
1.
Daudzus gadus viņi bija sarunājušies – kapteinis un jūra. Pazina viens otra sirdi, pazina acu skatienus.
Torīt jūrai bija vēsas acis – tā kā cilvēkam, kurš aizvainojumā klusē, jo kapteinis bija sadomājis doties projām no tās. Palsenā liedaga smilts smagi ievaidējās, kad viņš nokāpa krastā.
– Nāc nu, mana Lēnā diena, – kapteinis aicinādams raudzījās uz kāpu pusi. Lēnā diena jau brauca pretī: seši zilpelēki gliemeži vilka no rudens miglas izšūdinātus smagus, smagus ratus.
– Brauksim, kapteini!
Iesēdās kapteinis smagajos ratos, nosacīdams jūrai pat atvadu vārdus. Atvadu vārdi varēja sāpēt gan jūrai, gan paša sirdij. Visu mūžu viņš bija vairījies paša sirdi sāpināt.
– Klausies, Lēnā diena, – kas ir šis ceļš, pa kuru tik lēni mēs braucam?
– Pierimšanas ceļš, kapteini!
– Kas? Visas pasaules kartēs tāda nezinu, – kapteinis nīgrojās. – Klausies, Lēnā diena, mēs taču stāvam uz vietas!
2.
Slinki tavi ratu vilcēji, un pati tāda snaudulīga.
– Te jau ir piekraste, jūras vēji palika aiz mums. Manu gliemezīšu gaitu nenoniecini, tiem nekur nav jāsteidzas.
Kapteinis apklusa un vēroja, kā rasas piemirkušie virši, kājām gājēji, lēni nāca līdz pajūgam. Tik gausa bija gaita.
Nevis tajos mežos, kur priežu miza vēl smaržoja pēc jūras sāls, kur bērzi savas tāsis bija balinājuši, raugoties uz viļņu putu baltumu, bet krietni tālu no jūras, kur pelēksirmi alkšņi un mazas priedītes pulcējas ap nelielām klintīm, kapteinis bija izvēlējies sev mājokli.
Liela, no jūras aļģēm izpīta tīne atbrauca kopā ar kapteini. Smaga, dārgumiem piekrauta. Visu mūžu kapteinis bija krājis gudrības dzintarus. Tiklīdz gadījās jūras ceļos atrast kādu gudrību, kas nebija vēl grāmatu grāmatās ierakstīta, viņš to iekala dzintarā. Pietika dzintaru paņemt un pagrozīt rokās, tas atstaroja gudrību.
Bez tam uz dažiem dzintargraudiem kapteinis bija vēl kādus gudrus vārdus uzrakstījis. Nebija mazums tādu jūras ļaužu, kas tērgoja – kapteinis esot īsts burvis. Viņš zinot vētras vārdus, ledus vižņu vārdus, jūras paisuma un bēguma vārdus. Kapteinis pats par šādām ļaužu runām tikai pasmaidīja. Katrs jūrnieks jau zināja kādus jūras vārdus – kaut vai tos, kurus melnā naktī saka zvaigžņu saujai, kas atgādina dzimtajā zvejnieku ciemā ziedošu pliederu vai sērmūkšu ķekaru…
3.
Kad lēnās dienas pajūgs atradās jau aiz trešā kāpu paugura, jūra sāka dunēt varen smagā dziesmā. Laikam kādu rāja. Varbūt nosodīja.
– Ne bezdarbībā esmu sirdi gurdinājis, ne sīkās runās laiku šķiedis, – ko tu man vari pārmest? – kapteinis atskatījās uz jūru. Tā nemitējās dunēt.
Beidzot gliemezīši apstājās kādā meža pakalnā un turpat ceļa malā sastinga, pārvērzdamies par pelēkiem akmentiņiem. Zilie miglas rati izšķīda. Palika tikai neliela ūdens lāma. Viens pats ar saviem spēkiem kapteinis saudzīgi stūma smago tīni pāri slieksnim. Arī tā bija viņa dzīves gudrība – savus dārgumus pārvietojot, nepieaicināt talciniekus.(..)
