Karš – tas ir labi, domāja Tušs, iegājis Lapovica traktierī un bez garas domāšanas pasūtījis pusdienām tīriņdesas un „Tannhäuser” alus pudeli. Vai tu redzējies, ko? Karš knapi sācies, bet desas jau par trim kapiķiem dārgākas nekā vēl pagājušonedēļ! It kā būtu jāizjūt sašutums, tomēr tai pašā laikā gribot negribot radās cienība pret traktiernieku. Vīrs ar galvu – savu izdevību garām nelaidīs, jau apjēdzis, kas par laiku stāv priekšā. Trīs kapeiciņas šodien, trīs – rīt, bet pēc mēneša, skaties vien, pusdienas maksās divtik dārgāk par porciju, kurā uz pusi mazāk desu. Tak ļauži, karš vai miers, šā vai tā nāks un ēdīs vienā laidā, nekur viņi nepaliks. Noteikti jāiepērk papirosi, tiem arī cena kāps stāvus gaisā. Piepirks pilnu kuli, lai stāv kaktā, papirosi ir manta, kas nemaitājas un vērtību nezaudē. Un špickas arī! Tagad Tušs drusku nožēloja, ka nav pievērsis pienācīgu uzmanību avīzēm un rakstiem, kas teju katrā numurā vēstīja par notikumiem Balkānos. Tas viss likās tik tālu un nesvarīgi, turklāt garlaicīgi – nezināmas zemes, nezināmi ķeizari, kas savā starpā stīvējās nez par ko. Tušam par to nospļauties, bet, paskat, tieši tur meklējams sākums tai šļurai, kas teju, teju ies vaļā šepat degungalā. Šodien gan savāksies „Jaunākās Ziņas”, „Rīgas Avīzi” un „Ventspils Apskatu” un izlasīs no pirmās līdz pēdējai rindai, lai vismaz kāda saprašana par nākamību.

Jā, karš – tas ir labi. Karā notikumi virpuļo kā atvarā. Cilvēki tiek ierauti mutulī un kūleņo, un griežas tik uz riņķi, nevarīgi un izmisuši. Vienam dzīve apstājas, citam gluži pretēji, brāžas uz priekšu vēja spārniem, laiks paātrinās, kamēr triecas pret mūri ar tādu sparu, ka kauli mīksti. Neviens nekā nevar saprast, dažs laižas dibenā uzreiz, jo tā vienkāršāk, cits kārpās pretī, un arī to virpuļa spēks parauj lejā, bet drusku vēlāk. Zaldāti vicojas cits ar citu un gulda savas galvas pa Dievu un ķeizaru, lielgabali sprūst vaļā no visiem stobriem, cietokšņi brūk, kuģi grimst – un kurš vairs atcerēsies par štrunta „Titāniku”, plintes plīkšķ, zirgi zviedz, zobeni švīkst, debesis ar zemi saiet kopā, vairs nav nojēgas, kurš savējais, kurš svešais, to zina ja nu vienīgi ķeizars, tas pats, par kuru pamuļķie mužiki no laba prāta aulekšiem skrien nolikt savas galvas. Un pāri ūdeņiem soļo Jēzus telegrāfista mundierī, rāmi smaidīdams un cigāru pīpēdams. Karā galvenais ir pareizajā brīdī ļauties, lai notikumu virpulis rauj tevi uz priekšu, un neko daudz nekārpīties pretī, jo virpulis vienmēr būs stiprāks par tevi. Un pēc tam notrāpīt pareizo brīdi, kad virpulis atslābst, lai izkultos laukā. Ja tā – būsi vinnētājs. Pats svarīgākais – ne par kādu naudu neļauties, lai tevi paņem zaldātos. Tad būs šinelis mugurā, plinte rokās un uz kautuvi prom. Vēl nebūsi apkārt paskatījies, kad atjēgsies bez rokas, bez kājas vai vispār bez galvas. [..]

Karā tik daudz cilvēku tiek apkauts un visriņķī tik daudz visādu nekārtību, ka mazākas apgrēcības pagaist kā nebijušas. Gudri vīri prot izslīdēt notikumiem pa vidu neskarti un no juku laikiem izsist sev labumu, lai tiek gan māgai, gan ķesai. Prātīgi ļauži nevis raujas nolikt galvu par Dievu un ķeizaru, bet izmanto karu savā labā, un Tušs noteikti būs starp viņiem. Pagaidām klusiņām pierausies un apskatīsies, bet gan viņš atkal būs zirgā. Cik daudz dzīvokļu un visādu mantu paliks bez pieskatīšanas, kad to īpašnieki aizies zaldātos vai varbūt aizmuks uz Iekškrieviju! Karā visādi gadās – zaldāti pastaigā pa mājām, ievelk nāsīs, kas iepatīkas, bet tak nestieps tāds zaldātiņš prom gramofonu, kumodi vai lielo grīdas pulksteni, nemaz nerunājot par galdnieka vai kurpnieka štrumentiem un visādiem katliem, pannām un „Kuzņecova” porcelāna šķīvjiem. Laupīs te vāci, te krievi, bet visiem pa vidu pamaisīsies Tušs un nodrošinās sev gan priekus, gan dzīvi gadu gadiem uz priekšu. Vai maz dzirdēts par apsviedīgiem cilvēkiem, kas karos izmanījušies kļūt bagāti? Paskat, arī piektajā gadā ne viens vien saimnieks tika pie mantības, pa kluso palaupot pie kaimiņiem vai pat muižā. Un ne kazaks pakaļ nedziedāja. Tiesa kas tiesa, ja ķēra, tad muguru sasiksnoja sloksnēs ar šauteņu slaukšņiem vai nagaikām.

Kur karš, tur liela nauda. Kur liela nauda, tur noteikti kāds atbirums. Arī kuļmašīna, lai cik meistarīgi to stellētu, nekad nesavāc visus izkultos graudus – lai vai dažas saujas, bet zemē nobirst. Un Tušs būs starp tiem, kas savāks šīs saujas. Lauvas tiesa, protams, tiks armijas intendantiem un augstiem oficieriem, bet gan kaut kas paliks arī pāri – viņam jau daudz nevajag. Tik jāuzmanās un jāprot laikus apstāties, bet Tušs tagad bija skolots un apzinājās, ka nedrīkst skriet citiem pa priekšu. Kaut gan – pārdomās nedrīkstēja pārāk ieslīgt, tad pats i nejutīsi, kad jau būsi nogājis dibenā. Kas zina, kā varas tālāk mainīsies, – varētu pat tikt pie sava dzīvokļa. Un, teiksim, iekārtot kinematogrāfu. Tagad Tušs labi apzinājās, ka nekādu augsto gudrību tur nevajag, – iegādājies aparātu, maini tik lentes, griez kloķi, uzmani, lai neizdeg elektriskās lampas, un iekasē naudiņu. Vai varbūt mest savvaļnieka dzīvi pie malas un nomedīt kādu mantīgu atraitni? Ar kārtīgu korteli vai, vēl labāk, mazu mājiņu kaut kur Pārdaugavā vai Maskavas forštatē. Karā daudz atraitņu saradīsies, spēj tik visas mierināt – un kāda vaina Tušam? Ir labāks par dažu citu, kurš, pamuļķis būdams, pats maucas virsū vācu durklim.
Tušs pats nemanīja, kā, pārdomās gremdēdamies, jau bija notiesājis tīriņdesas un izdzēris alus pudeli. Nudien, juku laiki ir labi laiki – to viņš bija ielāgojis jau no piektā gada.