Reiz dzīvoja kāds turīgs vīrs. Viņam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais – jaunākais jau no bērna kājas pamuļķis. Tas nebija nekāds darba darītājs.
Gulēdams uz nāves gultas, tēvs ataicināja pie sevis visus trīs dēlus un teica:
– Es jūtu, ka tuvojas mana pēdējā stunda, tādēļ sadaliet visu manu mantu un zemi abiem vecākajiem brāļiem divās līdzīgās daļās. Ja viens no viņiem vēlētos palikt viens pats par saimnieku, tad lai izmaksā pusi no zemes vērtības. Bet no tevis, Pēter, mans jaunākais dēls, neiznāks ne saimnieks, ne kalps. Tava krustmāte uzdāvināja tev kristībās vecu grasi un lika to tev paņemt līdzi, kad tu kādreiz sadomāsi atstāt tēva mājas. Viņa teica, ka tas esot laimes grasis un, kamēr tu to glabāšot savā kabatā, tevi neapmeklēšot nekādas raizes un viss labi veikšoties, jo tu esot laimes bērns. Ņem nu šo grasi un mēģini ar to iztikt.

Otrā dienā tēvs nomira. Dēli aizspieda viņam acis un apglabāja smiltājā. Tā kā abi vecākie brāļi vēl bija puišos, viņi abi palika tēva sētā. Jaunākajam brālim viņi iedeva maizes kuli, kurā iztika veselai nedēļai, un teica:
– Ej nu meklēt savu laimi!
Pēteris svilpodams izgāja pa vārtiem un devās uz rītiem. Viņš nodomāja: saule, rītos uzlēkdama, rādīs man ceļu, un es nekad neapmaldīšos.
Kamēr vien maizes kulē turējās ēdamais, viņš ne par ko nebēdāja – dziedādams un svilpodams gāja aizvien tālāk uz priekšu. Kādu dienu Pēteris atraisīja maizes tarbu un ieraudzīja, ka tā jau tukša. Bet, tā kā tobrīd viņš nebija izsalcis, tad par to daudz galvu nelauzīja. Otrā rītā pamodies, viņš atkal tvēra pēc maizes kules, bet tā arī šoreiz bija tikpat tukša kā viņa vēders. Smagu sirdi viņš nogāja vēl kādu jūdzi, tad apsēdās atpūsties un sāka gudrot, kā remdināt izsalkumu. Savu laimes grasi Pēteris vēl nebija sācis tērēt un glabāja to kabatā. Bet ko tas viņam līdzēja šeit, kur nebija neviena, no kā varētu nopirkt maizi! Nolicis galvu uz akmens, viņš atlaidās mauriņā, cerēdams guļot atrast kādu padomu.
Pamodies viņš ieraudzīja sev blakus sēžam nepazīstamu vecīti ar garu, baltu bārdu un vienu vienīgu aci pierē. Bet tur, kur parasti cilvēkiem mēdz būt acis, vecītim rēgojās divas lielas kārpas, kas izskatījās kā auna ragi. Trīs melni suņi, cits par citu lielāki, gulēja vecītim pie kājām.

Vecītis, vērīgi skatīdamies ar savu vienīgo aci Pēterī, vaicāja:
– Saki, puis, – vai tu negribi no manis nopirkt šos suņus? Es tev viņus lēti pārdošu.
– Man pašam nav ne kumosa maizes, ko tad es vēl suņiem došu, – atbildēja Pēteris.
Vecītis pasmaidīja un sacīja:
– Tā nu būtu maza bēda. Mani suņi tev ēst neprasīs – viņi vēl tevi uzturēs!
– Vai tie ir medību suņi, kas patstāvīgi mežā ķer zvērus un sagādā savam saimniekam gaļu? – vaicāja Pēteris.
– Mani suņi ir labāki par medību suņiem. Bet, lai tev nebūtu jāpērk sivēns maisā, es tev tūlīt parādīšu, ko tie spēj.
