1.
Sensenos laikos Erinā valdīja ķēniņš un šim ķēniņam bija trīs dēli. Viņam nepiederēja ne lielas zemes, ne bagātības un viņa vienīgais dārgums bija valdnieka kronis. Tieši tolaik ķēniņa pilī bieži vien ieradās kāds skaists putns, kas, pa pils logu ielaidies iekšā, dziedāja tik brīnumjaukas dziesmas, ka nevarēja vien atklausīties. Nekas nespēja ķēniņu tā ielīksmot un darīt tik laimīgu, kā šī putna dziedāšana, tālab viņš iesauca to par Zelta zemes putnu.
Kādudien pie ķēniņa atnāca visi trīs viņa dēli un katrs no viņiem sacīja:
– Tēvs, man būtu laiks precēties, vai tu varētu atrast man sievu?
Ķēniņš visus trīs uzklausīja, taču ar atbildi nesteidzās. Viņš sāka prātot, kā sadalīt dēliem savu mantu. Viņš zināja, ka kronim ir lielāka vērtība nekā visām viņa zemēm un ka dēls, kuram tas kritīs, būs ieguvis vairāk nekā abi pārējie kopā.
– Kroņa dēļ mani dēli sāks naidoties, viņš skumīgi nodomāja.
Un, raugi, pēc garas bezmiega nakts, kad ķēniņš bija visādi izdomājies, viņam pēkšņi iekrita prātā kāda doma. No rīta viņš lika ataicināt visus trīs dēlus un teica:
– Nekas nespēj mani tā ielīksmot kā Zelta zemes putna dziedāšana. Ja šis putns atrastos šeit, manā pilī, es vadītu savas dienas priekā un laimē, tālab mans piekritīs tam, kurš man atnesīs Zelta zemes putnu.
2.
– Es tūdaļ pat došos to meklēt, – vecākais dēls sacīja.
– Es izmeklēšu visu Austrumu un Rietumu pasauli, līdz šo putnu atradīšu, – vidējais bilda.
– Es dabūšu šo putnu un pārvedīšu mājās, – jaunākais teica.
Otrā rītā visi trīs brāļi devās ceļā. Gāja, gāja, līdz pienāca vakars. Būdami noguruši, viņi pieklaudzināja pie kāda nama durvīm, lai palūgtu naktsmājas. Durvis atvēra daiļa jaunava un vēlīgi aicināja viņus iekšā.
– Es zinu, ka jūs esat Erinas ķēniņa dēli un dodaties meklēt Zelta zemes putnu, – viņa teica.
Ķēniņa dēli aizmiga ciešā miegā, un otrā rītā, kad viņi bija ieturējuši brokastis, kāds vecs vīrs, kurš sēdēja turpat kaktā pie pavarda, piecēlās kājās un sacīja:
– Es uzvedīšu jūs uz īstena ceļa un, cik spēdams, lūkošu jums palīdzēt. Bet tagad lai vecākais un stiprākais brālis paņem lielo kalēja veseri, kas šeit, ārpusē atsliets pret sienu, vidējais – tam līdzās nolikto šūpuli un jaunākais – virves rituli. Un tūdaļ pat nāciet man līdzi.
3.
Brāļi paņēma veseri, šūpuli un virves rituli un kopā ar veco vīru devās ceļā. Viņi gāja visu cauru dienu, līdz nonāca pie lielas, plakanas klints.
Vecais vīrs apstājās un teica vecākajam brālim:
– Atvēzē veseri un gāz, cik spēka, pa šo klinti.
Vecākais brālis darīja, kā vēlēts, un, sparīgi cirzdams, atšķēla milzīgu klintsbluķi, zem kura pavērās caurums.
Viņi skatījās lejup un ieraudzīja tumšu alu, kurai, šķiet, nemaz nebija gala.
– Skatieties lejup, – vecais vīrs sacīja. – Šis ir tas ceļš, kurš jums jāuzņem, ja gribat doties uz Zelta zemi. Tam, kurš vēlas iet, šūpulī jānolaižas lejā. Ja laimēsies, viņš nonāks līdz alas dibenam, bet, ja uzgrūdīsies klinšu radzēm, tad zaudēs dzīvību. Ja viņš laimīgi nokļūs līdz Zelta zemei, tad iegūs putnu vai arī samaksās ar savu galvu.
4.
