1.
PILSĒTA MIC1062, 5A, 2095. GADA 3. JANVĀRIS. 16:58
Lēni dodos pa mūsu šķērsieliņas gājēju daļu. Par šķērsielu to dēvē veca ieraduma dēļ, precīzāk būtu teikt, ka esmu tunelī. Ēku sienas, ielu malas un ielas griesti ir skopi izrotāti krāsainām gaismām – tās palīdz orientēties mūžīgajā pustumsā. Celiņi ir no metāla, vietām sarūsējuši. Šur tur grīdā jau redzami nelieli caurumi. Tiem pieplokot, varu saskatīt 4A līmeņa ielu.
Ir vietas, kuras neaizsedz augšējo kvartālu gājēju, pilsētas vilcienu un privātauto trases. Šajās vietās var nedaudz redzēt debesu zilumu. Ja mums būtu vairāk naudas vai mūsu ģimene laimētu sociālajā loterijā, mēs varētu pārvākties uz labāku kvartālu. Ceru, ka nākamgad es atradīšu ātrāku veidu, kā to paveikt.
Tunelis ar zaļām gaismām pa labi, tunelis ar dzeltenām gaismām, un, lūk, jau esmu mājās. Veru čīkstošās durvis un nokļūstu mājīgajos 10×10 metru lielajos apartamentos.
Tētis sēž un skatās tukšumā. Pamanu, ka pie viņa deniņiem pielikta mirgojoša monētas lieluma plāksnīte. Skaidrs, tātad skatās virtuālo televīziju, kuru projicē tikai viņam, lai netraucētu apkārtējos.
Paskatos uz logu. Logs kā logs – tāds, kādi bijuši visās mājās uz Zemes jau simtiem gadu. Zemākajos līmeņos , arī mūsu dzīvoklī, loga vietā ir digitāls ekrāns, kurā vari pasūtīt tādu ainavu, kādu vēlies. Es savā istabā parasti izvēlos zaļa parka ainavu.
Ja kāds mēģinātu mūsu dzīvoklī izcirst īstu logu, skatam pavērtos tērauda siena – otrā pusē ir pilsētas vilciena līnijas tunelis. Tehnoloģijas nodrošina, ka mēs to nedzirdam, bet reizēm nakts stundās, kad ir nosacīti klusāks (pilsēta nekad neguļ!), jūtu tikko samanāmu vibrāciju, kad zeltainais putns traucas garām.
Svaigu gaisu nodrošina ventilācijas sistēma. Oficiālās ziņas vēsta, ka īstu svaigu gaisu mums piegādā no augstākajiem līmeņiem. Zinātāji mēdz sačukstēties, ka gaisu sūknējot tepat, piemēram, no vilciena tuneļa, uzlabojot to dažādos filtros un pievienojot tam meža vai okeāna smaržu.
Pa šauro gaiteni nokļūstu līdz savas istabas ieejas lūkai. Pēc manas kategoriskas prasības istaba ir iekārtota 21. gadsimta sākuma retrostilā – iekārtošanās laikā biju aizrāvusies ar dizaina vēsturi.
Uz viena no galdiem stāv manas dizaina kolekcijas lepnums – iepriekšējo gadsimtu mijas Apple portatīvais dators, kura ekrānā iemontēju īstu spoguli un kuram ir saglabājušies gandrīz visi klaviatūras taustiņi. Nopirku sastāvdaļas krāmu tirgū, un viens divi – gatavs.
2.
Ieeju virtuves stūrītī. Mamma gatavo lietošanai vakariņas – īstu ēdienu mēs nevaram atļauties, tāpēc redzu parastos sintētiskās pārtikas kubiņus. Iedomājos, ka nebūšu mājās veselu gadu, – nu labi, varbūt kādreiz atļaus atbraukt ciemos.
Par sevi es neuztraucos, man jau no rītdienas sāksies interesanta un aizraujoša dzīve. Vecāku žēl, viņi pārdzīvo.
Spēlējos ar biešu zupas koncentrāta kubiņu un tēloti nevērīgi saku:
– Mamm, ja jūs negribat, es taču varu rīt neiet.
