), bet galvā – apaļā cepure. Un šis Pēteris Ceplītis, jā, tas nepārprotami bija viņš, visu laiku žagojās un klabināja zobus līdzīgi staba galā sēdošam stārķim. Laikam jau aiz bailēm, jo skursteņslauķim pa pēdām sekoja milzīga izmēra zirneklis, līdzīgs Juhanam, sizdams vecu konservu bundžu kā īstas bungas. Aiz viņas nāca rūķis Ragū un sparīgi pūta savu spožo tauri. Kate lūdza, lai zirneklis ar rūķi rimstas, bet tas tikai vēl vairāk tos iekvēlināja. Izmisumā viņa aizspieda abām rokām ausis un… pamodās. Nosviedusi no galvas spilvenu, Kate uzrausās sēdus un izberzēja acis. Paldies Dievam, tas bija tikai sapnis. Sapnis un spilvens, viņa nodomāja, kad netālu atkal atskanēja tikko dzirdētie trokšņi. Kaut kas krita un rībēja, tad apklusa, bet pēc brīža sākās no jauna.


2.

Kas tur notiek? Vai tas tomēr nebija sapnis, un Juhans tiešām dauza bungas? Varbūt skursteņslauķis… arī ir tur? Arī viņu taču Kate bija redzējusi sapnī! Viņa jau gribēja iet un skatīties, kad pa mazajām durtiņām kā tenisa bumbiņa iešāvās Bertolds Rabū. Pagalam sasarcis, izspūrušiem matiem, pakausī nošļukušu cepuri – tādā izskatā Kate rūķi redzēja pirmo reizi. Tūlīt aiz viņa pagalam prātīgi un apdomīgi ietipināja arī Juhans. Bungas nekur neredzēja.

– Kas noticis? Un kas tur tā trokšņo? – Kate prasīja.

– Ak, – Rabū balss kļuva bēdīga, – ir ieradies kāds, par kuru reiz jau tiku tev stāstījis. Man nebūtu nekas pretī, patiešām, ja vien viņš neuzvestos tik briesmīgi nejauki. Vai tiešām man nepienākas kaut viena stundiņa bez klaigām, bez spiegšanas un uz nerviem krītošas aurošanas?

– Kaut nieka piecas minūtes, – iestarpināja zirneklis.

– Viņš pārkārtoja visu mūsu māju, gandrīz salauza manu radio, bet tagadiņ visam montē klāt savu signālzvanu, – stāstīja rūķis.

– Tagad jau tas…


3.
– Jā, jā, tas ir Mimucēns, ka tevi kakao! – Rabū strauji izdvesa. – Viņš ieradās jau mazā gaismiņā. Smalkajā savrupmājā, kuras vienu kaktiņu Ledeņu rūķis īrēja no kādas kundzes, esot iespēris lodveida zibens. Nezinu, kā ar tiem zibeņiem, varbūt Mimucēnam vienkārši uzteikta dzīvesvieta, taču, kamēr jauna pajumte nebūs sameklēta, viņš dzīvošot pie manis…

– Es priecājos, – Šokolādes rūķis turpināja, – ja Mimucēnam kaut maķenīt būtu rimusi skopuma un ķildošanās kāre – tā ir vienkārši nepanesama! Vārdu sakot, jūtos patiesi izmisis, – un Bertolds Rabū smagi nopūtās.

– Bet kaut kas taču Mimucēnam var palīdzēt, – Kate uzmundrinoši ierunājās, – kaut kas, ko mēs pagaidām vēl nezinām un nenojaušam. Tāpēc mums tas noteikti ir jāizdomā!

Un viņi visi apsēdās turpat Kates gultā un veikli centās kaut ko izdomāt.


4.

Rabū šūpoja gultas malai pārliktās kājas un uztraukti kasīja savu degungala kārpu, tomēr gudrāks nekļuva. Arī Kate no visas sirds pūlējās kaut ko izdomāt vai atcerēties, taču netika skaidrībā, kas īsti tādiem negausīgiem un kašķīgiem rūķiem varētu līdzēt.