– Es došos lejup,– vecākais brālis teica.
Viņš iekāpa šūpulī, kam pārējie piestiprināja virvi, un tika ielaists dziļajā, tumšajā caurumā. Bet nebija vēl necik tālu ticis, kad šūpulis tumsā atsitās pret kādu klinšu radzi, un viņš sauca, lai velkot augšā.
Tad šūpulī iekāpa vidējais brālis un tika ielaists tumšajā caurumā, bet arī viņš drīz vien sauca, lai velkot šo augšā.
Nu bija kārta nākamajam.
– Vai virve ir pietiekami gara, lai es varētu nolaisties līdz dibenam? – viņš jautāja vecajam vīram.
– Laba tiesa paliks vēl pāri, – tas atbildēja.
– Es došos lejup,– vecākais brālis teica.
Viņš iekāpa šūpulī, kam pārējie piestiprināja virvi, un tika ielaists dziļajā, tumšajā caurumā. Bet nebija vēl necik tālu ticis, kad šūpulis tumsā atsitās pret kādu klinšu radzi, un viņš sauca, lai velkot augšā.
Tad šūpulī iekāpa vidējais brālis un tika ielaists tumšajā caurumā, bet arī viņš drīz vien sauca, lai velkot šo augšā.
Nu bija kārta jaunākajam.
– Vai virve ir pietiekami gara, lai es varētu nolaisties līdz dibenam? – viņš jautāja vecajam vīram.
– Laba tiesa paliks vēl pāri, – tas atbildēja.
5.
Tad jaunākais dēls iekāpa šūpulī un laidās aizvien zemāk un zemāk, līdz pēdīgi sasniedza dibenu. Kad šūpulis apstājās, viņš ieraudzīja ceļu. Pa šo ceļu viņš devās uz priekšu un drīz vien nonāca brīnumskaistā zemē. Viņš gāja un gāja, līdz vakara pusē ieraudzīja dižu, staltu pili. Viņš pieklaudzināja un lūdza naktsmājas. Jaunava, kas atdarīja viņam durvis, sacīja:
– Esi tūkstoškārt sveicināts, Erinas ķēniņa dēls!
Jaunākais brālis nobrīnījās, ka jaunava viņu pazinusi, bet vēl vairāk viņu pārsteidza viņas vārdi:
– Es pazīstu tevi un zinu, kādēļ esi šeit ieradies, un visiem spēkiem lūkošu tev palīdzēt. Lai nokļūtu Zelta zemē, tev būtu jāiet septiņi gadi turpu un septiņi atpakaļ, bet, ja pratīsi manos staļļos ieraudzīt īsto zirgu, tad šo ceļu veiksi vienā dienā. Un ielāgo, ka tev jānonāk pie izejas virszemē, pirms gads un viena diena būs apritējusi, jo vecais vīrs ar taviem brāļiem ilgāk vairs negaidīs, lai uzvilktu tevi atpakaļ Erinas zemē. Ej uz maniem staļļiem un izraugies zirgu!
Un tālab viņš izraudzījās, mazu, , ko pamanīja aiz staļļa durvīm. Viņš to notīrīja, izsukāja un apsegloja, un, uzlicis iemauktus, izveda no staļļa.
– Tu esi izraudzījies pašu labāko zirgu, kāds vien manos staļļos atrodams, – jaunava sacīja, redzēdama viņu izvedam ķēvīti.
Tad ķēniņdēls uzkāpa ķēvītei mugurā, novēlēja jaunavai labu veselību un devās ceļā uz Zelta zemi.
6.
Kad viņi bija labu laiku auļojuši, ķēvīte ierunājās:
– Paraugies, ķēniņdēl, pa manu ausu starpu un pastāsti, ko tu tur redzi.
– Es redzu lielu vētras sakultu jūru, – jauneklis sacīja.
– Ja tu esi īstenais ķēniņdēls, tad mēs šai jūrai pārkļūsim pāri, it kā tā būtu cietzeme, – ķēvīte paskaidroja.
Pēc brīža viņi jau bija pie jūras un mazā ķēvīte naigi nesās pāri bangām, it kā aulekšotu pa pļavu. Tad viņi atkal nokļuva uz cietzemes, un, kad bija kādu laiku jājuši, ķēvīte ierunājās:
– Paraugies pa manu ausu starpu un pastāsti, ko tu tur redzi.
