Džungļos mājo daudzas zivju dzenīšu sugas. Dažas no tām dzīvo tālāk no ūdenskrātuvēm. Šie zivju dzenīši veido ligzdas koku dobumos un pārtiek no kukaiņiem, ķirzakām un sīkiem grauzējiem, ko medī straujā lidojumā lejup no zara.
Zivju dzenītis ir vidēji liels putns, viņa garums ir aptuveni 25 cm. Zivju dzenīša apspalvojums ir ļoti košs, sevišķi izceļas gaišzilās krūšu un astes spalvas. Putna kājas ir īsas, un trīs priekšējie pirksti saauguši kopā. Zivju dzenītis nespēj staigāt pa zemi, viņš pārvietojas lēcieniem, tomēr spēj izrakt sev ligzdu. Garais, smailais knābis ir lielisks zvejas rīks. Zivju dzenītis zvejo, ienirdams ūdenī.

Zivju dzenīši pārtiek no zivīm, ko notver upes ūdeņos. Viņi zvejo šādi: notupstas uz zara, kas pārlīcis pār ūdeni, un nekustīgi sēž un vēro, līdz kāda zivs papeld tieši zem viņiem. Zivju dzenītis precīzi aprēķina attālumu līdz zivs atrašanās vietai, ar zibensātriem spārnu vēzieniem metas lejup un ienirst ūdenī. Asais knābis labi šķeļ ūdens virsmu, ieniršanu sekmē aiz muguras sakļautie spārni. Ieniris zivju dzenītis satver zivi, tad izpeld virspusē un uzlaižas atpakaļ zarā. Turot zivi knābī, putns to nogalina, dauzot pret zaru. Tad dzenītis vairākas reizes pamet zivi gaisā, līdz var to norīt ar galvu pa priekšu, lai zivs spuras nesavainotu rīkli.

Zivīm uz sāniem ir izvietoti īpaši maņu orgāni, kas spēj uztvert ūdens kustības. Kad iemērcam ūdenī roku, lai satvertu zivi, mēs radām vilni, kas ir ātrāks par mūsu kustību un pirmais sasniedz zivs sānu līniju. Zivs jūt ūdens kustību un bēg, bet no signāla saņemšanas līdz zivs reakcijai paiet sekundes desmitdaļa. Mūsu roka kavējas par šo laika sprīdi, un tādējādi zivs gūst iespēju aizbēgt. Taču zivju dzenītis ienirst tik strauji, ka starp vilni, ko šķeļot ūdeni, rada viņa knābis, un pašu knābja kustību aizrit tikai sekundes divdesmit piektā daļa. Tādējādi zivs laikus nesaņem brīdinošu signālu un nevar izglābties.
Zivju dzenīši dzīvo upju piekrastes džungļos, viņi parasti slēpjas lapotnē un tāpēc ir reti saskatāmi. Biežāk var dzirdēt zivju dzenīšu dziesmu, kas ilgst septiņas, desmit sekundes un izklausās kā aizrautīgi smiekli.

Zivju dzenīši ligzdas visbiežāk izrok vecos termītu mitekļos. Uz ligzdu ved nedaudz augšup vērsta ala, kas beidzas ar plašāku telpu, kura izklāta ar zivju asakām un zvīņām. Olas tiek perētas aptuveni trīs nedēļas. Kad izšķiļas mazuļi, vecāki tiem nes barību uz ligzdu. Vecāki iespraucas alā un liek barību tā mazuļa knābī, kurš nostājies alas otrā galā. Kad putnēns saņēmis zivi, tas pakāpjas malā un ļauj nostāties pie alas atveres nākamajam mazulim. Aptuveni pēc mēneša mazuļi pamet ligzdu un vecāku uzraudzībā mācās zvejot zivis.