Pirmā viešņa atnāca neparastā laikā. Pa nakts vidu, pa rudens tumsu. Ilgi klaudzināja pie loga, nevis pie durvīm. Tā kā pelēks lietus padebesis, tāda kā saplosīta skranda plandījās logā.
– Ja esi krietnu ļaužu, nāc iekšā! – sauca kapteinis, atvērdams durvis.
– Kas nu vairs par krietnumu… esmu jūras vēju saplosīta bura! – viešņa lēni kāpa slieksnim pāri. Trīcēdama sakņupa pie kamīna. Trīcēdama stāstīja par vētras nakti. Jaunajam kapteinim esot pietrūcis drosmes cīnīties pret negantajiem vējiem. Viņš sācis šaubīties, neticējis ne sev, ne saviem ļaudīm. Tā nu vētra kuģi pievārējusi. Ar sadragātu mastu, ar saplēstām burām kuģis esot izmests krastā.
4.
– Pamaz darba gudrības būs bijis, – noņurdēja vecais kapteinis, – tik vai kaut kāds auša var pieļaut, ka jūra kļūst stiprāka par kapteiņa prātu un sirdi.
Tad saplēstā bura saslējās.
– Kādēļ tu, kapteini, no jūras prom aiziedams, neatstāji jaunajiem kādu savu gudrības dzintaru?
– Katram pašam savi gudrības dzintari jāatrod un jāsakrāj! – kapteinis atcirta tādā balsī, kas necieta pretrunas. Bet, kad viņš pastiepa rokas pret uguni, viešņa redzēja, ka tās bija sārtas, it kā priežu mizas nokrāsotas, un trīcēja nevis tā, kā trīc dusmās, bet žēlumā.
Visu nakti kamīnā dzirkstīja ogles, tādas sīciņas kā ķiršogas vēju aplauzītajos zvejniekciema dārzeļos. Oglēs raudzīdamies, kapteinis aizstaigāja atmiņās: labajos dzīves vasaras gados, viņš šad tad bija mēģinājis jaunajiem uzdāvināt kādu no saviem dzintariem. Toreiz negadījās neviena, kas to īpaši kārotu. Pēc tam kapteinis nekad nevienam nepastiepa pretī roku ar saviem dārgumiem… (..)
Kapteinis atdarīja savu dārgumu tīni. Dzintari mirgoja pretī sārti kā vītola miza pavasarī, dzelteni kā liedaga smilts bula dienās, tumši brūni kā rudens vētru laikā izskalotās aļģes. Rokas un sirds sasila, tādiem pieskaroties. Nē, tādas sirds kapteinim nebija, lai kaut vienu no tiem atdāvinātu projām.
5.
Dienas atkal vilkās lēni kā gliemežu pajūgs. Kādu vakaru, iztraucēts no saldas snaudas, kapteinis dzird meža ceļu smagi rībam. Nelabā izbīlī iesita sirdī sveloša sāpe. Varbūt pats velna vectēvs ar akmeņu vezumu pa kalna kamiesi augšup klunkurē? Kapteinis saņem dūšu un iet paraudzīties. Smagā gaitā, samircis pa kalna ceļu rībinās augšup kuģa stūres rats.
– Raugi, raugi, laikam būsi jūru sakaitinājis, ja tāds kā tu pa mežiem klaiņo! – kapteinis nelaipni saņēma vēlo viesi.
Vai tad kapteinis nezinot, ka viņnakt uz sēkļa uzskrējis kāds kuģis? Ļaudis vainojot stūres ratu, bet gan jau īstā vaina ļaužu rokās meklējama. Vēlais viesis iesāka smagu stāstu.