– Es redzu vēl lielāku jūru nekā tā, kura palika aiz muguras.
– Ja tu esi īstenais ķēniņdēls, tad mēs tiksim tai pāri tikpat viegli kā pirmajai, – ķēvīte teica.
Viņi nonāca pie otras jūras, un ķēvīte atkal traucās pāri viļņiem tik viegli un līgani, it kā auļotu pa sauszemi. Kad viņi bija tikuši jūrai pāri, pēc kāda laika ķēvīte ierunājās:
– Paraugies, ķēniņdēl, pa manu ausu starpu un pastāsti, ko tu tur redzi.
– Mūsu priekšā ir liela, briesmīgi vētraina jūra, – ķēniņdēls teica.
– Šai nu ir bīstami doties pāri, un, ja tu neesi īstenais ķēniņdēls, tad mums nav glābiņa. Šinī jūrā ir trīs nelielas salas, un uz tām es atpūtīšos.
Ķēvīte metās vētras satrakotajā jūrā un aulekšoja pāri milzīgajiem, bangojošajiem viļņiem, līdz nonāca uz pirmās salas. Tur viņa brīsniņu atpūtās. Tad uzņēma naigu riksi, līdz sasniedza otru galu, kur atkal atpūtās. Pēc laiciņa vēlreiz šāvās uz priekšu, sasniedza trešo salu un tad arī krastu. Viņi jāja un jāja, līdz, krēslai metoties, ieraudzīja priekšā staltu, mirdzošu pili.
7.
– Diez, kas dzīvo šai pilī? – ķēniņdēls vaicāja.
– Tā ir Zelta zemes ķēniņa pils, – ķēvīte atbildēja. – Kad mēs tur nonāksim, es apstāšos pie pils pagalma staļļiem. Tur pavisam ir trīspadsmit staļļu un no katra mums pretim izskries desmit zirgupuiši, lai mūs izšķirtu un ievestu mani stallī. Tu sūti viņus visus prom un saki, ka pats gribi aprūpēt savu zirgu. Pēc tam atjāj līdz pēdīgajam stallim un tur kāp zemē, un ved mani iekšā.
Viņi jāja garām divpadsmit staļļiem, un, kā jau ķēvīte bija sacījusi, no katra izskrēja desmit zirgupuiši, lai ievestu ķēvīti stallī, bet ķēniņdēls visus tos atraidīja. Tad, nonācis pie trīspadsmitā staļļa durvīm, kāpa zemē un veda ķēvīti iekšā. Tai brīdī pats ķēniņš skriešus metās uz stalli, skaļi saukdams:
– Kā tu drīksti vest savu zirgu šajā stallī? Vai mani zirgupuiši nav gana labi, lai tavu ķēvīti aprūpētu?
– Es pats gribu aprūpēt savu zirgu, – jauneklis sacīja. – Zelta zemes ķēniņš man taču neliegs to prieku pašam aprūpēt savu ķēvīti, kas tik tālu ceļu mani laimīgi atvedusi šurp.
– Zinu gan, kālab tu esi šeit ieradies, – ķēniņš bilda.
Tu meklē Zelta zemes putnu.
– Tiesa, kas tiesa, – Erinas ķēniņa dēls teica.
– Ja meklē, tad droši vien atradīsi.
– Pacentīšos atrast, – jauneklis sacīja.
– Rīt, saulei lecot, es paslēpšos un tev vajadzēs sameklēt mani, – ķēniņš sacīja. – Ja līdz saulrietam tas nebūs izdarīts, es likšu nocirst tev galvu.
8.
Jauneklis atgriezās pie ķēvītes un pastāstīja, ko ķēniņš teicis.
– Ko nu lai daru? – viņš ķēvītei vaicāja. – Ķēniņš paslēpies, un, ja es nespēšu viņu atrast, tad mana galva pagalam.
– Nāc, liecies zem siles un guli nost, – ķēvīte sacīja.
Ķēniņdēls darīja, kā bija vēlēts, un, līdzko viņš atgūlās sienā, ķēvīte viegli pieskārās viņam ar nagu, un viņš iegrima ciešā miegā. Otrā rītā tādā pašā veidā tā viņu atkal pamodināja.
– Teic, kur es varētu ķēniņu atrast? – jauneklis vaicāja.
