Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Lasīšana 9. klasei

7. teksta paraugs lasīšanai pārī

Redze

Attēls: Tuvredzības novēršana. www.spoki.lv (skatīts 21.12.2018.)

Acs spēj izšķirt objektu krāsas. Cilvēka acs uztver dažāda garuma (400 – 760 nm (nanometri) redzamās gaismas viļņus. Dabā novērojamās krāsas iedala ahromatiskās un hromatiskās. Ahromatiskās – baltā, melnā un pelēkā krāsa, hromatiskās – visas pārējās. Cilvēks spēj izšķirt 300 ahromatisko un desmitiem tūkstošu hromatisko krāsu toņu dažādās spilgtuma un piesātinātības kombinācijās. Taču visu krāsu bagātību veido 7 spektra krāsas: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, tumšzila, un violeta; katrai no tām atbilst noteikts redzamās gaismas viļņa garums. Gaismas stari ar dažādu viļņu garumu izraisa tīklenes vālītēs fotoķīmiskus procesus, kas kairina redzes nervu. Krāsu redze pamatojas uz tīklenes vālīšu spēju novērtēt krītošās gaismas enerģijas sadalījumu 3 starojuma frekvenču spektra apvidos, jo šajās šūnās ir 3 dažādas pigmentvielas, kuru absorbcijas maksimumi atbilst starojumam ar viļņu garumu 430, 540 un 570 nm, proti, 3 pamatkrāsām – violetai, zaļai, sarkanai. Ja uz aci vienlaikus iedarbojas dažāda garuma redzamās gaismas viļņi vienādā intensitātē, rodas baltās gaismas sajūta. Var būt pavājināta jutība pret kādu no šīm krāsām: protanomālija – pret sarkano, deiteranomālija – pret zaļo, tritanomālija – pret violeto krāsu. Krāsu aklums – dichromāzija rodas, ja nemaz nevar uztvert vienu no pamatkrāsām. Šķir krāsu aklumu, kad cilvēks neuztver sarkano krāsu (t.s. daltonisms), zaļo vai violeto krāsu. Pirmajos divos gadījumos sarkanās un zaļās krāsas vietā cilvēks redz pelēcīgi dzeltenas nokrāsas. Ja ir pilnīgs krāsu aklums – monohromāzija, visi priekšmeti izskatās pelēki.

Krāsu redzes traucējumi parasti mēdz būt iedzimti, biežāk vīriešiem nekā sievietēm. Krāsu redzes traucējumus var radīt tīklenes, redzes nerva un CNS slimības. Krāsu redze ir atkarīga no apgaismojuma. Dienā krāsas var atšķirt labi, vājā apgaismojumā, krēslā un naktī tās vispār nevar atšķirt.

No visiem ķermeņa sensorajiem receptoriem 70% atrodas acīs. Optiskie trakti katrs satur vairāk nekā miljonu nervu šķiedru. Acs ir lodveida orgāns 2,5 cm diametrā. Sesto daļu acs ārsieniņas var redzēt starp plakstiņiem. Pārējo daļu nosedz plakstiņi, orbītas kauli un muskuļi. Seši ārējie muskuļi nodrošina acs kustības, kā arī ļauj cilvēkam, galvu nekustinot, sekot kustīgam objektam. No ārpuses aci pārsedz un aizsargā augšējais un apakšējais plakstiņš, kas savienojas acs iekšējā un ārējā kaktiņā. Plakstiņu malās aug skropstas. Skropstu malu folikuli

ir saistīti ar Meibioma dziedzeriem, kas producē eļļainu šķidrumu acu lubrifikācijai. Līdzīgi dziedzeri klāj plakstiņa iekšējās gļotādas (konjuktīvas) virsmu. Konjuktīva kā mukoza membrāna viegli slīd pār acs ābolu.

Asaru aparāts sastāv no asaru dziedzeriem, asaru kanāliem, asaru maisa un nazolakrimālā kanāla. Asarās ir antibakteriāls enzīms – lisozīms, kas kavē baktēriju augšanu un aizsargā aci no iekaisuma. Ar gadiem acu asaru un plakstiņu sekrēcijas dziedzeri ražo mazāk lubricējošo šķidrumu, acis kļūst neaizsargātākas no mehāniskiem bojājumiem un baktērijām.