Vecītis ar pirkstgalu uzsita pašam mazākajam sunītim pa galvu un pavēlēja:
– Aizej atnes ēst!
Suns uzlēca augšā un kā vējš aizdrāzās. Nebija vēl ne pusstunda pagājusi, kad viņš jau bija atgriezies, nesdams zobos groziņu. Pēteris bezgala priecājās, ieraudzīdams groziņu, pilnu gardu gardiem ēdieniem. Tur bija gan cūkas gaļa, gan ceptas zivis, gan desas, gan plāceņi. Un viņš pieēdās līdz kaklam.
Tad vecītis sacīja:
– Kas tev paliek pāri, to atdod suņiem, jo kurvītis ikreiz pilnīgi jāiztukšo, lai tur ne kripatiņas nepaliktu.
Pēterim bija gan žēl tik gardus ēdienus suņiem atdot, bet viņš neuzdrīkstējās vecītim runāt pretim. Beidzot viņš domīgs sacīja:
– Šo mazo sunīti es labprāt pirktu, ja man pietiktu naudas, bet visa mana bagātība ir tikai viens vienīgs grasis. Ja tu esi ar mieru par šo naudu sunīti pārdot, tad lieta darīta.
Vecītis bija ar mieru, tomēr vēl piebilda:
– Šos suņus nekādā ziņa nedrīkst šķirt, citādi notiks nelaime kā suņu saimniekam, tā pašiem suņiem. Ja tev nav vairāk naudas kā viens grasis, es par to pašu pārdošu mazo sunīti, bet abus lielākos došu piedevām. Ar šo pirkumu tu vēlāk būsi apmierināts. Kā tu jau dzirdēji, pirmo suni sauc Aizejatnesēst, otro – Saplosigabalos un trešo – Saraujvažas. Ja tev gadās kāda liksta, pasauc tik to, kurš tev tobrīd vajadzīgs, un tava vēlēšanās tiks izpildīta. Mazais sunītis tevi ik dienas paēdinās, bet lielākie paglābs no ienaidniekiem.
– Šeit ir jūsu jaunais saimnieks!

Suņi, astes luncinādami, nolaizīja Pēterim roku, it kā gribēdami parādīt, ka vecīša vārdus sapratuši. Atvadoties vecītis piedūra pirkstu Pētera pierei, un Pēterim likās, ka viņam cauri izskrien zibens. Tai pašā mirklī vecītis nozuda, bet vai tas izgaisa vējā vai saira zemes pīšļos, Pēteris tā arī netika gudrs.
Un dīvainā kārtā pārvērtās viss, kam tikai bija pieskāries vecīša pirksts. Nekad vēl Pēterim pasaule nebija likusies tik skaista kā tagad, un arī viņš pats sev likās gluži cits.
– Līdz šim es dzīvoju kā tumsā un tikai tagad, šķiet, izkļuvu gaismā! – iesaucās Pēteris.
Suņi vērīgi skatījās viņam acīs un luncināja astes, it kā gribētu sacīt: “Tev taisnība.”
Labu laiku Pēteris vēl domāja par brīnišķīgo notikumu, bet tad piecēlās un devās tālāk. Pienāca vakars. Pēteris nejauši iegrūda roku kabatā un – tavu brīnumu – atrada savu grasi. Viņš netika gudrs, kā nauda tur gadījusies, jo itin skaidri atcerējās, ka to bija atdevis vecītim par suņiem. Kā grasis nokļuvis atpakaļ Pētera kabatā?
Pēc Pētera pavēles Aizejatnesēst atnesa vakariņām pilnu groziņu ar ēdieniem. Un tur pietika gan suņiem, gan saimniekam. Tas pats notika arī otrā rītā. Taču dīvainais gadījums ar grasi neizgāja Pēterim no prāta, un viņš nolēma to pamatīgi pārbaudīt. Ar kādu pretimnācēju viņš samainīja savus svārkus pret labākiem un piemaksāja tam grasi. Nogājis kādu jūdzi, viņš kabatā atkal atrada savu grasi.

