
Diena patiešām bija pārsteigumiem un pārmaiņām bagāta, kā Grāfs bija paredzējis.
Kad ienācām angļu valodas kabinetā, Šortijai uz galda stāvēja spožs magnetofons un kaudzīte lentu. Soli bija sabīdīti vairākos apļos. Grāfs par to droši vien zināja, bet negribēja nolaupīt mums pārsteigumu.
– Kolosāli! Nu mēs varēsim klausīties popgrupas! – Sīlis berzēja plaukstas.
– Skolotāj, vai jums ir Bītli?
– Sākumā būs kas vieglāks. Ja ies labi, spēlēsim arī Bītlus. Kā jūs domājat – kas ir vieglāk: saprast vai runāt?
– Saprast ir viegli, runāt man bieži aiziet kreizī.
– Vai Cielavs arī tā domā?
– Nē, gluži pretēji. Kad radiostacijā ātri runā, es daudz ko nesaprotu. Īpaši frāzes. Runāt ir daudz vieglāk, jo var izgrozīties. Daudzus vārdus izrunā līdzīgi un pat vienādi. Tad var nojukt. „Kā vakar ar tiem dimantiem un zirgu,” es nodomāju.
Stundas plāns būs tāds. Atkārtojam trīs pagātnes formas: used to be, did un was doing. Jaunā viela būs nākotnes forma ar will. – Un skolotāja nospiež magnetofona pogu. Atskan:
Is it really over?
Is this the end of the line?
Don’t tell me I’m losing
The love that was mine.
If you’re really leaving
Take some part of me
So I’ll always remember
How sweet love used to be.
– Iedomājieties, cik muļķīgi skanētu, ja used to be vietā būtu was?
– Skolotāj, es sapratu visu! – Sīlis staro. Viņš šoreiz izvietojies pirmajā aplī.
– Iepriekšējā reizē mēs runājām par šo formulu. Bija tāda skaista ideja. Kāda tā bija?
Negribu vairs ķerties pie gramatikas.
– Vienā upē nevar divreiz iekāpt, – atgādināja Cielavs.
– Viss nāk un aiziet tālumā un atpakaļ vairs nenāk. – Skolotāja noskaita.
– Raimonds Pauls! – vairāki kā vienā balsī iesaucās.
– Vai kāds varētu to pateikt angliski?
Cielavs paceļ roku.
Lai šoreiz pamēģina kāds cits. – Skolotāja pamāj man.
Man pirmoreiz jādzejo. Acu priekšā pavīd Baltā Vilka seja. Vismaz neielaist kļūdas! – Everything comes and goes far away, and never comes back.
Varbūt labāk: never gets back. Hard to say.
– Iesākumā nav slikti. Un labi, ka neizveidoji divus noliegumus. Tagad pāriesim uz past continuous. – magnetofons tiek ieslēgts.
That I can’t even speak partly of
For while I was thrilling the whole wide world
I was losing your love, slowly was losing your love.
– Nekā vairs nesaprotu, – nočukst Sīlis.
– Atskaņoju vēlreiz. Cielav, iztulko! – Skolotāja pagriež lentu atpakaļ.
Cielavs iztulko.
– Vai bija grūti?
– Pagrūti. Ar pirmo reizi nebūtu sanācis.
– Tagad pasakiet, vai was losing vietā var lietot lost?
– Nevar, – Cielavs atbild.
Jāpaskaidro man.
– Nav pabeigta darbība, ir darbības viduspunkts, viņa dzīve, es skaidroju. – Viņš pazaudēja to kādā dzīves posmā.
– Very well, – saka Šortija.
– Tagad mēģināsim salikt was un was doing vienā teikumā, ja darbības notiek vienlaicīgi jeb darbības vidū notiek otra darbība. Kurai darbībai būs was doing – īsākai vai garākai?
Jāatbild man . Ilgi tūļājos, esmu gatavs minēt, bet Grāfs atvieglo manu uzdevumu, žestikulējot ar rokām. – Was doing, – es saku.
– Tad mini piemēru. Stop and drive.
Princips man skaidrs – braukšana ir garāka, stopēšana īsāka.
Saku: I was driving fast, when the policeman stopped me.
Tagad Sīlis:
– Poškus was smoking in toilet, when Bumbieris catch him.
– Poškus, kur ir kļūda?
Apkārt pieklusināti smiekli.
– Lai viņš nemuld, es pie tā Bumbiera nepīpēju, jo viņš vienmēr liek uzpūst.
– Kur kļūda, Pohmel? Teikumā! Ko tu visu vienmēr ņem tā nopietni? Varbūt tu, Sīli, pats? – sarunā iesaistās skolotāja.
– Nezinu pagātni no vārda ʼnoķertʼ. Esmu aizmirsis.
– Pamatformas nedrīkst aizmirst. Tās jāzina kā reizrēķins. Matemātikā taču tu neaizmirsti.
Katrs mēģina izveidot savu piemēru. Pat Mūdzim kaut kas sanāk.
Šodien mums divas stundas no vietas, tāpēc atkārtosim will un going to.
Skolotāja atskaņo par zilajiem putniem.
There’ll be bluebirds over
The white cliffs of Dover
Tomorrow, just you wait and see
There’ll be love and laughter
And peace ever after
Tomorrow whwn the word is free.
Gundars Cedriņš. Palaidnieks.
Zvaigzne ABC, 2014.