– Nē, ko tu! Tāda iespēja gadās tikai reizi mūžā. Tu redzēsi un piedzīvosi daudz ko interesantu, par ko mēs varam tikai sapņot.
– Protams, ir pēdējais laiks personiski pārliecināties, ka
Metropole ir viens īsts caurums! – kā tad, tas ir tētis. Šo tekstu es jau zinu no galvas.
– Tēti, kā tā var izrunāties bērna klātbūtnē! – mamma ir sašutusi. Arī šo es zinu no galvas. Tūlīt sāksies ierastā izskaidrošanās par to, kādus tematus drīkst un kādus nedrīkst apspriest, man dzirdot.
Mans tētis ienīst pilsētu. Apgalvo, ka cilvēki esot radīti brīvai dzīvei, nevis verdzībai pilsētā un neesot jēgas cīnīties par dzīvi augstākā kvartālā. „Zelta krātiņš” – tā tētis to sauc. Viņš un mamma krāj naudu, lai mēs varētu samaksāt parādus un pārcelties uz dzīvi Mežonīgajā ielejā. Mežonīgajā ielejā viss ir primitīvi. Nav tik daudz laika izklaidēm, jo dzīve nav digitalizēta un visi strādā. Mēs te ārpus Metropoles arī strādājam, bet Mežonīgajā ielejā it kā strādājot ar prieku un varot pat izvēlēties nodarbošanos. Turklāt tur plaukst īpatnēja kultūras dzīve – virtuālās izklaides nav lielā cieņā, bet darbojas teātris, notiek koncerti, pastāv dažādi hobiju pulciņi. Noņemas ar enerģijām, meditē. (Nezinu, kāda jēga minūtēm un stundām sēdēt aizvērtām acīm vai blenzt vienā punktā!) Kontaktējas ar dzīvo dabu, tur mājdzīvniekus. Okei, es vēl saprastu kādu istabas augu podiņā, ja nu ir vēlme pēc eksotiska hobija, bet turēt mājās suni un kā to…laikam kaķi? Piedodiet man, tas teju divdesmit otrajā gadsimtā ir barbarisms. Kaut kādi dīvaiņi. Metropolē par viņiem smejas.
Bet es tomēr domāju, ka dzīvot zelta krātiņā jebkurā gadījumā ir labāk nekā mitināties tādā bleķa būrī, kādā mēs dzīvojam tagad. Un nudien esmu pārliecināta, vai vēlos atteikties no pilsētas komforta. Esmu apņēmusies rītdienas iespēju izmantot pēc pilnas programmas, lai dabūtu mūs laukā no šejienes – tad varbūt vecāki atteiksies no domas par pārcelšanos prom no pilsētas.
Dodos uz savu istabu, izvelku somu.
No iedzīves man neko lielu nevajadzēs.
Praksē esošajiem nodrošina visu – formas tērpus, kabatas naudu, kopmītnes un pat jaunākā modeļa Mi-datoru. Jāpaņem retrolietu kolekcija, lai man būtu kas īpašs, ar ko izcelties.
3.
PILSĒTA MIC1062, 5A, 2095. GADA 4. JANVĀRIS. 05:30
Nakti esmu gulējusi slikti. Smadzenes ir bombardējuši dažādi svarīgi jautājumi – kāds būs nākamais gads, vai izdosies saprasties ar prakses biedriem un vai mani ievēros kāda atbildīga persona. Vaļējām acīm sapņoju, kā man piedāvā pastāvīgu vietu kādā no Metropoles Mediju dienestiem un kā mūsu ģimene pārvācas uz dzīvi 21A līmenī. Uz augstāku līmeni neuzdrošinos cerēt, bet, ja man Metropolē klāsies spīdoši, tad – kas zina?
Pielecu gultā sēdus – ak, varbūt vadīšu ziņu raidījumu! Visi, arī Ringo mani redzēs televīzijā! Tad gan viņš nožēlos.
Ieslēdzas visi loga ekrāni, tātad man jāceļas. Ģērbjos un krāsojos īpaši rūpīgi.
