1.
To var sastapt it visur: Vecrīgas šaurajās ieliņās. Andrejostā vai vienkārši tramvaja pieturā. Grafiti ir kļuvis par daļu no mūsu kultūras, kas gluži kā teicējs, stāsta mums par sabiebrību, par dažādu dzīves pieredzi, uzskatiem un principiem.
Lai gan savu uzvaras gājienu grafiti piedzīvoja 90. gadu sākumā, šīs mākslas formas pirmsākumi meklējami tālajos sešdesmitajos. Par grafiti dzimteni tiek uzskatītas Amerikas Savienotās Valstis – Filadelfija un Ņujorka. Šajā laikā ASV arvien lielāku lomu ikdienas dzīvē sāka ieņemt reklāmas industrija, un līdztekus tai uzplauka bandu kultūra, kas zināmā mērā pārņēma reklāmas industrijas principu. „Nereklamējas tikai neveiksminieki”. Bandu vēlme reklamēt un popularizēt sevi un savu vārdu radīja grafiti mākslu. Nepilngadīgie to dalībnieki un arī politiskie aktīvisti, lai pašapliecinātos un atgādinātu kaimiņiem par savu eksistenci, izmantoja saukļus un lozungus kā protestu, iebiedēšanas paņēmienu un veidu, kā iezīmēt savu teritoriju, „rakstīja” dažādās publiskās vietās.
2.
Par grafiti tēviem tiek uzskatīti filadelfieši Cornbread un Taki 183. Lai pievērstu savas simpātijas uzmanību, puisis ar pseidonīmu Cornbread uz meitenes mājas sienas un autobusa, ar kuru viņa pārvietojās, atstāja īsus, stilizētus mīlestības apliecinājumus. Taču tieši Taki 183 (skaitlis apzīmēja ielu Washington Heights 183, kurā septiņpadsmitgadīgais puisis dzīvoja; savukārt pseidonīms Taki bija iesauka, kas radusies no zēna vārda Demetriuss) bija pirmais ielu mākslinieks, kurš guva atzinību plašsaziņas līdzekļos – 70. gadu sākumā laikraksts New York Times publicēja interviju ar viņu. Tajā laikā puisis strādāja par velokurjeru un, braukdams savās darba gaitās, ar marķieri atstāja parakstu uz māju sienām, metro vilcieniem, sētmales stabiem un citur. Pēc tam, kad raksts tika nopublicēts, grafiti gluži kā viesuļvētra pāršalca Ņujorku. Drīz vien šī māksla bija kļuvusi par ikdienišķu parādību, proti, tā vairs nedz pārsteidza, nedz šokēja publiku, tāpēc ielu māksliniekiem, lai izceltos un pievērstu sev uzmanību, nācās padarīt savu parakstu daudz unikālāku, meklēt jaunus veidus, kā pārsteigt un izcelties pārējo autoru vidū.
3.
Ielu mākslā ienāca jaunas vēsmas. Mākslinieki sāka izmantot neordinārus kaligrāfiskos paņēmienus un stilus, kas tika papildināti ar abstraktiem zīmējumiem. Tieši tad no primitīva uzraksta jeb tagiem, kā to mēdz dēvēt, grafiti kļuva par īstu mākslas veidu, kas sevī ietver visus zināmos mākslas stilus un veidus, miksējot un veidojot tādu kā mākslas stilu mashup. Par vienu no spilgtākajiem grafiti jauno vēsmu aizsācējiem nešaubīgi tiek uzskatīts Super Kool 223, kas bija viens no pirmajiem ielu māksliniekiem, kurš sāka izmantot aerosola baloniņus, kā arī dažādus uzgaļus, lai iegūtu atšķirīga biezuma līnijas. Tolaik viņa izpildītie piece jeb gabali tiem laikiem skaitījās visai profesionāli, taču, salīdzinot ar mūsdienu grafiti mākslinieku izpildījumu, ir visai nekvalitatīvi un primitīvi. Ar katru ielu mākslinieku parādījās arvien jaunas vēsmas, kas bagātināja radušos mākslas stilu, – burti kļuva arvien resnāki, dodot iespēju autoram aizpildīt to ar dažādām faktūrām, piemēram, punktiņiem, šaha dēļa kvadrātiem, sirsniņām.
