Plēsēju kārta – Carnivora
Lāču dzimta – Ursidae
Brūnais lācis ir viens no lielākajiem mūsdienu plēsīgajiem zīdītājdzīvniekiem (masa 150 – 250 kg, reizēm pat 400 un vairāk kg) ar īsu kaklu, masīvām un spēcīgām ekstremitātēm. Galva lācim plata, purns īss, acis mazas, ausis nelielas un noapaļotas, aste ļoti īsa, parasti apmatojumā nesaredzama. Ķepām neievelkami 6 – 12 cm gari nagi. Pieauguša brūnā lāča augstums kumbrā ir 70 – 130 cm. Apmatojums 3 – 15 cm garš, biezs, rupjš un pinkains. Krāsa stipri variē – no ļoti gaišas (salmu dzeltenas) līdz tumši brūnai un pat gandrīz pilnīgi melnai. Uz krūtīm reizēm izdalās gaišāks laukums. Mūsu reģionā sastopamie īpatņi lielākoties ir tumši brūni. Līdz ar vecumu apmatojums kļūst gaišāks.
Lāča dzīvošanas areāls kopumā aptver gandrīz vai visu mežu joslu no Norvēģijas līdz pat Klusā okeāna piekrastei austrumos. Vietām, piemēram, Kaukāzā, Vidusāzijā un arī Eiropā, veido nelielas izolētas populācijas. Kalnu apgabalos brūnā lāča areāls sniedzas līdz mūžīgo sniegu robežai. Brūnais lācis (pavisam vairāk nekā 10 pasugu) sastopams arī Ziemeļamerikā (visvairāk Kanādā un Aļaskā), Eiropā – galvenokārt kalnu mežos.
Brūnā lāča areāls
kopumā tomēr ļoti izmainījies un tā platība krietni samazinājusies. Arī areāla iekšienē tagad izveidojušies plaši apgabali, kur lācis vairs nav sastopams.
Senāk brūnais lācis mājojis visā Latvijas teritorijā, kur ieviesies kopš agrā holocēna. Kurzemē pēdējais lācis – nometnieks nošauts 1811. gadā. Taču arī vēlāk novēroti atsevišķi īpatņi, kas, domājams, ieklejojuši no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas vai citiem novadiem.
Prāvākā skaitā brūnais lācis mājojis Vidzemē, kur 18. gadsimtā, pēc tālaika pazīstamā dabas pētnieka J. Fišera liecības, lielākos mežos tas bijis vēl diezgan bieži sastopams.
Vēl 19. gs. 60. – 90. gados brūnais lācis pastāvīgi mājojis vairākās vietās Valkas, Cēsu, Valmieras un Rīgas apriņķī (pēdējā tikai līdz 1880. gadam). Visilgāk – līdz pat 19. gs. beigām – lācis sastapts Gulbenes un Lubānas apkārtnes mežos. Pēdējais lācis Lubānas mežos nošauts 1900. gadā. Arī 20. gs. un 21. gs. Latvijā, it īpaši Igaunijas pierobežas rajonos, reizēm novēroti lāči – ieklejotāji.
Brūnā lāča teritoriālās uzvedības īpatnība valsts austrumu daļā, kā Limbažu, Cēsu, Ogres un Jaunjelgavas apkaimē ir izteikta klejošana. Tāpēc viena un tā paša īpatņa klātbūtne parasti tiek reģistrēta daudzkārt – dažādās vietās. Salīdzinājumā ar tiešiem lāča sastapšanas gadījumiem daudz biežāk tomēr ir šā zvēra klātbūtnes netieši pierādījumi: pēdas sniegā, mitrā augsnē un dubļos vai arī dažādi postījumi, piemēram, bišu dravās, auzu un zirņu laukos, vientuļu, pamestu viensētu vecos augļu dārzos un tamlīdzīgi.
Mūsu valstī pēdējos gados lācis sastapts visos gadalaikos, taču biežāk pavasarī, vasarā un agrā rudenī, retāk – vēlā rudenī un ziemā. Ir zināmi arī atsevišķi brūnā lāča ziemošanas un ziemas guļas gadījumi. Acīmredzot no midzeņa lācis ticis izcelts 1976. gada ziemā Žīguru un Kupravas mežniecībā, 1977. gadā Daugavpils teritorijā Skrudalienas apkārtnē un 1982. gada janvārī Lubānas teritorijā Saikavas apkārtnē.
Visbiežāk reģistrēti lāči vienpatņi, taču dažkārt vienkop konstatēti vairāki zvēri. Novērota arī māte ar vienu vai vairākiem mazuļiem.
Galvenais brūnā lāča dabiskai reaklimatizācijai nelabvēlīgais faktors ir mežizstrādes darbi un citi traucējumi lāča dzīvesvietu tuvumā.