Lai gan esmu tikai no 5A, neiešu jau palikt kaunā.
Izmisumā stāvu pie digitālā spoguļa un spiežu pulti. Šādi tiek ietaupīts laiks, kas būtu nepieciešams, lai uzlaikotu katru apģērba gabalu, – datorizētais spogulis parāda variantus. Pēc divdesmitā varianta tomēr palieku pie pirmās izvēles – manas iecienītās tunikas no plānas, elastīgas mākslīgās ādas zeltainā krāsā. Tunikas kakla izgriezums un plato piedurkņu gali ir izšūti ar zeltainiem, sarkaniem un gaiši ziliem diegiem sarežģītā rakstā. Zeltainās sandales ar gaiši zilajiem akmentiņiem un izšuvumiem papildina ansambli.
Veros spogulī. Gluži stila ikona jau nu neesmu – tad mūsu ģimene bankrotētu –, bet bezcerīgi vecmodīga arī ne. Augums man ir slaids, es gan gribētu būt garāka, tad labāk izskatās tunikas, kas ir šīs nedēļas hits. Diemžēl šonedēļ modē ir tikai zempapēžu kurpes.
4.
Jā, mode mani iedzīs pazušanā. Pilsētā viss, kas iespējams, jau ir datorizēts vai gaida savu kārtu, tāpēc pilsētniekiem brīvā laika kļūst arvien vairāk un vairāk. Policija rūpīgi uzrauga pilsētu, tāpēc sīkais huligānisms, kas parasti uzplaukst garlaicības apstākļos, ir ierobežots. Bet par pilsētnieku laika patēriņu tiek domāts – mūsu uzmanību aizņem iepirkšanās un sekošana modei. Un kur tad vēl oficiāli atļautās izklaides – ikgadējie Dziesmu un deju svētki (dalībnieka vai izpalīga un skatītāja kārtā tie ir obligāti katram pilsētniekam), realitātes šovi un seriāli (dažādām gaumēm, ārējos pilsētas kvartālos īpaši augstu tiek vērtētas melodrāmas par Metropoles dzīvi) un virtuālās spēles. Ir jau arī ceturtais, ekskluzīvais laika tērēšanas veids, kurš pieejams tikai Metropolē. Tie ir eho. Metropoles akurātuma un kārtības izaicinātāji. Oficiāli viņi neeksistē. Kas tie ir, neviens īsti nezina, jo paši eho, dabiski, par to klusē; tā nu mēs ārpus Metropoles iztiekam ar baumām. Manuprāt, tas ir kaut kas romantisks. Ceru, ka, esot tuvāk notikumu epicentram, kaut ko noskaidrošu un nekavējoties došu ziņu Betai par atklājumiem.
Es tomēr esmu noraizējusies par frizūru – garie, sarkanie un sprogainie mati sniedzas līdz muguras vidum. Metropolē ciena mierīgāku stilu, varbūt man liks tos nogriezt un pārkrāsot. Tad mans stils pagalam, jo viss būs jāpieskaņo jaunajai matu krāsai. Bet, ja ar tādiem matiem nelaistu iekšā Metropolē, tad tak man būtu pateikuši jau vakar, vai ne? Nedomāju, ka Lundras kundze būtu kavējusies ar komentāriem un aizrādījumiem, ja viņai tādi būtu.
Turpinu pārdomas par modi. Pilsētas ārējos kvartālos ārpus Metropoles, kurus nesargā kupols, diemžēl mēdz būt gan lietus, gan vējš, gan tveice, ja nelaimējas, – arī sniegs un smilšu vētras. Tāpēc pie mums nav īpašas vajadzības pēc ielas modes, vairāk par visu tiek cienīts izturīgs termokombinezons ar kapuci un sejas masku, kas droši sargā valkātāju no skābes lietus, vētrām, saules aktivitātes un tamlīdzīgiem dabas pārsteigumiem. Bet ļoti populāri ir virtuālie modes saloni, kur vari saģērbt savu virtuālo dubultnieku fantastiskā stilu dažādībā. Tur modes aktualitātes var pat nokavēt, jo tās mainās ik stundu! Jā, te nav nekāda Mežonīgā ieleja – tur visu sezonu staigājot dažādos paltrakos!