Tīklene ir iekšējais acs ābola apvalks, tajā atrodas gaismas staru uztveres elementi. Gaismas jūtīgie elementi (fotoreceptori) ir tīklenes mugurējā daļā, kas atbilst dzīslenei, tie ir nūjiņas un vālītes. Nūjiņu ir 18 reižu vairāk nekā vālīšu. Vālītes uztver krāsas un ļoti spilgtu gaismu, nūjiņas tikai gaismas spilgtumu. Vājā gaismā cilvēkam darbojas tikai nūjiņas, tāpēc tumsā viņš krāsas neatšķir. Gaismas kairinājumu no šiem receptoriem uz kortikālo redzes centru, kas atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu pakauša daivas garozā, pārvada redzes nervs.
No tīklenes redzes nervs iziet nedaudz sāņus deguna virzienā no acs ābola mugurējā pola. Šajā, redzes diska apvidū nav gaismas jutīgu elementu, tāpēc to sauc par aklo plankumu. Galvaskausa dobumā 50% redzes nerva šķiedru krustojas ar tādām pašām pretējās puses redzes nerva šķiedrām, tāpēc katrā galvas smadzeņu lielajā puslodē nonāk redzes nervu šķiedras no abām acīm. Apmēram 4 mm uz sāniem deniņu virzienā no redzes nerva diska, gandrīz mugurējā pola apvidū atrodas visjutīgākā tīklenes daļa dzeltenais plankums ar centrālo bedrīti.
Acs ābola kameras saistītas ar lēcu. Priekšējo kameru no priekšpuses norobežo radzenes mugurējā virsma, bet no mugurpuses – varavīksnenes priekšējā virsmas daļa zīlītes apvidū. Mugurējā kamera ir cirkulāra sprauga, kas aptver lēcas malu. Tās priekšējo sienu veido varavīksnenes mugurējā virsma, bet mugurējo – lēcas saite un starenes muskulis. Abas kameras savieno zīlīte. Acs ābola kamerās atrodas caurspīdīgs šķidrums.
Lēca ir caurspīdīgs, abpusēji izliekts ķermenis, kam priekšējā virsma ir plakanāka nekā mugurējā. Lēcā nav ne asinsvadu, ne nervu. Tā atrodas aiz zīlītes un varavīksnenes, ietverta kapsulā, ko ar akomodācijas muskuli saista cirkulārā lēcas saite – staraina josliņa. Starenes muskulim kontrahējoties, lēcas saite un kapsula atslābst un lēcas priekšējā virsma vairāk izliecas. Muskulim atslābstot, notiek pretējs process. Tā acs pielāgojas, lai varētu saskatīt dažādā attālumā esošus priekšmetus.

Stiklveida ķermenis ir recekļaina masa, ko apņem plāns, ļoti vārīgs apvalks. Tas aizpilda acs ābola apvalku norobežotās telpas mugurējo daļu un cieši pieguļ pie tīklenes. Tā priekšējā virsmā ir neliels iedobums, kurā iegulst lēca.
Šķiedrainais apvalks ir ārējais apvalks. Šķir 2 daļas – cīpsleni un radzeni. Cīpslene jeb sklēra ir necaurspīdīga blīvo saistaudu veidota šķiedrainā apvalka lielākā daļa, aizņem četras piektdaļas , mugurējā daļa (acs baltums). Tai cauri iet redzes nerva šķiedras, redzes nerva apvalka (to veido galvas smadzeņu cietais apvalks) šķiedras, kā arī acs ābola muskuļu cīpslas. Šķiedrainā apvalka priekšējā daļa – radzene ir caurspīdīga, apaļa, vertikāla, izliekta plātnīte. Radzeni veido blīvie saistaudi. Tajā nav asinsvadu, bet ir daudz nervu galu. No ārpuses (priekšpuses) un no iekšpuses (mugurpuses) to klāj epitēlijaudi.

Fragments no Pētera Apiņa enciklopēdijas Cilvēks. Anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati,

 apgāds Jāņa sēta. 1998, 357. – 362. lpp.