Tagad viņš saprata, ka tas ir laimes grasis. Par šo grasi varēja pirkt, ko grib, taču tas arvien atgriezās sava īpašnieka kabatā. Nu Pēteris katru dienu pirka sev visu, ko vien gribēja. Viņš pirka arī dažādus niekus, kā to mēdz darīt bagāti ļaudis. Bet dāvātais grasis viņam arvien palika kabatā.
“Nu es varu doties plašajā pasaulē, jo naudas un uztura man netrūks,” Pēteris nolēma.
Izstaigājies pa ceļu ceļiem, Pēteris kādu dienu nonāca dziļā mežā. Te suņi, ošņādami gaisu, pacēla galvas, tad paskatījās uz savu saimnieku, it kā gribēdami sacīt:
“Te kaut kas nav lāgā. Uzmanies!”
Pēteris tik gāja tālāk. Suņi kļuva arvien nemierīgāki. Taču nekā sevišķa nekur nemanīja.
Pēkšņi Pēteris izdzirda tālumā ratu rīboņu. Beidzot viņš ieraudzīja karieti, kurā iejūgti četri meļņi. Kariete bija apsegta melnām seģenēm, kučieris ģērbies melnās drānās, tā ka pajūgs izskatījās pēc bēru ratiem. Zirgi soļoja nokārtām galvām, it kā arī sērotu pēc nelaiķa.
Ielūkojoties pa karietes lodziņu, Pēteris tur ieraudzīja skaistu meiteni, ģērbušos sēru tērpā. Meitene gluži raudāja, smalkā mutautiņā slaucīdama asaras.
Pēteris jautāja kučierim, kurp šis braucot un kāpēc meitene raudot. Taču tas ne vārda neatbildēja. Tad Pēteris skaļi uzbļāva:
– Nelieti! Pieturi zirgus un atbildi man! Vai arī iemācīšu tevi runāt!
Ieraudzījis dūšīgo puisi un viņa lielos suņus, kučieris noprata, ka tie nav nekādi joki. Viņš pieturēja zirgus un sāka stāstīt, ka šeit, mežā, mītot šausmīgs nezvērs. Tas esot pa pusei milzīgs lācis, pa pusei putns un varot gan pa zemi staigāt, gan pa gaisu lidot. Šis šausmīgais nezvērs nogalinot neskaitāmi daudz cilvēku un dzīvnieku pašā ķēniņvalstī un visā apkaimē. Briesmonis jau sen būtu iznīcinājis visu dzīvo radību, ja tam ik gadus neupurētu vienu meiteni, kuru tas acumirklī dzīvu aprijot. Tādēļ šīs zemes ķēniņš liekot sapulcēties visām sešpadsmit gadus vecām meitenēm, lai izlozētu, kurai kārta upurēt savu dzīvību. Šogad loze kritusi ķēniņa vienīgajai meitai. Nu šis, kučieris, vedot viņu nezvēram aprīšanai. Un, kaut arī pašu ķēniņu un viņa pavalstniekus pārņēmušas dziļas sēras, tomēr šajā nelaimē neviens nekā nevarot līdzēt. Ķēniņam solījums jāpildot, vienalga, vai loze kritusi bagātai vai nabadzīgai, augstas vai zemas kārtas meitenei.

Pēteri pārņēma žēlums, dzirdot kučiera stāstu un redzot smagu bēdu nomākto ķēniņmeitu. Viņš tūdaļ apņēmās pavadīt meiteni. Tā kā kariete lēnām virzījās uz priekšu, Pēteris ar saviem suņiem kājām gāja tai nopakaļ.