Kamēr apsveru, vai aksesuāru ir pietiekami, mani sauc brokastīs. Maltīte paiet pārspīlēti jautrā un mundrā noskaņojumā – aiz tās mēs slēpjam uztraukumu un skumjas.
Jau esmu apģērbusies, somas rokā. Pāri smalkajam apģērbam uzrauju nu jau apriebušos termokombinezonu, cerams – šogad pēdējo reizi. Tomēr riju asaras, bet neraudu, lai neuztrauktu vecākus. Viņi mani nepavadīs, jo neizdevās atprasīties no darba. Tā nu es pilnīgi patstāvīgi pošos uz staciju.
5.
PILSĒTA MIC1062, 5A, 2095. GADA 4. JANVĀRIS. 06:17
Atviegloti nopūšos, esot uz ielas. Atvadīties bija sāpīgi. Viss. Tagad jākoncentrējas, jo sākas jauna dzīve un jaunas izdevības.
Pa ielas tuneļa pustumsu dodos uz pilsētas vilciena staciju. Zinu, ka Ringo šeit nebūs, jo mēs esam pilnīgi noteikti izšķīrušies. Tomēr staipu kaklu un metu skatienus apkārt cerībā, ka varbūt… varbūt viņa garais, stūrainais stāvs iznirs no stūra, apskaus mani un teiks, ka ir bijis muļķis, ka ilgosies pēc manis un gaidīs mani šo gadu.
Protams, man vajadzētu mazāk skatīties romantiskos video un lasīt e-romānus. Ringo par mani ne silts ne auksts, viņš šobrīd ķīmijas stundā modelē molekulārās reakcijas un sapņo par gaidāmo virtuālā futbola treniņu. Nometu somas sev blakus un apsēžos turpat ielas malā. Neko negribas. Viss riebjas. Neiešu ne uz kādu praksi! Metropolei jau nu manis nepietrūks.
Varbūt rīkoties kā Ancei? Ance, piemēram, nelaimīgas mīlestības dēļ pārgrieza vēnas. Jota aizgāja pie Ances uz slimnīcu. Ļaunas mēles gan melš, ka Ances vecāki Jotam samaksāja, bet citi baumo, ka Jotam tiešām kļuva Ances žēl.
Tas tik būtu skats, kā es, tāda bāla un cēla, glītā trikotijā (no slimnīcas drēbēm es atteiktos), gulētu slimnīcas gultā. Beta atnestu lūpu spīdumu un skropstu implantus. Pie manis pēc kārtas nāktu vecāki, skolasbiedri un, protams, Ringo ar ziediem. Sarkanu rožu pušķis. Nē – labāk pušķis, čips ar dzejoli (pašsacerētu!) un konfekšu kaste sirds formā. Pārējās meitenes mani apskaustu. Realitātē diez vai kāds ar mani tā auklēsies. Nanoplāksteri uz rētām virsū un uz mājām prom, un skolā visi mēnešiem ilgi izvairīsies no manis kā no trakās. Nē, tādu izrādi jau nu es viņiem nesagādāšu.
Labi, ka Beta apsolīja katru dienu turēt mani lietas kursā par Ringo. Grūti man būs izturēt šo gadu bez Betas, bet mēs sazināsimies. Beta uz savu gadu Metropolē tiks pēc sešiem mēnešiem.
6.
Ceļos un dodos tālāk. Gudri ļaudis māca: ja deguna priekšā aizcērtas kādas durvis, rūpīgi jāpalūkojas apkārt – iespējams, ka blakusdurvis vai logs ir vaļā. Kā nu ne, man un manai salauztajai sirdij vaļā ir tikai durvis uz praksi.
Perona automātā lepni autorizēju Mi-datoru translīmeņu braucienam. Galamērķis 23A šeit mums ir retums, vairums pasažieru pārvietojas tepat 5A ietvaros vai plus mīnus divu kvartālu robežās.