– Ej uz pils dārzu, tikai nepiegriez vērību ne ķēniņmeitai, ne citām jaunavām, ko tur redzēsi pastaigājamies, – ķēvīte atbildēja. – Pat tad, ja tevi uzrunā, nesaki ne vārda. Ej cauri dārzam līdz pašam galam, un tur tu ieraudzīsi ābeli ar vienu sarkanu ābolu. Noplūc šo ābolu un pārgriez uz pusēm. Ābola vidū būs paslēpies ķēniņš.
Jauneklis iegāja pils dārzā un redzēja daiļās jaunavas. Viņš devās tām garām, ne skatiena neuzmezdams, līdz nonāca pašā dārza galā un ieraudzīja ābeli ar vienu sarkanu ābolu. Viņš steigšus to noplūca, sacīdams:
– Šis ir vissārtākais un visskaistākais ābols, kādu man gadījies redzēt. To es paņemšu līdzi uz Erinu.
– Par to nevar būt ne runas, – ķēniņmeita iebilda.
– Šis ābols pieder manam tēvam, un tev nav brīv to ņemt.
– Nu labi, tad es ņemšu vienīgi pusi, bet otru pusi atstāšu tev, – ķēniņdēls sacīja.
Un, izvilcis nazi, viņš pārgrieza ābolu uz pusēm, un no tā iznāca ķēniņš.
– Ai, ai, ai, – ķēniņš sūkstījās, – tātad viens cirtiens pa manu galvu.
– Lūdzu atvainot, jauneklis sacīja, – bet kā gan es varēju zināt, ka tik dižens ķēniņš būs paslēpies ābolā?
– Rītdien es atkal paslēpšos, un, ja līdz saulrietam tu mani nebūsi atradis, tad tev galva pagalam.
9.
Vakarā jauneklis devās atpakaļ uz stalli pie ķēvītes un tai visu izstāstīja. Ķēvīte atkal lika viņam gulties zem siles un no rīta, viegli pieskardamās ar nagu, pamodināja.
– Tagad dodies uz pils virtuvi un pieej pie pavarda, – ķēvīte sacīja. – Tur būs daudz jaunavu, bet viņām tu nepiegriez vērību. Pavārs tev iedos viras bļodu bez karotes. Teic: “Man jāatrod karote” un pieej pie trauku skapja. Tur tu ieraudzīsi kniepadatu ar trim galviņām. Ņem un ar nazi to atdari vaļā. Tur iekšā būs paslēpies ķēniņš.
Jauneklis aizgāja uz pils virtuvi, un viss notika tieši tā, kā ķēvīte bija teikusi. Viņam pasniedza viras bļodu bez karotes. Viņš piegāja pie trauku skapja un ieraudzīja tur kniepadatu ar trim galviņām.
– Šī ir visjaukākā kniepadata, kādu man gadījies redzēt, – jauneklis sacīja. – To es ņemšu sev līdzi uz Erinu.
– Par to nevar būt ne runas, jo tā pieder manam tēvam, – ķēniņmeita teica.
– Nu labi, tad es ņemšu vienīgi pusi, bet otru pusi atdošu tev.
Un viņš izvilka nazi un pārgrieza kniepadatu uz pusēm. No tās izlēca ķēniņš.
– Ai, ai, ai, – ķēniņš sūkstījās, – tātad divi cirtieni pa manu galvu.
– Lūdzu atvainot, – jauneklis sacīja, – bet kā gan es varēju zināt, ka tik dižens ķēniņš būs paslēpies kniepadatā?
Tad ķēniņš teica, ka rītdien atkal paslēpšoties, un, ja līdz saulrietam jauneklis viņu nebūšot atradis, tad tam nākšoties samaksāt ar savu galvu.
10.
Jauneklis atgriezās pie ķēvītes un pastāstīja, ka rītdien atkal būšot jāmeklē ķēniņš.
– Šoreiz viņš nebūs tik viegli atrodams, – ķēvīte sacīja, – bet tu dari, kā es tev teikšu. Paņem līdzi dažus miežu graudus un aizej līdz dīķim, kas atrodas blakus dārzam. Tur tu redzēsi peldam pīlīti. Birdini graudus dīķa malā tik ilgi, kamēr viņa piepeldēs tev klāt. Kad pīlīte sāks knābāt graudus, notver viņu un saki, lai izdēj oliņu.
– Šodien es oliņu izdēt tev nevaru, – pīlīte liedzās.
