1.
Milzīgs troksnis valda arēnā, kuras vidū karstajā saulē un putekļos spēkojas divi muskuļoti vīri. 700 gadu viena no populārākajām romiešu izklaidēm bija gladiatoru cīņas.
Vienā rokā satverts vairogs, otrā – triecienam pacelts zobens. Abi gladiatori arēnā gaida izdevīgu mirkli, lai pretiniekam dotu izšķirošu triecienu. Tā ir asiņaina un nežēlīga cīņa uz dzīvību un nāvi, kuru vērot sanākuši tūkstošiem Senās Romas iedzīvotāji.
Vārds “gladiators”cēlies no latīņu vārda “gladius”, kā romieši sauca savu īso, bet bīstamo zobenu.
Arēnā cīnījās arī sievietes. Gladiatores spēkojās gan savā starpā, gan pārģērbās par amazonēm un cīnījās ar plēsīgiem zvēriem.
Gladiators izgāja arēnā ne biežāk kā trīs četras reizes gadā. Pārējā laikā viņš trenējās, baudīja labu medicīnisko aprūpi un pārtiku.
2.
Pirmās gladiatoru cīņas Romā notika 264. gadā pirms Kristus, tas ir, vismaz pirms 2270. gadiem. Toreiz divi brāļi piespieda karagūstekņus cīnīties Romas tirgus laukumā par godu savam mirušajam tēvam. Iespējams, pirmsākumos gladiatoru cīņas bija sava veida bēru rituāls. Vēsturnieki domā: ar cīņu romieši atdeva godu mirušajam un šo tradīciju noskatīja no saviem kaimiņiem etruskiem.
Skatītāju gladiatoru cīniņiem netrūka, un drīz vien Romas valsts pārvaldes augstākās amatpersonas saprata: prasmīgi noorganizētas spēles – aizraujošas, riskantas, bīstamas, šausminošas – ceļ arī viņu popularitāti. Publika uzgavilēs ne tikai uzvarētājam, bet arī spēļu organizatoram par labi pavadīto laiku.
Pamazām viena pēc otras atvērās gladiatoru treniņu skolas, un tajās lielākoties trenējās vergi vai karagūstekņi, kurus augstmaņi pārdeva šīm skolām. Ar laiku daļa gladiatoru bija arī Romas brīvie cilvēki. Viņiem tas bija sava veida amats, par kuru varēja saņemt labu atalgojumu un tikt pie slavas. Prasmīgu cīnītāju apbrīnoja, ievēroja un pat dievināja.
3.
Mūsdienās gladiatoru treniņu skola būtu kaut kas neiedomājams. Arī šodien, piemēram, armijā jauniešiem jāizcieš virkne grūtību un jāpierāda savi spēki un izturība, lai kļūtu par elites klases karavīru. Tomēr tas nav salīdzināms ar gladiatoru mācībām, kas daudzos gadījumos drīzāk līdzinājās spīdzināšanai. Nav grūti iztēloties, kā notika treniņi, ja palasa zvērestu, ko deva mācekļi. Viņi zvērēja, ka ļaus sevi „dedzināt, saistīt, šaustīt un nonāvēt ar zobenu”.
Treniņi ilga divus gadus, un tos vadīja bijušie gladiatori. Viņi labi zināja, ka tikai puse no panākumiem ir spēcīgs ķermenis un attīstīta kaujas prasme. Otru pusi veidoja tādas īpašības kā bezbailība un drosme skatīties nāvei acīs gan tad, kad jāmirst pašam, gan tad, kad bez žēlastības jānogalina pretinieks.
Topošie gladiatori mācībās izmantoja koka zobenu un no klūgām pītu vairogu. Tie bija divreiz smagāki nekā īstais bruņojums, lai cīnītāji trenētu muskuļus. Skološanās ilga no agra rīta līdz pat vēlam vakaram bez jebkādām atlaidēm. Gadījās, ka kāds no lielās piepūles pat nomira, jo tos, kuri neizrādīja īstu centību, pēra vai dedzināja ar karstu dzelzi.
4.
Gladiatoru cīņu ziedu laikos ātri vien ikvienā Romas provincē parādījās lielāks vai mazāks amfiteātris, kur skatīties spēkavīru cīniņus. Nozīmīgākās sacensības notika milzīgajā Kolizejā pašā Romas sirdī. Pirms katras cīņas skatītāji saņēma dalībnieku sarakstu, informāciju par viņu uzvarām un veidu, kādā katrs no viņiem cīnījās. Pēdējās ziņas bija svarīgas tāpēc, ka gladiatorus iedalīja vairākās grupās pēc izmantotajiem ieročiem un cīņas paņēmieniem. Piemēram, tā sauktie retiariji izmantoja garu trīsžuburi, līdzīgu kā zvejniekam, bet traksi – īpaši izliektu zobenu.
Romieši dažādi atbalstīja savus favorītus, tāpat kā izmantoja iespēju paust arī īpašu nepatiku pret vienu vai otru gladiatoru. Nē, tie nebija skaļi svilpieni, kā varētu iedomāties! Romieši pirka lāstu plāksnītes. Ar tām viņi sūtīja dieviem ziņu, kuram no cīnītājiem kaitēt.
5.
Cīņas mērķis bija panākt, lai pretinieks padodas, tātad ir tik stipri savainots, ka nav spējīgs tālāk cīnīties. Zemē gulošajam gladiatoram bija tiesības lūgt žēlastību: aizsviest zobenu vai vairogu un pacelt rādītājpirkstu. Tādā gadījumā tiesnesis apturēja sacensību, bet editors, kā sauca cīņas organizētāju, izlēma cīnītāja likteni. Bieži vien viņš uzkurināja publiku un ļāva tai izlemt gladiatora likteni. Ja skatītāji sauca „missos”, kas nozīmēja „izeja”, cīnītājs varēja atstāt arēnu. Neskatoties uz sakāvi, spēkavīrs tomēr bija labi sevi parādījis un skatītājiem iepaticies. Ja izkliegtais vārds bija „iugula”, notriekto gaidīja drūms liktenis.
Gals gladiatoru cīņām pienāca 325. gadā, kad imperators Konstantīns tās aizliedza. Roma bija kļuvusi par kristīgu valsti, un tīksmināšanās par nežēlīgu asinsizliešanu daudziem vairs nebija pieņemama. Ne visur aizliegumu uzreiz ievēroja, gladiatoru laiks uz neatgriešanos noslēdzās tikai aptuveni nākamo 100 gadu laikā.
Žurnāls „Ilustrētā junioriem”,
februāris, 2014 (50), 44. – 47. lpp.