Beidzot ceļinieki nonāca meža vidū pie kāda augsta kalna pakājes. Tur kučieris pieturēja zirgus un lūdza ķēniņmeitu izkāpt, jo viņi esot sasnieguši dzīvības un nāves robežu. Ne vārda nebildusi, klusa un padevīga kā jēriņš ķēniņmeita izkāpa no karietes un sāka kāpt kalnā. Pēteris grasījās tūdaļ viņai sekot, bet kučieris atturēja:
– Puis, neaušojies! Ja tu paspēlēsi savu dzīvību kopā ar meiteni, no tā nevienam tik un tā labuma nebūs!
– Tā ir mana paša darīšana! – lepni atcirta Pēteris un drosmīgi devās uz priekšu. Ķēniņmeita pateicīgi pavērās viņā ar savām saraudātajām acīm, bet melnie suņi priecīgi luncināja astes, it kā gribēdami sacīt:
“Redz, kur drosmīgs vīrs!”
Nebija abi vēl tikuši ne kalnam pusē, kad pēkšņi atskanēja šņākoņa un dārdoņa, it kā nāktu krusas mākonis: no kalna virsotnes vēlās lejup šausmīgais nezvērs. Ķermeņa apakšējā daļa tam bija kā lācim, bet augumā tas pārsniedza vislielāko zirgu, un lāča spalvas vietā to klāja zvīņas. Uz galvas nezvēram bija divi līki ragi, bet sānos – gari spārni. No šausmīgās mutes rēgojās pēdu gari zobi, līdzīgi cūkas ilkņiem, bet no ķetnām – gari nagi. Briesmīgais plēsoņa atradās no ķēniņmeitas vairs tikai pārdesmit soļu un jau izšāva garo mēli, ar kuru tas kā čūska grasījās viņai iedzelt.
Tai mirklī Pēteris bezbailīgi uzsauca:
– Saplosigabalos!
Kad nezvērs izdzirda Pētera balsi, viņa acis liesmaini iekvēlojās un dvaša sāka kūpēt kā garaiņi virs pirts akmeņiem. Taču melnais suns uz sava saimnieka pavēli zibens ātrumā uzklupa nezvēram un sāka ar to cīkstēties. Veikli izsargādamies no zobiem un nagiem, suns pa kāju starpu palīda nezvēram zem vēdera. Nu viņš iekodās ar zobiem nezvēram pavēderē un plosīja tikām, kamēr visas iekšas izgāzās ārā. Nu suns tika klāt nezvēra sirdij. Un, tikko tas sakampa sirdi zobos, nezvērs kā smags bluķis nogāzās zemē beigts tā, ka viss kalns nolīgojās. Bet melnais suns, kaut arī bija sešsimtkārt mazāks par nezvēru, apēda to ar visu ādu, atstādams pāri tikai abus ragus un četrus garus ilkņus. Tos Pēteris iebāza savā tarbā.

Pēc tam Pēteris steidzās pie ķēniņmeitas, kas aiz bailēm bija noģībusi. No tuvējā avota viņš atnesa savā cepurē aukstu ūdeni un tikām slacīja meitenei pieri, līdz viņa atžirga. Pārliecinājusies, ka briesmoņa tuvumā nav, viņa saprata, ka ir glābta. Ķēniņmeita noslīga ceļos drosmīgā glābēja priekša un, prieka asaras raudādama, pateicās viņam.
Pēc tam viņa lūdza Pēteri sēsties karietē un braukt līdzi pie ķēniņa saņemt pelnīto balvu. Pēteris pateicās par laipno uzaicinājumu, tomēr to noraidīja:
– Esmu pārāk jauns un nekā neprotu. Tādēļ pagaidām neuzdrošinos ierasties pie ķēniņa. Gribu vispirms labi apskatīt pasauli un, ja vien būšu sveiks un vesels, pēc trim gadiem atnākšu.
Tā abi šķīrās. Ķēniņmeita sēdās karietē un brauca atpakaļ pie tēva, bet Pēteris devās tālāk plašajā pasaulē.