Vēl viena svarīga detaļa – dodos uz digitālo briļļu un lēcu izsniegšanas punktu. Ieeja Metropolē ir tikai ar digitalizētām acīm, citādi mani nelaidīs vilcienā. Tās ir bez maksas. Izvēlos lēcas. Elektroniska balss laipni lūdz mani apsēsties un piespiest seju speciālai atverei sienas panelī. Neliels zibsnis, un digitālās lēcas ir implantētas.
Mirkšķinu acis, nedaudz asaro, skatos spogulī: nekādu atšķirību nejūtu un neredzu. Tad atceros, ka zemākajos kvartālos šīs lēcas un brilles ir tikai caurspīdīga plēvīte bez jebkādas funkcijas , jo Lieldators zemākos līmeņus vēl pilnībā neaizsniedz. Bet runā, ka tuvāko trīs gadu laikā, kad tikšot nokārtots sakaru jautājums, arī ārējo kvartālu iedzīvotāji tikšot apgādāti ar bezmaksas digitālajiem acu papildinājumiem un būšot pieejamas visas tās pašas iespējas, kas metropolē.
7.
– Heidi!
Betas skanīgā balss plivinās stacijas tunelī. Kā tad – lūk, kur arī Beta nesas šurp , tik tikko saskatāma violetā apmetņa (kas uzvilkts virs termokombinezona) un sarkano matu mākonī. Mēs esam labākās draudzenes, tāpēc mūsu matu krāsa ir vienāda – matu un nagu krāsas maiņa gēnu līmenī ir lēts pakalpojums. Ja mūsu ģimenes būtu bagātākas, mēs koriģētu arī ādas krāsu – mūsu sapnis ir iegūt šokolādes krāsas toni. Mūsu domas gan dalās vienā svarīgā jautājumā: kādu matu krāsu vajadzētu izvēlēties pie jaunā ādas toņa. Bet to risināsim, kad šī problēma kļūs aktuāla. Pašlaik aprobežojamies ar to, ka stundām ilgi datorā modelējam ādas, matu, meikapa un, protams, drēbju kombinācijas. Mūsu vecāki gan nav apmierināti ar šādu laika izšķiešanu. Kāpēc viņi nesaprot, ka tas IR svarīgi? Turklāt mode mainās katru nedēļu – modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli!
– Tevi palaida?
– Nē, izmuku. Kristi autorizēs manu čipu un parakstīs formulas, ķīmija ir digitālā klasē, tāpat neviens neievēros, ka manis nav.
– Kristi nu gan ir īstā, kam iedot pildīt ķīmiju. Varēji palūgt Danai vai Sašam.
– Tici man, neviens pat nepamanīs, ka manis nebija. Galvenais, lai es paspētu uz staciju un atpakaļ.
Beta, kā parasti, mani nomierina. Runas dāvanas un lielās, gaišzaļās, nevainībā ieplestās acis mūs ir glābušas visos gadījumos, kad izskaidrojamies ar skolotājiem un direktoriem. Kā, piemēram, toreiz, kad Betai izdevās vecākus un skolas vadību pārliecināt, ka vecās labās 3D multfilmas „Šreks 12” palaišana skolas centrālajā datorā matemātikas gada eksāmena vietā bija neizdevies programmēšanas mēģinājums.
Pie jaunās ādas krāsas Beta gribētu salātzaļus matus un nagus. Fui, es nepiekrītu! Lūk, šis ir principiālais jautājums, kas regulāri pārbauda mūsu draudzību.
Cieši apskaujamies.
– Raksti katru dienu. Un uzmani, ko dara Ringo!
– Noteikti! Labi, man jāskrien! Varbūt Kristi manā vārdā jau izstrādājusi inovāciju ķīmijā.
– Piemēram, no jauna atklājusi dinamīta formulu, un tu dabūsi Nobela miera prēmiju.
Krītam vai gar zemi no smiekliem. Beta metas prom. Palieku uz perona daudz mundrākā garastāvoklī.
Ilze Eņģele. Septiņdesmit piecas dienas. Zvaigzne ABC, 15. – 25. lpp.