– Urā, sešinieks! – pēkšņi iesaucās Juhans, kurš visu laiku turpat līdzās bezrūpīgi bija mētājis ričuraču kauliņu. Viņš to darīja vairākas reizes pēc kārtas. Gan, stāvot atmuguriski, tad atmuguriski un sakrustotām priekškājām un vēl cieši piemiegtām acīm. – Es zinu arī, kas var palīdzēt Mimucēnam, – zirneklis kā starp citu piebilda.

– Tu zini?! – rūķis izklausījās gandrīz apvainojies. – Kas?! Saki ātrāk! – viņš mudināja.

– Tā ir Urzula. Vecā ķirzaka, kas dzīvo Zemgrīdas Pazemē. Viņa ir šaušalīgi gudra un pazīst zālītes it visām likstām. Reiz es sabijos no putekļu sūcēja, ka uz laiku pat zaudēju valodu. Taču Urzula mani izdziedināja – ierīvēja mēli ar kādu traki smirdīgu ziedi, cieši paskatījās virsū un kaut ko nesaprotamu nomurmināja (kā man likās – hipriptripdip!) un – ticiet uz vārda! – tajā pašā brīdī tā kļuva divtik lunkana kā agrāk!

– Oooooo! – Bertolds atplauka priecīgā smaidā. – Droši vien Mimucēnam vajadzīgs līdzīgs padoms! Ejam!


5.

– Pagaidi! – Juhans apstādināja rūķi. Vispirms mums jāzina, cik rāda Lielais Laikrādis, – un palūkojās ārā pa logu.

Pēc vairākām pelēkām un lietainām dienām šī bija gadījusies gluži silta un saulaina. Pastiepies uz pirkstgaliem, Juhans cītīgi raudzījās uz sauli.

– Šķiet, ceturksnis pāri deviņiem, – viņš beidzot sacīja. – Vari iet droši – Urzula būs jau pabeigusi. Mēs gaidīsim tevi atpakaļ un cerēsim, ka viss labi izdosies. Es kādā grāmatā lasīju, ka pozitīvas domas piesaista pozitīvo enerģiju un…

Taču Rabū tā arī neuzzināja, ko zirneklis izlasījis, jo bija jau pazudis aiz durvīm. Kate tikmēr lūkojās sienas pulkstenī – zirneklis nekļūdījās ne par minūti!

– Pabeigusi? Ko? – viņa jautāja, kad Rabū aiz sevis bija aizvēris durtiņas.

– Svinīgo Saules Apsveicināšanu. Tās laikā traucēt ķirzaku būtu vienkārši nepieklājīgi, – skaidroja Juhans. – Pat visi lustīgie zirneklīši un vabuļi tad pieklusina savas balsis un gar Urzulas durvīm iet uz pirkstgaliem.


6.

Pa to laiku pieliekamajā atkal rībēja un grabēja.

– Kas tur notiek? Vai pie mums ietriecies lodveida zibens? – Juhans prātoja, bet tad attapās. – Tas taču Mimucēns! Neticami, kā tāds sīks knauķis var sagādāt tik lielus sirdēstus, – viņš brīnījās.

– Atceries, ka viņš nav parasts knauķis, – iebilda Kate. – Noburts!

– Knauķis paliek knauķis, – nesatricināmi atrauca zirneklis.

– Lūk, mūsu glābiņš! – rūķis pavicināja gaisā kādu papīrīti. – Tev, Juhan, izrādījās pilnīga taisnība: viņa nudien ir briesmīgi gudra, šī ķirzaka. Bet šeit uzrakstīta Pelēkā Ugunsdzēriena recepte! Paredzēta tikai īpašiem gadījumiem. Un Urzula teica, ka šis ir īpašs, – viņš vēl lepni piebilda.

– Kas tā ir par recepti? – Kate gribēja zināt. – Vai mēs to nesīsim uz aptieku?

