Asarām birstot, slaiku, ziemeļniecisku karotāju pulciņš seko nestuvēm pa Ziemeļitālijas ostas pilsētas Lunas ielām. Zem līķdrānas guļ viņu vadonis Hasteins. Ap mirušo skarbie vīri ir novietojuši cirvjus un ceremoniālos zobenus, rotātus ar zeltu un dārgakmeņiem. Dienu iepriekš Lunas bīskaps Hasteinu nokristīja. Vikingi ir tālu no mājām, un kristīgās baznīcas tēvs labprāt piekrita izpildīt uz nāvi slimā vīra pēdējo vēlēšanos – pieņemt kristīgo ticību. Tagad, kad varenais vikingu vadonis ir aizmidzis uz mūžu, viņu krāšņā ceremonijā apglabās Lunas klostera baznīcā.

Dievnams ir cilvēku pārpildīts, un priesteru koris dzied, pavadot Hasteinu pēdējā gaitā. „Bet pēc tam, kad līķis jānes uz kapu, Hasteins piepeši nolec no nestuvēm, izvelk no maksts savu zobenu un uzbrūk bīskapam, kas stāv ar Bībeli rokā. Vadonis viņu brutāli nogalina,” 11. gadsimta sākumā rakstītajā hronikā „Normāņu vēsture” stāsta normandiešu vēsturnieks Dudo no Senkventīnas.

Tajā pašā mirklī savus ieročus izvelk visi Hasteina vīri. „Sākas īsts slaktiņš,” Dudo turpina stāstu. „Vikingi kā mežoņi nogalina visus bez izņēmuma – gluži kā vilki aitu barā. Skanot kliedzieniem un spiedzieniem, viņi bez žēlastības noslaktē vīrus, sievas un bērnus.”

Drīz Hasteina vīri plaši atver pilsētas vārtus, un simtiem vikingu iegāžas aiz Lunas augstā pilsētas mūra. Izmantojot viltību, vikingu vadonim izdevies tas, ko par spīti 60 kuģiem un aptuveni 2200 vīriem, viņš nekad nebūtu iespējis frontālā uzbrukumā: Hasteins ir ieņēmis stipri nocietināto Lunas pilsētu un tagad var sagrābt bagātības gan sev, gan saviem uzticamajiem karavīriem. Stāstu par vikingu vadoņa Hasteina viltību Lunā 860. gadā pierakstīja apmēram pēc 250 gadiem, un, visticamāk, šis stāsts ir pārspīlēts.

Tomēr vikingu vadoņi, līdzīgi Hasteinam un viņa kompanjonam Bjērnam Jernsidam, veikli prata izmantot kara viltību. Vairāki avoti liecina, ka Skandināvijas bijātākie karotāji guva uzvaras ne vien ar brutālu vardarbību, bet arī būdami gudrāki par pretiniekiem un izmantodami taktiskas viltības.

No 790. līdz 1050. gadam vikingi padarīja dzīvi gar Eiropas krastiem un upēm ļoti nedrošu. Viņu veiksmīgo sirojumu pamatā bija smagi treniņi daudzu gadu garumā, efektīvas izlūkošanas ekspedīcijas un taktiska izveicība. Pat slavenie, puskailie, biedējošie karotāji berserki, kas saskaņā ar sāgām  „staigāja bez bruņukrekliem, bija traki kā suņi un vilki” un „koda pat savos vairogos”, bija labi izplānota daļa no vikingu uzbrukuma taktikas.

No hronikām, sāgām un arheoloģiskiem atradumiem pētniekiem tagad ir zināms, ka skandināvu vikingi sāka  karotāju skološanu jau bērnībā. Karotāju mentalitāte caurauda visu seno skandināvu sabiedrību. Katra vikingu ciema vidū bija atklāts laukums, kur pieaugušie un pat piecus sešus gadus veci puikas ik dienas trenējās dažādās cīņas tehnikās.

Zēni piedalījās treniņos, lai norūdītu ķermeni un sagatavotos pieaugušo dzīves pārbaudījumiem, bet pieaugušie vīri trenējās prieka pēc un lai sevi uzturētu formā. Heidarviga sāga vēsta, ka vikingi mēdza „dienā nodoties spēlēm un sanākt kopā, lai lauztos”.

Treniņus vadīja pieredzējuši karotāji, kuri bērniem mācīja uzbrukuma un aizsardzības tehnikas. Zēniem vajadzēja iemācīties izmantot dažādus ieročus gan labo, gan ar kreiso roku; ja kaujas laukā karotāju ievainotu rokā, kas turēja ieroci, viņiem bija jāspēj izmantot otru roku.

Vikingi no dažādiem apvidiem regulāri satikās un cīnījās cits pret citu lielās sporta spēlēs. Sacensībās bija jāiztur smagi pārbaudījumi, taču pastāvēja arī noteikumi, lai novērstu risku, ka spēlēs kāds tiek nopietni ievainots. Vikingi ļoti rūpējās par savu helgi – fizisko neaizskaramību: ja kāds sacensībās apzināti centās otru ievainot, viņš bija spiests pamest spēļu vietu un viņa uzvedību pasludināja par necienīgu. Karavīrs, protams, varēja iekarst un kaujā kļūt par berserku (no senskandināvu vārda beserk – nikns lācis; puskails, bezbailīgs vīrs kareivīgā transā), taču ikdienā viņam bija jāprot sevi kontrolēt.