4.
Grafiti māksla kļuva tik populāra, ka jaunieši sāka veidot kopienas un zīmēt kopā. Vienas no pirmajām šādām ielu mākslinieku komandām bija EX Vandals un The Soul Artists. Sacenšoties par labāko grafiti mākslinieku titulu, komandas savai radošajai izpausmei izmantoja vilcienu vagonus. Mākslinieks Tracy 168 teic, ka tas bija savdabīgs kaujiniecisks paņēmiens, kā izpaust savas izjūtas un justies brīviem. Pateicoties ielu mākslinieku starpā uzplaukušajam sacensību garam, radās organizācija United Grafiti Artists (UGA) ar mērķi parādīt sabiedrībai, ka grafiti nav vandālisma akts, bet gan jaunās paaudzes māksla. Labāko ielu mākslinieku darbi tika izstādīti Ņujorkas mākslas galerijā, paverot jaunas iespējas grafiti mākslai.
5.
Chiff 159 un Blade One aizsāka tā dēvēto vesela vagona stilu. Šis grafiti paveids visai strauji izplatījās, un noteicošais faktors tajā bija pilsētās valdošā finansiālā krīze, kā dēļ pilsētu transportsistēma bija visai slikti aprūpēta. Ielu mākslinieki sāka masveidā apzīmēt vagonus, tā ne tikai attīstot šo mākslas stilu, bet arī paužot savu viedokli un attieksmi pret situāciju sabiedrībā. Tieši šajā laikā varasiestādes arvien vairāk iestājās par grafiti izskaušanu, uzsverot, ka tas ir vandālisms un necieņa pret pilsētām un to iedzīvotājiem. Lai ierobežotu grafiti popularitāti jaunatnes vidū, varasiestādes ieviesa visai sīvu grafiti apkarošanas politiku – tika izstrādāta un ieviesta likumdošana ar soda sankcijām par grafiti zīmēšanu, tāpat arī radīta speciāla tīrīšanas tehnika, lai būtu iespējams pilnībā attīrīt vagonus no jaunās paaudzes daiļrades.
6.
Astoņdesmito gadu sākumā grafiti un hiphopa kultūra gāja roku rokā. Breiks, hiphops un grafiti strauji pārņēma ne tikai Ameriku, bet arī Eiropu. Lai gan mūsdienās par grafiti meku Eiropā tiek uzskatīta Spānija, eiropiešu ielu mākslas kultūra aizsākās Francijas galvaspilsētā Parīzē. Jau 70. gadu beigās parādījās pirmie šai mākslai veltītie laikraksti un dokumentālas filmas, kas vēstīja visai pasaulei, ka grafiti nav tikai nesaprotami ķeburi un slikts ieradums, bet tieši tāds pats mākslas stils kā baroks vai klasicisms. Savukārt 90. gadu vidū tapa pirmā interneta vietne Art Crimes.com, lai jaunās paaudzes un vecās paaudzes grafiti mākslinieki varētu ne tikai parādīt citiem savu daiļradi, bet arī dalīties pieredzē un pilnveidot sevi. Līdz ar interneta parādīšanos grafiti ir kļuvis par neatņemamu kultūras sastāvdaļu un vienu no spilgtākajiem žanriem 20. gadsimta mākslā. Nenoliedzami, grafiti nav zaudējis savu sākotnējo identitāti – tas vēl aizvien ir veids, kā mākslinieks var paust savas sajūtas, emocijas, viedokli un attieksmi pret visu, kas atrodas un notiek ap viņu. (..)
Materiāls no žurnāla „Sīrups”,
VIII (10), 2015, 40. – 42. lpp