– Diezin vai aptiekā tādas zāles mācēs uztaisīt, – prātoja zirneklis. – Tad jau tās būtu pavisam parastas, vai ne? Kas tur rakstīts? – viņš tincināja.


7.

Tikmēr Bertolds bija atvilcis elpu un aiz uztraukuma nedaudz aizžņaugtā balsī iesāka lasīt:

– Pelēkā Ugunsdzēriena recepte. Nepieciešamas: viens smalki samalts melnais pipars un divi sarkanā pipara graudi. Hm, šitos kulinārijas smalkumus es nepārzinu, – rūķis tūlīt raizīgi piebilda.

– Pipari ir virtuvē, – atcerējās Kate. – Gan melni, gan sarkani. Kārbās to ir daudz, varam ņemt, cik gribam.

– Nē, nē, vien, cik te rakstīts, – Rabū uztraucās un turpināja: – Divas saujiņas pelašķu un trīs vībotņu laksti. Ja nemaldos, līdzīgas zāļu buntes karājas līdzās mūsu čemodānmājai. Stopiņš nogatavojušos pīlādžogu, – viņš lasīja tālāk.

– Ui! – zirneklis saviebās. – Pīlādžogas ir baisi rūgtas un atgādina lapsu indi. Vakar vakarā vienu nejauši apēdu miega piebaidīšanai.

– Pag, nejaucies pa vidu, – Rabū atcirta un gribēja turpināt lasīt, taču zirneklis veikli izkampa recepti un piebāza sev pie pašām acīm.

– Tu nemaz neproti lasīt, – nedaudz apskaities pārmeta Šokolādes rūķis.


8.

– Un kā vēl protu, saderam! Gliemežus no zemenēm izlasu daudz veiklāk par tevi! Un ozolzīļu cepurītes arī, vai esi jau aizmirsis?

– Čet-čet-ras dai-dai-vi-ņas la-la-bi no-au-au-au-gu-ša ķip-ķip-lo-lo-ka, – lēnām pa balsienam boksterēja Juhans, un tā ģīmītis savilkās jo vēkšķīgā grimasē. – Vēēē, šis ķiparloks man uzdzen skudriņas visās iespējamās vietās.

– Man žēl, – Rabū izrāva zirneklim recepti un no jauna tajā ieskatījās. – Viena liela buldurjāņa sakne! Ak buldurjāņa? – viņš pārvaicāja. – Ar to jābūt dikti uzmanīgam. Reiz kāds man pazīstams runcis tādu nobaudīja un tad tik gāja vaļā! Vispirms viņš iekoda kājā savam saimniekam, bet pēc tam metās pārmācīt pilsētas viskauslīgāko buldogu un nolika viņu uz lāpstiņām kā nieku!

– Viņi to bija sarunājuši, – zirneklis neticēja.

– Melnā… melnā pa-pa… – rūķis tikmēr centās salasīt, – pie-pe! Tpū, melnā piepe! Par nožēlošanu jāatzīst, kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi. Bizīt, varbūt tu pazīsti kādu pie-pi? – Rabū vērsās pie Kates.

Taču arī viņa raustīja plecus. Kate zināja liepziedus un piparmētras, vēl pelašķus, kumelītes un vīgriezes… Un mežrozītes vai vēl labāk – to sīrupu, bet… kā rūķis teica – melnā pie-pe?


9.

– Nevar būt, ka šī sasodītā piepe mums visu izjauks, – Šokolādes rūķis sūkstījās. – Urzula sacīja, ka viss ir iespējams, ja vien meklēsim kopā. Vajagot vēlēties un domāt labu, kā arī nedusmoties uz Mimucēnu – tā viņa teica, bet tagad…, – un Bertolds Rabū skumīgi nopūtās.

– Pag, kā tu teici – piepe? – kā tikko atmodies, pārjautāja Juhans. – Man izklausījās – tu piemini nez kādus pīpes kātus! Bet ar piepi es ziemā kurinu savu krāsniņu, tā silda labāk nekā čiekuri!