– Būtu uz kuģa bijuši kaut daži tavi gudrības dzintari, kapteini, ja tu kādam būtu kaut pāris gudrības akmentiņu iedevis, nevajadzētu man nakti pa mežiem klaiņot, – žēlojās stūres rats, nometies vecajam kapteinim līdzās uz mājas sliekšņa.
– Katram pašam savi gudrības dzintari jāatrod un jāsakrāj, – norūca kapteinis kā aizkaitināts lācis. Taču, kad paskatījās uz vēlo viesi, sirds atmaiga. Neesot jau arī viņam šī piekrastes dzīve pa kaulam. Ne vējam jūras sāļuma, ne šejienes priedēm jūras lepnuma. Kas nu tā par dienu – Lēnā diena, un viņas gliemežu pajūgi tikai izsmieklam derot. (..)
Tikai pēc daudzām, daudzām dienām kāds atkal meklēja ceļu pie vecā kapteiņa.
6.
Naktī logā iesitās balta gaisma. Kapteinis atvēra logu.
– Vai tu nemaz neilgojies pēc manis, kapteini? Vai šajā laikā tev nemaz nepietrūka manis, kapteini? – iz vakara tumsas atskanēja labi pazīstama balss. Vecais, labais jūrnieka tālskatis bija mērojis garo ceļu no jūras līdz kapteiņa mītnei.
– Vai arī tu nāci par kaut ko žēloties? – kapteinis mēģināja būt dusmīgs, bet krūtīs iesitās pēkšņa sāpe. – Varbūt atkal gājis bojā kāds kuģis, un tu sacīsi, ka vaina ir arī manī, jo esmu aizgājis no jūras…
– Paskaties vērīgāk, kapteini, pārbaudi sakrātos gudrības akmeņus! Dzintaros ierakstītie vārdi jau sākuši dzist, – skumji sacīja vēlais viesis. Tas nu bija par daudz! Tāda patiesība bija asāka par ledainiem ziemeļvējiem. Kapteinis sakņupa pār savu dārgumu tīni. Raušus izrāva tos dzintarus, uz kuriem bija uzrakstīti nozīmīgie vārdi. Daži blāvoja tikko saredzami, dažs tiešām jau bija izdzisis.
Kad labais draugs, vecais jūrnieka tālskatis bija aizgājis, kapteinis kļuva pavisam nemierīgs, it kā viņam būtu jāpošas ceļā.
Rēni zilajā rīta stundā mežā iedziedājās jūras vējš.
– Dzirdu , dzirdu, – atbildēja kapteinis un dziļi ievilka elpu. Viņš sāka gatavot vieglu, bet stipru, stipru laivu. Kā liels, zeltains pusmēness rudenīgā debesīs pagalma rudajā zālē atmirdzēja kapteiņa jaunā laiva. Smuidrākā no visām pundurpriedītēm pastiepās cik spēdama un ieskatījās laivā: tur gulēja tīne, pilna ar dzintara graudiem.
– Nāc nu, mana vēlo vēju diena, un palīdzi vēl vienā braucienā! – sauca kapteinis. Balts kā sudrabvītols, bet balsī aprīļa vēju skanīgums.
Sacēlās vēji – tuvie un tālie. Ienesa laivu tieši jūrā. Lēni peldēja laiva. Smaga jo smaga bija dzintariem piebērtā tīne, smaga kā atmiņas par nepadarītiem darbiem.
Bet kapteinis? Skaties nu, jūra, un brīnies, cik mainīga ir cilvēka daba! Viņš raugās tālumā, vai neredzēs kādu kuģi. Tiklīdz ierauga, tā airējas turp un līdz ar viļņu šļakatu uzmet uz kuģa klāja kādu no saviem dzintariem.
– Roka rokai ne vienmēr pasniedzas pretī, bet dārgu dāvanu nodot, lai labāk viņi tic, ka devēja ir jūra, – smaida vecais kapteinis un raugās jau pēc nākamā kuģa.
Kaldupe „Ziemeļzemes pasakas”,
Rīga: Liesma,
1976, 14. – 22. lpp.