1.
Zelts ir ļoti reti sastopams metāls. Normālos apstākļos zelts nereaģē gandrīz ne ar ko. Zemē apraktas zeltlietas arī pēc tūkstošiem gadu izskatīsies tādas pašas kā pirms tam. Civilizācijas sākumā zelts bija darbarīkiem nederīgs un cilvēki par vērtīgāku uzskatīja varu un dzelzi. Ar laiku šī attieksme mainījās.
Vissenākajiem cilvēkiem, kuri sāka izmantot pirmatnējos darbarīkus, vērtīgākie šķita cietākie ieži. Ar mīkstiem akmeņiem nevarēja sašķelt dzīvnieku kaulus vai uzasināt šķēpu. Pirmie akmens naži un cirvji tika gatavoti no cietā minerāla krama (SIO2) Ar laiku cilvēki atklāja, ka mīkstos, plastiskos akmeņus var izmantot kā rotaslietas vai instrumentus.
2.
Varu iemācījās kausēt no rūdām, un tas kļuva plaši pieejams. Savukārt zeltu varēja iegūt tikai no tīrradņiem. Zelts ir pietiekami mīksts un plastisks, lai no tā gatavotu vissmalkākās rotaslietas. Tāpēc laika gaitā zelts kļuva par naudas un bagātības ekvivalentu.
Jau kopš seniem laikiem jebkuras preces cenas noteikšanai sāka izmantot zeltu: vai nu zelta svara vienības, vai zelta monētas. Civilizācijai attīstoties un palielinoties preču ražošanai, pieauga arī vajadzība pēc zelta, un zelts kļuva arvien dārgāks. Ja kāds atrada zelta tīrradni plaukstas lielumā, viņš kļuva pasakaini bagāts.
Līdz pat 16. gadsimtam ļoti bieži Zemes ģeoloģiskā izpēte tika veikta, lai atrastu zeltu, nevis lai uzzinātu, kas ir Zemes dzīlēs. Tiklīdz izplatījās ziņa, ka kādā teritorijā atklāts zelts, tūkstošiem cilvēku pameta savas mājas un devās zelta meklējumos. Šādu kāri pēc zelta dēvē par “zelta drudzi”. Kad 19. gadsimta beigās Aļaskā tika atklāts zelts, tūkstošiem cilvēku, nebaidoties no šī apgabala skarbā klimata, devās turp meklēt zeltu. “Zelta drudža” laiks ir aprakstīts daudzos amerikāņu rakstnieka Džeka Londona darbos.
3.
Zelts ir atrodams gan magmatiskajos, gan metamorfajos iežos. Tā kā zelts nerada stabilus savienojumus ar citiem ķīmiskajiem elementiem, tad, karstai magmai atdziestot, zelta tīrradņi veidojas kā nelielas dzīslas. Taču šāda īpašība piemīt ne tikai zeltam. Līdzīgs ir arī pirīts – dzeltenas krāsas minerāls. Tāpēc vizuāli ir grūti atšķirt, vai dzīslu iezī veido zelts vai kāds cits dzeltens, spīdīgs minerāls. Iežu dzīslās zelts visbiežāk ir sastopams nelielu graudiņu vai īkšķa lieluma gabaliņu veidā. Dažkārt zelts pamanāms tikai sašķeļot iezi.
Ja ieži ir sausi, tad zeltu no iežiem var atdalīt, vienkārši kratot iežu drumslas. Skalojot ar ūdeni, to var izdarīt ātrāk. Apvidos, kuros pieejams ūdens, zeltu saturošos iežus bēra uz slīpas renes ar daudzām mazām rieviņām un pārskaloja ar tekošu ūdeni. Kvarcu kā vieglāku minerālu ūdens aizskaloja, bet zelts uzkrājās renītēs.
Ja zelts iežos veido dzīslu, tad zelta ieguve ir diezgan smags darbs. Iežus sasmalcina mazākos gabalos, kuros ir zelta graudiņi. Pēc tam šos gabalus ar veseri sadrupina ļoti sīkos gabaliņos, drupatās. Lielākos zelta gabalus izlasa, bet sīkākās zelta drumslas no kvarca kopš seniem laikiem var atdalīt divos veidos. Tuksnešainos apvidos sadrupinātā zelta un kvarca maisījumu pārber no viena trauka otrā stiprā vējā. Tā senāk darīja arī latviešu zemnieki, lai graudus atdalītu no pelavām. Graudi ir smagāki, bet pelavas vieglas. Kad graudus ar pelavām pārber, vējš aiznes pelavas pa gaisu.
4.