Kučieris, noklausījies abu jauniešu sarunu par pateicības balvu, sāka perināt ļaunas domas. Viņš nolēma uzdoties par ķēniņmeitas glābēju, lai saņemtu atlīdzību. Un, kad viņš ar karieti bija iebraucis dziļā mežā, ceļa malā aiz kraujas krasta pavīdēja bezdibenis. Tur kučieris pieturēja zirgus un, nokāpis no bukas, teica ķēniņmeitai:
– Jūsu glābējs ir aizgājis savu ceļu un diez vai kādreiz atgriezīsies pēc pelnītās balvas. Es domāju, ka jūsu pienākums būtu šo balvu atdot man. Es taču salīgu jaunekli, lai tas jums palīdz, citādi viņš to nebūtu darījis. Mājās pasakiet savam tēvam, ka es jūs esmu izglābis no šausmīgā nezvēra un ka es esmu šo elles briesmoni nogalinājis. Tagad vairs nevienam no tā nebūs jābaidās. Tādēļ atlīdzība pienākas man.
– Tie būtu salti meli un arī liela netaisnība, ja balvu saņemtu tas, kas nekā nav veicis, un īstais glābējs paliktu bešā. Nē, tādu grēku es uz savas sirdsapziņas gan negribu uzņemties! – atbildēja ķēniņmeita.
Kučieris dusmās uzkliedza:
– Labi, lai tad arī notiek pēc jūsu prāta! Bet dzīvu es jūs neatstāšu!
Ķēniņmeita noslīga viņa priekšā ceļos un lūdza apžēloties. Taču ļaunajam vīram sirds bija kā akmens, un meitenes asaras viņu it nemaz neaizkustināja. Viņš skarbi nokliedza:
– Izvēlieties vienu no diviem: vai nu pasakiet savam tēvam, ka es šausmīgo nezvēru nogalināju, vai arī es jūs nogrūdīšu pa šo stāvo krauju dziļajā bezdibenī. Tur jūsu mute apklusīs uz mūžu mūžiem. Bet es mājās pastāstīšu, ka nezvērs jūs aprijis, tāpat kā aprija visas citas meitenes.
Ķēniņmeita redzēja, ka no ļaunā kučiera žēlastības nav ko gaidīt, un viņa apsolījās visu samelot tā, ka kučieris liek. Tomēr kučieris vēl piespieda ķēniņmeitu savu solījumu apliecināt ar zvērestu. Bez tam viņai vēl bija jānosolās par visu notikušo nebilst nevienam ne pušplēsta vārdiņa.
Izmisumā un bailēs galīgi apmulsusī ķēniņmeita izpildīja visu, kā nelietis tai lika. Un viņi brauca mājup. Bet, jo tuvāk bija mājas, jo smagāka kļuva ķēniņmeitas sirds. Pārbraucot mājās, viņai bija tēvam jāsamelo, jo nedrīkstēja lauzt doto zvērestu.

Visa tauta līdz ar ķēniņu neizsakāmi priecājās, redzot ķēniņmeitu atgriežamies sveiku un veselu. Vēl vairāk visi priecājās, dzirdot, ka briesmīgais nezvērs nogalināts un turpmāk nevienam vairs no tā nebūšot jābaidās. Tagad visi noģērba sēru drānas un saposās svētku rotās. Prieka asaras raudādams, ķēniņš apskāva savu meitu un labu brīdi nespēja bilst ne vārdiņa. Mazliet attapies no lielā prieka, viņš, roku sniegdams, pateicās savas meitas glābējam:
– Gods un slava tev, varoni! Tu ne tikai izglābi manu vienīgo meitu no nāves, bet arī atpestīji no briesmām visu zemi. Un par šo labo darbu es tev bagātīgi atlīdzināšu un vēl atdošu pašu dārgāko – savu meitu tev par sievu. Bet, tā kā mana meita vēl ir pārāk jauna, tad kāzas atliksim uz gadu.