Zēnu mācības beidzās, kad viņi sasniedza 12 gadu vecumu. Skaldu vārsmas un sāgas vēsta, ka uz šo laiku skandināvu puišiem bija jāpārvalda daudz prasmju: tuvcīņa ar zobenu, vairogu un cirvi, loka šaušana, šķēpa mešana, laušanās, jāšana, peldēšana, kā arī lēkšana augstumā un tālumā.

Sirojumu braucienos vikingam bija jāpārzina kas vairāk par cīņas mākslām. Viņiem bija jāprot sagādāt pārtiku un parūpēties par saviem ieročiem, tāpēc īstam vīram bija arī jāmedī, jākaļ zobeni un bultu uzgaļi, kā arī jālabo riņķīšu bruņukrekli un vairogi. Arī smadzenēm vajadzēja būt labi trenētām: vikingi apbrīnoja vīrus, kas prata zīmēt rūnas, spēlēt galda spēli „Hnefatafl”, dzejot un spēlēt arfu. Skaldi vienmēr piedalījās vikingu braucienos un gādāja par psiholoģisko sagatavošanos pirms kaujām, sacerot cildinājuma vārsmas vadonim un dziedot dziesmas par drosmīgiem mītiskiem, valdniekiem un viņu uzticamajiem vīriem.

Augstākā vēlme piedzīvojumu kāram jauneklim, kas iemācījies visu vajadzīgo, bija jābūt uzņemtam vadoņa karadraudzē jeb hirdā, kas bija vikingu kaujas stūrakmens. Šī karadraudze savā ziņā bija kā paplašināta ģimene, un tajā varēja ietilpt gan viena kuģa apkalpe, gan vairāki tūkstoši vīru, kas visi zvērējuši mūžīgu uzticību vadonim.

Savukārt vadonis no savas puses apsolīja sagādāt vīriem bagātību un godu. To simbolizēja zelta gredzens, kuru svinīgi uzdāvināja jaunajam karadraudzes loceklim, kad viņu uzņēma brālībā. Zvērests vadonim garantēja apbrīnojami stingru disciplīnu kaujas laukā, bet vienlaikus bija arī vikingu Ahileja papēdis: kaujā vadoni vienmēr ieskāva hirdas
labākie karavīri, jo, ja viņš gāja bojā, karadraudze izjuka. Ja pretiniekam izdevās nogalināt vikingu vadoni, daudzi karotāji metās bēgt vai padevās ienaidniekam. Taču, no otras puses, karotāju brālība nozīmēja, ka karadraudzē uzticējās cits citam, kamēr vien vadonis ir dzīvs. Vīri zināja, ka var droši kaujā paļauties cits uz citu.

Pirmos sirojumus 8. gadsimta beigās veica mazas vikingu grupas, kas devās uz mērķiem gar Ziemeļeiropas krastiem bez iepriekš rūpīgi izplānotas taktikas. Taču drīz vikingi saviem sirojumiem izstrādāja noteiktu taktiku, kurā izšķirošo lomu spēlēja labi izplānoti zibensuzbrukumi. Vikingi izvēlējās uzbrukumu mērķus, vadoties no iepriekšējo braucienu novērojumiem vai iegūstot informāciju no ceļojošiem tirgotājiem. Pārsteiguma moments šajā taktikā bija izšķirošais, tāpēc uzbrukumi gandrīz vienmēr sākās agri no rīta. Kad kuģi tuvojās mērķim, karotāji nolaida buras un airēja uz krastu. Bez burām kuģi ar zemajiem korpusiem no sauszemes ilgu laiku palika nesaskatāmi. Tā kā kuģiem bija plakani dibeni, tos varēja aizairēt gandrīz līdz pašam krastam. Tur vikingi izcēlās krastā gandrīz tāpat kā mūsdienu karaflotes desanta vienības. Ja nepieciešams, viņi varēja kuģus ieairēt upju grīvās, pat ja tur ūdens bija tikai metru dziļš. Nonākuši mērķī, vikingi, aurodami un vicinādami spožos ieročus, iebrāzās ciemā vai klosterī. Viņu mērķis bija ar šādu uzvedību iedvest upuriem bailes, un daudzi avoti liecina, ka šī taktika lieliski iedarbojās.

Izspiešana bija svarīga daļa no vikingu sirojumu taktikas. Kamēr galvenie spēki devās frontālā uzbrukumā, citi karotāji ielenca pilsētu vai klosteri, lai neviens nevarētu izbēgt. Vikingi ātri izraudzījās priesterus, bagātus tirgotājus un dižciltīgos, par kuriem pieprasīja izpirkuma maksu. Viņi piedāvāja saudzēt īpaši nozīmīgas ēkas, ja viņiem bagātīgi samaksās. Pārējo vikingi izlaupīja un nodedzināja, bet daļu iedzīvotāju aizveda līdzi verdzībā.