– Ja neizdēsi, es tevi nogalēšu, – jauneklis sacīja.
Pīlīte izdēja oliņu, un jauneklis paņēma to rokā un teica:
– Šī ir visjaukākā oliņa, kādu man gadījies redzēt. Es to ņemšu un apēdīšu.
– Par to nevar būt ne runas, – ķēniņmeita iebilda. – Šī oliņa pieder manam tēvam.
– Es būšu tik vēlīgs un došu tev pusi, – jauneklis sacīja.
To teicis, viņš pāršķēla olu uz pusēm. No tās izlēca ķēniņš un iesaucās:
– Nu ir trīs cirtieni pa manu galvu!
– Lūdzu atvainot, bet kā gan es varēju zināt, ka tik dižens ķēniņš būs paslēpies pīlītes olā, – jauneklis sacīja.
– Esmu uzveikts, jo tu trīs reizes atradi mani. Nu ir tava kārta slēpties, un es meklēšu tevi no saules lēkta līdz rietam, un, ja atradīšu, tev nāksies samaksāt ar savu galvu.
11.
Ķēniņdēls noskumis atgriezās pie ķēvītes un pastāstīja, ko ķēniņš teicis. Ķēvīte nebilda ne vārda, bet tāpat kā citkārt lika gulēt zem siles. No rīta ar vieglu naga pieskārienu tā viņu pamodināja.
– Kur lai es paslēpjos no ķēniņa? – jauneklis jautāja.
Ķēvīte pārvērta viņu par blusu, kas stallī lēkāja apkārt pa siena kaudzi.
Pēc laiciņa stallī ieradās ķēniņš ar suku un zirgu skrāpi un sāka tīrīt ķēvīti un meklēt jaunekli. Izmeklējās pa visu stalli, bet no Erinas ķēniņa dēla nebija ne miņas. Tad ķēniņš gāja atpakaļ uz pili, bet ķēvīte atdeva jauneklim agrāko izskatu un sacīja:
– Ej uz pili un, kad ķēniņš jautās, kur tu biji paslēpies, neatklāj to. Teic, ka tu viņam to netiki jautājis tai dienā, kad viņš bija paslēpies ābolā.
Jauneklis aizgāja uz ķēniņa pili, un viss notika tieši tā, kā ķēvīte bija teikusi. Tad ķēniņš sacīja:
– Rīt tev vajadzēs vēlreiz paslēpties, un es tevi meklēšu. Ja atradīšu, tad tev galva nost.
Otrā rītā ķēvīte pamodināja jaunekli un pārvērta viņu par biti. Atkal atnāca ķēniņš un pārmeklēja stalli un visas malu maliņas, bet no Erinas ķēniņa dēla nebija ne vēsts. Tad ķēniņš gāja atpakaļ uz pili. Ķēvīte atdeva jauneklim agrāko izskatu un sūtīja viņu pie ķēniņa.
– Kur tu biji paslēpies? – ķēniņš vaicāja.
– Es jums to netiku jautājis tai dienā, kad bijāt paslēpies kniepadatā, – jauneklis sacīja.
– Tad nu es raudzīšu rīt tevi atrast, un šoreiz, domājams, tava galva ripos.
Otrā rītā ķēvīte modināja jaunekli jau mazā tumsiņā, sacīdama:
– Šodien es pārvērtīšu tevi par vienu no manām skropstām.
Atkal atnāca ķēniņš un pārmeklēja staļļus un visus kaktus un pasekņus, bet no jaunekļa nebija ne miņas. Ap pusdienlaiku ķēniņš pārstāja meklēt un pārlieku sirdīgs atgriezās pilī.
12.
Ķēvīte piešķīra Erinas ķēniņa dēlam agrāko izskatu un teica:
– Ej nu uz pili. Ķēniņš būs nikns kā pūķis. Nebilsti viņam ne pušplēsta vārda un, cik spēdams, raugi viņam izdabāt. Viņš guļ tikai reizi septiņos gados. Ja mācēsi viņam iztikt pa prātam, naktī viņš iemigs, un visi pils ļaudis iemigs reizē ar viņu. Tikām es gaidīšu tevi pie durvīm. Paķer putna būri, kurš turpat būs pakārts, lec man mugurā un auļosim prom.