Kučieri ietērpa greznās drānās un iecēla augstā kārtā. Tagad viņš dzīvoja lielā godā un greznībā un pilnīgi aizmirsa, ka cēlies no zemas kārtas.
Ķēniņmeita turpretim gaužām nobijās, izdzirdusi, ka tēvs viņu apsolījis glābējam par balvu. Viņa kļuva skumja jo skumja un bieži, citiem neredzot, raudāja. Šausmīgais zvērests lika viņai visu notikušo noklusēt. Viņa pat nedrīkstēja nevienam izsūdzēt savas bēdas, ka nevar apprecēt savu īsto glābēju, kuru bija iemīlējusi.
Kad noliktais gads bija pagājis, ķēniņmeita lūdza tēvu atlikt kāzas vēl uz vienu gadu. Līgavainim gan tas nemaz nebija pa prātam, bet, tā kā ķēniņš meitas lūgumu uzklausīja, tad arī viņam bija vien jāsamierinās. Kad bija pagājis arī otrais gads un ķēniņmeita atkal lūdza atlikt kāzas, ķēniņa sirds iedegās dusmās.
– Ak, tu, nepateicīgais radījums! – viņš nikni iesaucās. – Kādēļ tu negribi precēt šo drosmīgo vīru? Viņš taču ir izglābis tevi no briesmīgā nezvēra nagiem un visu manu valsti atpestījis no lielā posta!

Meita, bāla kā līķis, nometās tēva priekšā ceļos un iesaucās:
– Cik laimīga es būtu, ja mani pirms diviem gadiem briesmīgais nezvērs būtu aprijis!
Šie gaužie, žēlabu pilnie vārdi trāpīja ķēniņa sirdī kā nokaitētas bultas. Pacēlis ceļos noslīgušo meitu, viņš apsēdināja viņu sev blakus un sacīja:
– Mīļais bērns, es uzklausīšu vēlreiz tavu lūgumu, bet šī gan būs pēdējā reize. Pēc gada jādzer kāzas, un nekāda vara tevi no tā vairs neatbrīvos. Es nevaru lauzt savu ķēniņa solījumu.
Meitene pateicās tēvam. Nu viņai atkal atausa cerība, ka viņas īstais glābējs izpildīs savu solījumu un pēc trim gadiem atnāks pie viņas.
Taču trešais gads aizritēja neticami ātri, bet jauneklis kā nenāca, tā nenāca. Ķēniņmeita nu zināja labi, ka tēvs kāzas vairs neatliks, tādēļ mierīgi noraudzījās, kā tās tika rīkotas. Viņa tikai slepeni šad tad noraudājās.
Naktī pirms kāzām ķēniņmeita redzēja sapni. Bija atnācis it kā mazs vecītis ar garu, sirmu bārdu un vienu vienīgu aci un viņu mierinājis:
– Esi droša un mierīga! Ikviena netaisnība agri vai vēlu nāk gaismā.
Pamodusies ķēniņmeita juta, ka viņa atguvusi cerību un spēku.
Pienāca kāzu diena. Visi galvaspilsētas ļaudis priekā gavilēja. Bet tieši tai dienā pa pilsētas vārtiem ienāca kāds svešinieks ar trim melniem suņiem. Viņš vaicāja, par ko šīs pilsētas ļaudis tā priecājoties. Viņam atbildēja, ka šodien ķēniņmeita svinot kāzas. Viņa esot apprecējusi to vīru, kas pirms trim gadiem viņu izglābis no briesmīgā nezvēra nagiem.
Tad svešinieks jautāja:
– Pasakiet – kur šis glābējs atrodas?
– Kur gan citur, ja ne ķēniņa pilī! – skanēja atbilde. – Līgavainim taču pieklājas sēdēt blakus līgavai.
Te svešinieks trakās dusmās iesaucās:
– Vediet mani pie ķēniņa, es atklāšu viņam, ka viņš grib atdot meitu par sievu nekaunīgam krāpniekam! Ļaujiet man runāt ar ķēniņu!
