Pienāca brīdis, kad daudzi vācieši, viņu vidū arī muižnieki, saprata, ka dzimtbūšana pastāvēt vairs nevar. Vācu tautības mājskolotājs Garlībs Merķelis aprakstīja Vidzemes zemnieku grūto dzīvi un nesaudzīgi kritizēja vācu muižniekus. Garlība Merķeļa vārdā nosaukta viena no centrālajām Rīgas ielām. Laikmeta arvien pieaugušo prasību ietekmē pēdējie negribīgi piekāpās. 1804. gadā tika pieņemti Vidzemes zemnieku likumi, kas nedaudz uzlaboja viņu stāvokli. Zemniekus vairs nevarēja pirkt un pārdot vai patvarīgi izlikt no mājām. Lai gan klaušu un nodevu lielums tika noteikts, dzimtbūšana saglabājās, un likumi pilnībā neapmierināja ne zemniekus, ne muižniekus. Tika meklēti citi risinājumi.

Beigu beigās dzimtbūšana tika atcelta, taču galvenie ieguvēji izrādījās vācu muižnieki. Attiecīgie likumi tika pieņemti 1817.g. Kurzemē un 1819.g. Vidzemē. Zemnieki kļuva personiski brīvi, bet zeme palika muižnieku īpašumā. Ja zemnieki gribēja uz tās palikt, zemi vajadzēja nomāt. Kā maksāšanas līdzeklis galvenokārt tika noteikts klaušu darbs. Pat salīdzinājumā ar dzimtbūšanas laiku klaušas palielinājās. Zemnieku neapmierinātība nemazinājās. Uzskatīdami notikušo par krāpšanu, viņi aktīvi cīnījās par savām tiesībām. Zemnieku nemieri, pieteikšanās doties apdzīvot neapstrādātas zemes Ukrainā, masveida pāriešana pareizticībā liecināja, ka viena no galvenajām tālaika Latvijas problēmām nebūt nav atrisināta.

1832.g. pavasarī Cesvainē zemnieki paziņoja, ka atsakās izpildīt visas muižnieku prasības. Apriņķa tiesnesis lika apcietināt divus zemniekus, kurus muižas pārvaldnieks uzrādīja kā kūdītājus. Pārējiem tika pavēlēts ierasties muižā, lai noskatītos apcietināto sodīšanu. Tomēr sapulcējušies divi tūkstoši zemnieku pieprasīja atbrīvot aizturētos. Varas iestādes zemnieku uzstāšanos novērtēja kā dumpi un lūdza sūtīt uz Vidzemi papildu karaspēku. Krievijas cars Nikolajs I pavēlēja noskaidrot zemnieku nemieru cēloņus.
Zemnieku prasības tika atzītas par pamatotām. Apcietinātie tika atbrīvoti, bet klaušu normu pārsniegšanu zemnieki no barona saņēma atlīdzību. Šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad cara varas iestādes piekāpās zemniekiem.

Klaušu darbs kļuva mazefektīvs, kad lauksaimnieciskā ražošana kļuva sarežģītāka. Muižnieki negribīgi piekāpās. Pirmie to darīja Kurzemes muižnieki, viņi pārgāja no klaušām uz naudas nomu. Līdzīgi procesi notika arī Vidzemē saskaņā ar 1849. g. Zemnieku likumiem. 19. gs. 60. gados klaušu sistēma beidza pastāvēt. 1861. gadā dzimtbūšana tika atcelta visā Krievijā, arī Latgalē. Taču šajā novadā zeme palika ciema zemnieku kopējā lietošanā, kas neveicināja progresu lauksaimniecībā.
19. gs. 70. gados sākās masveida zemes izpirkšana Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, kas veicināja turīgas latviešu zemnieku kārtas izveidošanos. Tomēr joprojām muižnieki saglabāja daudzas privilēģijas un noteicošo stāvokli Latvijā.