Erinas ķēniņa dēls izdarīja tieši tā, kā ķēvīte bija sacījusi. Ķēniņš pēc visām likstām un neveiksmēm aizmiga. Jauneklis paķēra būri, bet putns tai brīdī spalgi iebrēcās un sacēla kājās visu pili. Ķēniņdēls ielēca sedlos un auļoja prom.
– Paskaties atpakaļ un pastāsti, ko tu tur redzi, – ķēvīte teica, kad viņi tuvojās jūrai, kurā bija trīs salas.
– Mums dzenas pakaļ vislielākais karapulks, kādu man jebkad gadījies redzēt.
– Kādā krāsā ir šis karapulks?
– Baltā.
– Tad mums ir cerības paglābties, – ķēvīte sacīja.
Viņa pārjāja pāri jūrai ar trim salām.
– Paskaties vēlreiz, – ķēvīte teica, kad viņi tuvojās vidējai jūrai.
– Mums dzenas pakaļ briesmīgs karapulks.
– Kādā krāsā tas ir?
– Sarkanā.
– Tad mums ir cerības paglābties, – un ķēvīte pārjāja pāri jūrai.
– Paskaties atpakaļ, – ķēvīte trešoreiz teica, kad viņi tuvojās vismazākajai jūrai.
– Es redzu vēl lielāku karapulku nekā pirmīt.
– Kādā krāsā tas ir?
– Melnā.
– Tad mums ir cerības paglābties.
Viņi nonāca pie vismazākās jūras un bez bēdu tika tai pāri, atstādami karapulku tālīnajā krastā.
13.
Pēdīgi viņi sasniedza pili, kur ķēniņdēls bija atradis ķēvīti. Pils priekšā viņu sagaidīja jaunava, starodama priekā par atvesto putnu.
– Vai tu zini, kas ir šis putns? – viņa vaicāja.
– Nē, – ķēniņdēls teica.
– Šis putns ir Trīskroņu ķēniņiene, šī ķēvīte, kas pārnesa tevi pāri jūrām, ir Divkroņu ķēniņiene un es esmu Vienkroņa ķēniņiene. Man ir burvju nūjiņa, ar kuru šīm abām ķēniņienēm var atdot viņu īsto izskatu. Un tad, kad Trīskroņu ķēniņiene atkal būs savā īstajā izskatā, tā kuru katru brīdi varēs pārvērsties par putnu. Divkroņu ķēniņienei nav šādas spējas, un arī es nevaru pārtapt citā būtnē, bet jebkurš cits ar šo nūjiņu var mūs pārvērst par putniem. Un vai zini, ko darīsim? Divkroņu ķēniņieni dosim par sievu tavam vecākajam brālim, es precēšu tavu otro brāli, bet tu – Trīskroņu ķēniņieni.
– Ar lielāko prieku, – ķēniņdēls teica, – ja vien manam tēvam tas būs pa prātam.
– Es zinu, ka būs, – jaunava sacīja un uzsita putnam ar nūjiņu.
Putns pārvērtās par visdaiļāko jaunavu, kāda vien bija redzēta zemes virsū. Tad Vienkroņa ķēniņiene uzsita ķēvītei, un tā pārvērtās par Divkroņu ķēniņieni.
– Nu mums laiks doties uz Erinas zemi. Vecais vīrs ar taviem brāļiem ilgāk vairs negaidīs, – Vienkroņa ķēniņiene teica.
Viņi nu devās uz alu, kas veda virszemē. Divkroņu ķēniņiene iekāpa šūpulī, un Erinas ķēniņdēls paraustīja virvi. Abi brāļi ar veco vīru vilka šūpuli augšā. Vecākais brālis nolēma apņemt Divkroņu ķēniņieni par sievu. Tad šūpulis atkal tika nolaists lejā, un augšā uzvilkta Vienkroņa ķēniņiene. Otrs brālis to uzcerēja sev. Kad pienāca kārta Trīskroņu ķēniņienei, viņa teica ķēniņdēlam:
– Mazliet pagaidi. Manā vietā ieliec šai šūpulī akmeni.
Ķēniņdēls tā arī izdarīja, un, kad šūpulis jau bija uzvilkts gandrīz līdz augšai, brāļi pārcirta virvi, un tas atkrita atpakaļ.
14.