Bet pils sardze noturēja viņu par vājprātīgu un saņēma ciet. Viņi to iekala važās un iemeta cietumā. Sardze gādāja, lai vājprātīgais netraucētu kāzu svinības.
Tikai tagad Pēteris atģidās, ka bija pārsteidzīgi rīkojies, un rūgti to nožēloja. Viņš baidījās, ka pa to laiku, kamēr viņš tupēs cietumā, ķēniņmeita kļūs citam par sievu. Pēkšņi viņš izdzirda aiz cietuma loga kādu skrāpējamies un smilkstam.

“Mani uzticamie suņi mēģina tikt pie manis. Varbūt viņi spēs mani izglābt no šīs likstas,” viņš nodomāja.
Par laimi, Pēterim nenāca prātā pasaukt trešo suni. Un nebija viņš vēl paguvis izteikt: – Saraujvažas šurp! – kad viņa vislielākais suns jau tvēra ar ķepām loga dzelzs režģus. Režģi salūza kā sausi žagari. Ielēcis pa logu cietumā, suns aši pārgrauza sava saimnieka važas kā pakulu auklas un izlēca atkal pa logu laukā. Pēteris sekoja sunim.
Izglābies no cietuma, Pēteris sāka prātot, ko nu tālāk iesākt, lai krāpnieks nepagūtu apprecēt ķēniņmeitu. Tā kā Pēteris ilgi nebija ēdis un jutās izsalcis, viņš pasauca savu pirmo sunīti:
– Aizejatnesēst!
Suns vēja ātrumā aizdrāzās un pēc brītiņa jau bija atpakaļ, turēdams zobos groziņu. Groziņā saliktie ēdieni bija pārklāti ar smalku, baltu mutautiņu. Mutautiņa vienā stūrītī bija iesiets zelta gredzens, bet gredzenā stāvēja rakstīts ķēniņmeitas vārds. Tiklīdz Pēteris to izlasīja, viņā atausa cerība.
Pie mutautiņa un gredzena sunītis bija ticis tā: ķēniņš ar kāziniekiem sēdēja pie kāzu mielasta. Pa labi viņam sēdēja ķēniņmeita un pa kreisi – līgavainis, bijušais kučieris. Te pils zālē ieskrien melns sunītis ar groziņu zobos un pieskrien tieši pie ķēniņmeitas. Viņš lūdzoši skatās līgavai acīs un laiza viņai roku, it kā gribēdams teikt:
“Ielieciet arī man ko groziņā!”
Aiz prieka ķēniņmeitai mazliet ietrīsējās rokas, jo viņa tūdaļ pazina skaisto sunīti. Viņa paņēma no kāzu galda gabalu cepeša, dažus saldos plāceņus un ielika tos groziņā. Tad nomauca savu derību gredzenu, iesēja to mutautiņa stūrītī un pārsedza groziņam.
Sunītis ar visu groziņu aizgāja savu ceļu, bet ķēniņmeita kaut ko iečukstēja tēvam ausī. Tad ķēniņš piecēlās, paņēma meitu aiz rokas un ieveda viņu slepenā kambarī. Tur ķēniņš jautāja savam padomniekam, vai tāds zvērests pildāms, kas uzspiests ar nāves draudiem. Padomnieks atbildēja:
– Uzspiestam zvērestam nav nekāda spēka.
Tagad ķēniņmeita atklāja savu noslēpumu. Viņa izklāstīja visu, kas pirms trim gadiem mežā bija noticis. Ķēniņš tūdaļ pavēlēja saviem sulaiņiem sekot melnajam sunītim un sameklēt tā saimnieku, un, tikko svešinieks būs atrasts, atvest viņu uz pili.