Lai noskaidrotu, vai Latvijā varētu būt zelts, ir jāzina, kur vispār zelts ir atrodams. Zelts ir ļoti blīvs – 19 reizes blīvāks par ūdeni, un stiprāks vējš kvarca smilti aizpūš, bet zelta daļiņas ne. Ja zelta un kvarca maisījumu ieber ūdenī un paskalina, zelta daļiņas nosēžas trauka pašā dibenā, bet kvarcs nogulsnējas virs zelta. Ar šo metodi zeltu ieguva līdz pat 19. gadsimta beigām. Zeltu bieži atrada upju gultnēs. Ūdens tecēja caur zeltu saturošu iežu slāņiem, tos izskaloja un daļiņas aiznesa sev līdzi. Zelts vairāk uzkrājās tajās upes gultnes vietās, kurās ir vislēnākā straume, piemēram, upes iekšējā līkumā. Šos gultnes nogulumus pārskaloja un ieguva zeltu. Ja, pārskalojot vienu tonnu iežu, ieguva vienu unci zelta (28 g.), atradni vērtēja kā viduvēju. Parasti zeltrači zeltu skaloja lielās bļodās. Šādas iegulas senā upes vai strauta gultnē dēvēja par zelta āderēm.
Paskalojot ir iespējams iegūt tikai lielākas zelta drupatas, tā saucamās zelta smiltis. Zelta smiltis ir arī piemaisījumi, no kuriem parasti vismaz 10% ir sudraba, pirīta un citu minerālu daļiņas. Tāpēc zelta smiltis vēl ir jāattīra no šiem piemaisījumiem. Mikroskopiskas zelta daļiņas nemaz nevar izskalot – tās paliek pārskalotajos iežos. 19. gadsimta beigās tika atklāts, ka zelts šķīst ciankālija (KCN) un ciannātrija (NaCN) šķīduma ūdenī. Dienvidāfrikā ar cianīdu šķīdumu vēlreiz apstrādāja jau pārskalotus iežus un no tiem ieguva tikpat un pat vairāk zelta, nekā pirms tam bija izskalojuši zeltrači. Cianīdi ir ārkārtīgi indīgi, pat daži miligrami ciankālija var būt nāvējoši cilvēkam.
5.
Netālu no Santaklausa muzeja Rovaniemi (Somija) atrodas Ziemeļeiropā lielākais zeltraču muzejs. Tankavāra ciematā var iznomāt zeltraču inventāru un izmēģināt laimi zelta skalošanā. Tūrisma ceļvežos teikts, ka Somijā joprojām vasaras atvaļinājuma laikā dažas ģimenes Lapzemē izskalojot pāris unču zelta, lai gan atradnes jau ir izsmeltas. Par to, ka Lapzemē kādreiz bijis zelts, atgādina arī Somijā vispopulārākā alus nosaukums – Lapin kulta –, kas tulkojumā nozīmē “lapu zelts”. Alus nosaukumu ieguva krāsas dēļ, jo tā esot līdzīga Lapzemes zelta smilšu krāsai. Kad Lapzemē 1868. gadā tika atklāts zelts, Krievijas impērijā sākās “zelta drudzis” un dēkaiņi no Krievijas un Baltijas brauca uz Somiju zelta meklējumos. Līdz 19. gadsimta beigām Lapzemē ik gadu ieguva 60 kg zelta.
Tā kā kristāliskā pamatklintāja sastāvs Latvijā un Somijā ir līdzīgs, pastāv iespēja, ka arī pie mums varētu būt atradnes tāpat kā Lapzemē. Interesanti atradumi varētu būt arī Latvijas smilšakmeņos. Tie ir 400 miljonus gadu senu upju deltu veidojumi. Upes tecēja no ziemeļiem uz Latvijas teritorijas pusi. Tāpēc PSRS laikos ģeologi Gaujas smilšakmeņos meklēja gan zeltu, gan dimantus.
6.
Ja nākotnē atklāsies, ka Gaujas smilšakmeņos ir atrodams zelts, vai tiešām latviešiem celsies roka, lai nopelnītu, pārskalojot skaistākos Latvijas smilšakmens veidojumus, kuri mūs priecējuši jau gadsimtiem ilgi? Ja no Zvārtes ieža pie Amatas varētu izskalot pārdesmit kilogramus zelta (kā Dienvidāfrikas bagātākajām zelta rūdām), vai būtu vērts atteikties no šī ieža un citiem dabas objektiem? Nepostiet Gaujas smilšakmeņus, cenšoties izskalot zeltu! Ja arī zelts iezī būs, jūs pat nespēsiet paņemt sīko zelta graudiņu.
Latvijā ir izskalots zelts. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejā glabājas daži tā paraugi. Zelts Latvijas smilšakmeņos varētu būt sastopams tikai ļoti sīku daļiņu veidā – apmēram 0,5 mm lielumā. Grūti šādus graudiņus pamanīt un paņemt pirkstos. Šķiet, ka efektīvāk Latvijā zeltu varētu iegūt, pārskalojot zeltu saturošas smiltis ar cianīdu šķīdumu.
Materiāls no Jura Paidera un Aivara Markota grāmatas “Zemes dzīļu noslēpumi”,
Latvijas mazā enciklopēdija.
Zvaigzne ABC, 32. – 35. lpp.