Abi brāļi tūdaļ pat steidza uz mājām, katrs domādams tikai par ķēniņieni, kuru dzīrās apņemt par sievu, bet, iekams viņi sasniedza namiņu, kur bija dabūjuši šūpuli, veseri un virves rituli, abi sāka apsvērt savu rīcību, atcerējās tēva solīto valdnieka kroni un sacīja vecajam vīram:
– Pirms atstājām māju, mēs lūdzām tēvu, lai viņš mums atrastu sievas. Tēvs gan netika apsolījis izpildīt mūsu vēlēšanos, bet teicās atdot valdnieka kroni, kas ir vairāk vērts nekā visa ķēniņvalsts kopā, tam, kurš viņam atnesīs Zelta zemes putnu. Mēs tūdaļ devāmies meklēt šo putnu, bet nu pārnāksim tukšām rokām. Ko lai mēs tagad atbildam tēvam?
– Es pateikšu, kas jums darāms, – vecais vīrs teica. – Šai jaunavai rokās es redzēju burvju nūjiņu un tagad likšu to lietā. – To sacījis, viņš piegāja pie Vienkroņa ķēniņienes, izrāva nūjiņu viņai no rokām un uzsita ar to Divkroņu ķēniņienei, teikdams: – Pārtopi par Zelta zemes putnu. – Acumirklī viņu priekšā atradās putns ar visu būri. Tad vecais vīrs iedeva nūjiņu vidējam brālim un bilda:
– Turi šo nūjiņu tālāk no jaunavas, kuru tu grasies apņemt par sievu.
Tad viņi gāja, līdz nonāca vecā vīra namiņā un tur pārlaida nakti. Otrā rītā brāļi devās uz tēva pili. Ieraudzījis abus vecākos dēlus, vecais ķēniņš bija ļoti priecīgs, taču tūdaļ pat ievaicājās:
– Kur ir jūsu brālis?
– Viņu nosita klints bluķis, kas nogāzās uz ceļa, – abi vecākie dēli sacīja.
– Vai putnu atradāt?
– Re, kur tas ir, – vecākais teica un parādīja tēvam būri.
Ķēniņš lika būri pakārt pie loga. Bet, lai cik ilgi viņš gaidīja, putns nedziedāja.
– Tas nav Zelta zemes putns! – ķēniņš iesaucās.
– Man ir šis putns, – vidējais dēls sacīja.
Viņš piegāja pie Vienkroņa ķēniņienes un, uzsitis ar nūjiņu, pārvērta viņu par putnu. Tad atnesa šo putnu tēvam, bet arī tas klusēja tāpat kā pirmais.
15.
Kad brāļi ar abām ķēniņienēm un veco vīru bija pametuši trešo brāli alas dibenā, Trīskroņu ķēniņiene pati pārvērtās par Zelta putnu, uzlidoja augšā, pārtapa par spēcīgu sievieti, nolaida lejā virvi un uzvilka ķēniņdēlu virszemē. Tad viņi gāja un gāja bez apstājas, līdz tālumā jau bija redzama pils. Tad Trīskroņu ķēniņiene atkal pārtapa par Zelta zemes putnu, pielidoja pie ķēniņa guļamistabas loga un sāka dziedāt. Iekšpusē pie loga bija pakārts būris ar pārvērsto Vienkroņa ķēniņieni, bet ķēniņš apraudāja savu jaunāko dēlu un skuma par to, ka putns nedzied.
– Ak tavu prieku! – ķēniņš izsaucās, pielēkdams kājās. – Tas ir Zelta zemes putns, un to droši vien atnesis mans jaunākais dēls.
Nebija viņš lāgā vēl paguvis to izteikt, kad ienāca jaunākais dēls ar Trīskroņu ķēniņieni un tā ķēniņam visu izstāstīja. Ķēniņš, pārlieku saniknots, grasījās izraidīt ļaunos dēlus no ķēniņvalsts, taču beigu beigās tiem piedeva.
Vidējais brālis paņēma nūjiņu un atdeva abām ķēniņienēm viņu īsto izskatu.
Tad ķēniņš izdalīja savu mantu, kā bija iecerējis, un dzīvoja laimīgi, jo viņa jaunākais dēls nebija nogalēts un pilī nu mājoja Zelta zemes putns, pēc kura viņš tik ļoti bija ilgojies.
Pasaka no krājuma “Īru sāgas un pasakas”,
no angļu val. tulkojusi I. Veide, Zinātne,
1985, 173. – 183. lpp.