– Ak, Juhan! – Rabū spējā sajūsmā cieši apkampa zirnekli. – Ko mēs bez tevis iesāktu?!

No prieka samulsis, zirneklis neko neatbildēja, tikai mētāja pa gaisu ričuraču kauliņus.

– Hi, hi, hi! – pēkšņi ieķiķinājās Šokolādes rūķis, – Kas tad te rakstīts – mušmires cepurīte!? Pasaule ir pilna pārsteigumiem!

– Mušmire taču ir indīga sēne, – skaidroja Kate, – sarkanā krāsā ar baltām pumpiņām.

– Ak mušmires? – prašņāja Juhans. – Cik zinu, Boģiem to ir labi daudz! Vecais Boģis ar Boģieni dzer mušmiru tēju kafijas vietā. Tā viņus darot jaunākus par vismaz desmit gadiem, tāpēc ik rudeni abi ievāc un sakaltē krājumus ziemai.


10.

– Diez kā šī Pelēkā Ugunsdzira garšos? – gribēja zināt Kate.

– Man gribas domāt, ka ne pārāk labi, – iestarpināja zirneklis. – Bet jācer, viņš to piecietīs. Visu jau nevar gribēt – burvju dzērienu un vēl garšīgu.

– Vienas lietas mums tomēr nav, – rūķis negaidot sacīja.

– Nav?! – neticēja Juhans. – Kā nav?!

Rabū māja ar galvu. – Urzula apgalvoja, ka arī bez tās Mimucēns var kļūt vesels. Vienīgi tad viņam jāizvairās no melnās maģijas burvestībām un visa, kas tās atgādina. Citādi kādā satraukuma brīdī slimība varot atkārtoties.

– Bet kā tad mums trūkst? Kas tas ir? – viens caur otru vaicāja Kate ar Juhanu.

– Nags! Smalki samalts Sikspārņa nags, ka tevi kakao! – Rabū izsaucās.

Uz brīdi istabā iestājās klusums.

– Tādas mantas tāpat vien apkārt nemētājas, tāpēc es nezinu, kur to meklēt, – rūķis turpināja.

Viegli sadrūmis, šoreiz klusēja arī zirneklis.


11.

– Pagaidi! Nesen tu stāstīji par Sikspārni bēniņos, atceries? – ieminējās Kate.

– Ak, ja ar to būtu līdzēts, – Rabū atrauca. – Viņš ir tik aplam augstprātīgs! Ar mums nav pārmijis nevienu vārdiņu. Tikai karājas jumta korē kā pulksteņa pendelis, baidot sīkās radības. Un nagi viņam droši vien pašam vajadzīgi, – rūķis vēl piebilda.

– Tu domā, šis Sikspārnis ir tāds nevīža, ka pat savus nagus neapgriež? – iejaucās Juhans. – Kaut reizi pāris mēnešos? Saderam uz manu platmali vai pat dīvāngultu – viņš dara to! Pārlieku gari nagi lidojot ķertos zaros.

– Var jau būt, – Rabū piekrita un vēlreiz pārlaida acis receptei. Tad apgrieza to otrādi, kārtīgi izpurināja un beigu beigās vēl apošņāja.

Kate un zirneklis pārsteigti viņā nolūkojās.

– Žē-ē-ēl gan, – rūķis gari novilka, – arī Sevišķām receptēm izrādās savi trūkumi un nepilnības. Āreče – šeit nekur nav pieminēta šokolāde. Pēc mana prāta, bez tās nav iedomājamas nevienas zāles. Drošs paliek drošs – pāris gabaliņu pielikšu, – un tūdaļ kļuva nevaļīgs.


12.

Pavisam drīz viņi ķērās pie darba. To varēja sajust pēc savādās smakas, kas ieplūda Kates istabā. Saraukusi degunu, ienāca arī māmiņa un nobažījusies skatījās apkārt.

– Kas te tik dīvaini ož? – viņa brīnījās un attaisīja logu.