Drīz vien svešinieks bija atrasts, un ar visiem trim suņiem viņu atveda pie ķēniņa. Ķēniņmeita tūdaļ pazina savu glābēju, apskāva viņu un teica:
– Šodien tu glāb manu dzīvību otro reizi no briesmīgā nezvēra varas! Simtkārt un tūkstoškārt tev paldies par tavu labo darbu!
Ķēniņš ar savu meitu atgriezās pie kāzu galda, bet Pēterim lika kambarī palikt tik ilgi, līdz viņu aicinās.
Pie kāzu galda ķēniņš jautāja, kādu sodu būtu pelnījis tas, kas cita varoņdarbu noliedz un pelnīto balvu ar viltu piesavinās.
Te bijušais kučieris, gribēdams parādīt, ka viņš prot arī taisnu tiesu spriest, teica:
– Tādu krāpnieku pēc taisnības ar dzirnakmeni kaklā būtu jānogremdē jūras dzelmē.
– Labi. Tā arī spriedīsim tiesu! – atbildēja ķēniņš.
Bet, kad Pēteris ar saviem trim melnajiem suņiem ienāca dzīru zālē, kučieris nobālēja kā līķis. Viņš krita ķēniņa priekša uz ceļiem un lūdza žēlastību, bet ķēniņš sacīja:
– Nekrietnais ļaundari, tu pats sev nospriedi tiesu, un tev jāsaņem pelnītais sods. Bet, lai netraucētu kāzu dzīres, mēs soda izpildīšanu atliksim, un pa to laiku tu pasēdēsi cietumā.
Kučieri saņēma ciet un izveda no zāles. Važās iekaltu viņu iemeta cietumā. Tagad Pēteris izņēma no somas savas pazīšanas zīmes – briesmīgā nezvēra ragus un ilkņus. Tos ieraudzījuši, kāzinieki skaļi uzgavilēja. Ķēniņš lika Pēterim apsēsties sev blakus krēslā, un tai pašā vakarā tika nodzertas kāzas. Nezvēra ragus un ilkņus novietoja pils baznīcā mūžīgai piemiņai.

Pēc četrām nedēļām, kad kāzas bija nodzertas, kučieris saņēma sodu, ko pats sev bija piespriedis.
Kādu dienu Pēteris atnāca pie ķēniņa un pastāstīja par savu dzīvi: viņš esot vienkāršu ļaužu bērns, un, ka viņš ticis tik augstā godā, tā esot nejaušība un laimīgs atgadījums. Viņam mājās vēl esot divi brāļi, vecāki par viņu. Un viņš lūdza ķēniņu, lai atļaujot arī tiem nākt uz pili. Ja viņš dzīvojot laimē un pārticībā, tad viņš vēloties arī saviem brāļiem sagādāt labāku dzīvi. Ķēniņš bija ar mieru un tūdaļ sūtīja ziņu, lai Pētera brāļi ierodas pilī.
Bet tai dienā, kad ieradās vecākie brāļi un Pēteris viņus laipni saņēma, lielākais suns sāka runāt cilvēku valodā:
– Nu mūsu kalpošanas laiks pagājis. Mums bija pie tevis jāpaliek tik ilgi, kamēr redzēsim, ka tu, arī būdams laimīgs, atceries savus brāļus. Un tavu prieku! Tu, kā jau īstam vīram pieklājas, esi izpildījis ikvienu savu pienākumu.
Tai pašā mirklī suņi pārvērtās par gulbjiem. Savēcinājuši spārnus, tie pacēlās gaisā un aizlidoja. Kurp? To līdz šai dienai neviens nezina.
Pēteris, būdams ķēniņa znots, dzīvoja lielā godā un greznībā un palīdzēja saviem brāļiem kļūt par turīgiem vīriem. Savu laimes grasi viņš novēlēja vecākā brāļa pirmajam dēlam, teikdams:
“Kad viņš uzaugs un kādreiz atstās tēva mājas, dodiet šo grasi viņam līdzi! Viņš ar to izstaigās plašo pasauli tāpat kā es un atradīs savu laimi.”