Izaugot un nostiprinoties seno skandināvu valstīm, aizvien lielākās vikingu armijas labprāt meta izaicinājumu lielām karaļu armijām atklātās kaujās. 991. gadā milzīga vikingu flote no Skandināvijas devās uz Angliju. To vadīja dāņu valdnieks Svens Dakšbārdis un norvēģu vadonis Ūlavs Trigvasons. Abiem valdniekiem kopā bija vairāk nekā 94 kuģi un 4000 pieredzējušu karotāju no Dānijas, Norvēģijas un vikingu apmetnēm mūsdienu Krievijā un Ukrainā. Sākotnēji vikingi uzņēma kursu uz piekrastes pilsētu Moldonu Eseksā, kuras monētu kaltuvēs bija daudz sudraba. Viņi uzcēla apmetni Nortejas salā netālu no Moldonas.

Anglijas karalis Etelreds (Æthelred II) sapulcēja savu armiju karavadoņa Birtnota vadībā un lika doties uz krastu pie Nortejas. Ūdens bija tik sekls, ka vikingi atbrida angļiem pretī. Karaspēki nostājās ierindā viens pretī otram, un karavīri sita ieročus pret vairogiem. Vikingi nesa karogus, kuros attēloti kraukļi, pūķi, vilki un citi šausmas iedvesoši dzīvnieki.

Kauju ataino senangļu varoņpoēma “Moldonas kauja”. “Kaujas rati devās uz priekšu, tie nebaidījās ne ūdens, ne vikingu bara,” vēstījumu iesāk nezināmais dzejnieks. “Pār mirdzošo ūdeni viņi nāca ar saviem vairogiem. Lidoja noasināti šķēpi, un loki darīja savu. Nežēlīga bija cīņa. Karavīri krita abās pusēs, jaunekļi gulēja miruši.” Angļu karavadonis sūtīja savus karavīrus uzbrukumā vikingiem, taču skandināvu karotāji stāvēja cieši kopā, labi aizsargājušies ar saviem vairogiem. Vikingu vairogu mūris noturējās, un tūlīt pēc tam viņi metās pret Birtnotu mežonīgā pretuzbrukumā. Kāda jauna vikinga šķēps ieurbās angļu karavadoņa ķermenī, un viņš nokrita zemē. Cits vikings metās uz priekšu, lai “paņemtu karavīra bruņas, zelta gredzenus un izrotāto zobenu”.

Birtnots mēģināja aizstāvēties, taču pieskrēja vēl viens vikingu karotājs un iecirta zobenu sirmā angļa rokā tā, ka viņš nometa zeltā rotāto zobenu. Smagi ievainotais Birtnots mudināja savus vīrus turpināt cīņu, bet pēc tam pavērsa acis pret debesīm un lūdzās par savu dvēseli.

“Pēc tam pagānu viltnieki viņu nogalināja,” vēsta varoņpoēma. Vikingu taktika mērķēt uz ienaidnieka līderi bija izdevusies. Ziņas par Birtnota nāvi ātri izplatījās, un daudzi angļi metās bēgt.

Par uzvaru pie Moldonas vikingi samaksāja ar daudzām skandināvu karotāju dzīvībām. Atklātas kaujas vienmēr bija riskantas, un vikingi labprātāk izvairījās no tāda veida kaujām. Tāpēc viņi bieži ņēma samaksu, lai atstātu pilsētas un to iedzīvotājus mierā. Daudzi piemēri liecina, ka šāda izspiešana bija vikingu ienesīgākā kaujas taktika.

866. gadā franku karalis Kārlis Plikpauris bija spiests atteikties no mēģinājumiem uzvarēt vikingu spēkus Odo un Roberta vadībā. Lai atpirktos, viņš iedeva abiem 4000 mārciņu sudraba – nedzirdēti lielu summu. Viens zobens vikingu pilsētā Hebesī tolaik maksāja 125 gramus sudraba. Tāpat šī summa atbilda 14500 zobeniem. Lai savāktu tādu naudu, franku karalis Kārlis Plikpauris uzlika saviem pavalstniekiem milzīgus nodokļus.

Arī Svens Dakšbārdis un Ūlavs Trigvasons zināja, kā iegūt naudu: pēc uzvaras pie Moldonas abi vadoņi pieprasīja Anglijas karalim Etelredam 10000 mārciņu sudraba par  neuzbrukšanu citām pilsētām. Divus gadus vēlāk pēc jauniem sirojumiem abi vikingu valdnieki pieprasīja Etelredam vēl 16000 mārciņu. Tādējādi vikingi bija ne vien prasmīgi kaujas laukā, bet viņi zināja, kad vairs neatmaksājas cīnīties.

Tomēr 11. gadsimta laikā vikingu vara aizvien mazinājās. Vairāki skandināvu valdnieki bez pēcnācējiem, iekšējās cīņas par varu un kristietības ienākšana bija faktori, kas veicināja vikingu zelta laikmeta norietu.