– Varbūt kaut kas deg… Varbūt kaimiņmājā mazi bērni… spēlējas ar sērkociņiem? – Kate runāja pirmo, kas iešāvās prātā.

– Bērni? Bēērni?! – pārjautāja Elizabete Dievkociņa. – Viņiem taču tie jau sen izauguši! Laikam tā smaka nāk no gaļas kombināta! Atkal jau svilina nagus un ragus, – viņa izlēma.

Cik nelāgi ir samelot, – Kate domāja, kad māmiņa bija izgājusi. Varbūt tomēr vajadzēja pastāstīt, ka Rabū vāra Pelēko Ugunsdziru pēc īpašās receptes? Bet māmiņa jau tik un tā nezinātu, kur dabūt Sikspārņa nagu. Un ir taču lietas, par kurām lielajiem nav nekādas daļas. Reizēm viņu pārmērīgā izprašņāšana un uzmākšanās ar padomiem var tikai visu izjaukt.


13.

Kamēr Kate virtuvē sameklēja magoņu cepumus, uztaisīja pavisam mazītiņas siermaizītes abiem zirnekļiem un Juhanam, un parasta lieluma – sev, tikmēr istabā bija atnācis Rabū kopā ar Mimucēnu. O, Mimucēns!

Tumši zilām acīm, aizmugures bizītē sapītiem oranžīgas nokrāsas matiem un tādas pašas krāsas bārdu – Ledeņu rūķītis izskatījās mazāks un smalkāks nekā Bertolds Rabū. Pagarais, smailais deguns un nedaudz atkarenās ausis piešķīra viņam īpaši rūķisku izskatu. Virs zaļajām bikšelēm un oranžās vestes bija uzsiets gaišzils priekšautiņš, uz kura kabatas varēja izlasīt ar roku rakstītus burtus: MIMUCĒNA. TIKAI MIMUCĒNAM!


14.

Diemžēl Katei rūķis nepievērsa nekādu uzmanību. Sākumā viņa gribēja par to apvainoties, bet tad iedomājās, ka turēt ļaunu prātu uz noburtiem rūķiem, kas drīz kļūs atburti, būtu muļķīgi. Ar skaļu spiedzienu tikmēr Mimucēns metās pie viņas rotaļlietu kastes. Skaļi būkšķināja un izgrūstīja visas lelles un mantiņas, līdz beidzot ieķērās dzeltenā koka klucītī.

– Mans galdiņš! – Mimucēns sauca un stūma klucīti pa priekšu.

Drīz tam līdzās sakrājās prāva kaudze visdažādāko mantu, un katru no tām pavadīja saucieni:

– Mans! Mani!


15.

Pārējie šajā laikā tikai sēdēja un skatījās – Rabū ar Juhanu pie mazā leļlu galdiņa, kamēr Kate tupēja uz ceļiem tiem līdzās.

Tagad, kad Ledeņu rūķis atvilka elpu, viņi nedaudz atdzīvojās un lūkojās uz tējas galdu.

– Nu ir īstais laiks iedzert tēju un apēst maizītes, – pirmais ieteicās Juhans.

– Taisnība, īstais brīdis priecēt vēderiņus, – zirneklim piekrita arī Šokolādes rūķis un stiepās pēc magoņu cepuma.

– Mans! Mani! – acumirklī Mimucēns metās pie galda un ar sīku rociņu izsita Rabū paņemto cepumu, bet pārējos rausa sava priekšauta kabatā. Drīz tā pietūka tik pilna, ka burti MIMUCĒNA. TIKAI MIMUCĒNAM! Izspiedās uz āru un tagad izskatījās vēl lielāki un šķībāki.

– Mimucēn, bet tēja? Vai tu cepumus un maizītes sausus ēdīsi? – viltīgi pajautāja Rabū, turēdams rokās krūzi ar Pelēko Ugunsdziru.


Ieva Samauska. Šokolādes glābšana.
Pētergailis, 49. – 55. lpp.