Brūnais lācis visumā ir nometnieks, kas, izņemot vairošanās periodu, mēdz dzīvot vienatnē. Apmeties kādā vietā, zvērs pa noteiktām takām regulāri apstaigā savu iecirkni. Individuālo teritoriju robežas iezīmē, ar priekšējām ekstremitātēm ieskrāpējot egļu un bērzu stumbros dziļas rievas. Vecie īpatņi stingri aizsargā savas t.s. teritorijas un padzen no tās jebkuru savas sugas ienācēju. Individuālās teritorijas platība variē no 10 līdz 20 km2 .
Barību meklējot, lācis parasti pārvietojas lēni, galvu zemu noliecis. Lai gan lācis izskatās neveikls, tas prot pārvietoties neparasti klusu. Izbiedēts vai vajāts lācis spēj skriet ar ātrumu 35 – 40 km stundā. Brūnais lācis ir aktīvs jebkurā diennakts laikā, taču galvenokārt krēslā un naktī. Lācis arī lieliski peld un veikli kāpj kokos. Biežāk mēdz kāpelēt rotaļīgie, jaunie lācēni. Īpaši laba lācim ir oža (cilvēku tas nereti saož no 400 līdz 500 m liela attāluma), toties redze samērā vāja.
Pārošanās parasti notiek jūnijā – jūlijā. Mātītei dažkārt seko vairāki, pat 3 – 6 tēviņi, kas satiekoties nikni cīnās.
Mātītes, kas vadā mazuļus, vairošanās procesā nepiedalās. Jaunās mātītes dzimumgatavību sasniedz trīs gadu vecumā. Dažkārt māte vadā dažāda vecuma mazuļus – pirmgadniekus un pusotrgadīgos. Nereti šajā grupā ir arī viens 2,5 gadus vecs īpatnis, kas palīdz pieskatīt jaunākos lācēnus.
Grūsnības periods ilgst apmēram septiņus mēnešus. Decembrī – februārī ziemas guļas periodā brūnā lāča mātīte dzemdē 2 – 3, reizēm – vienu vai 4 – 5 mazuļus. Mazuļi piedzimst akli, to ķermeņa masa ir tikai 500 – 600 g. Mēneša vecumā tie kļūst redzīgi. Mazuļi zīž mātes pienu 4 – 6 mēnešus. Divus mēnešus vecu mazuļu masa sasniedz 5 – 6 kg, bet rudenī pirms ziemas guļas tā ir jau 30 – 40 kg.
Rudenī brūnais lācis uzkrāj tauku rezerves un tad zemādas tauku biezums sasniedz 3 – 7 cm. Ziemas guļā lācis dodas oktobrī – novembrī, bet pamostas aprīlī – maijā. Ziemas miegs ilgst 4,5 – 6,5 mēnešus. Midzenī lācis nebarojas, bet izlieto uzkrātās tauku rezerves. Guļā lāča organisma dzīvības funkcijas pierimst, taču ķermeņa temperatūra, pulss un elpošana pazeminās tikai nedaudz. Ar to brūnā lāča ziemas guļa diezgan būtiski atšķiras no citu dzīvnieku ziemas guļas – tā vairāk līdzinās snaudai. Ziemas miegā lācis ir ļoti tramīgs, tas reaģē uz trokšņiem un viegli var tikt iztraucēts. Brūnais lācis spēj ātri pamest midzeni un vienā mirklī atgūt spēku un veiklību.
Gan lāča midzeņa uzbūve, gan tā atrašanās vieta var stipri atšķirties. Midzenis var būt iekārtots zemes iedobumā zem izgāzta celma, paša zvēra raktā alā ar īsu atzarojumu, zem krituša koka stumbra, blīvā eglājā, klints iedobē vai spraugā un tamlīdzīgās vietās. Midzenis parasti tiek rūpīgi izklāts ar sausām lapām, sūnām, egļu mizu, zariem vai nelielām nograuztām eglītēm. Lāča midzeņa klājums parasti ir vismaz 0,5 m biezs, un pēc bieži sastopamām lāča “lauzumu” un “plūkumu” pēdām mežaudzē nav grūti noteikt midzeņa atrašanās vietu.
Kaut gan lācis ir visēdājs, galvenie tā barības komponenti
ir augi un to daļas – zāle, lapas, sakneņi, sēklas, augļi, ogas, rieksti u.tml. Daudzveidīga ir arī brūnā lāča lietotā dzīvnieku izcelsmes barība – kukaiņi (it īpaši skudras un kūniņas), zivis, abinieki, putni un to olas, dažādi zīdītājdzīvnieki. Dažkārt lācis uzbrūk arī lielajiem zīdītājdzīvniekiem – alnim, mežacūkai un citiem.
Lielos dzīvniekus lācis parasti medī no slēpņa vai klusu piezogoties un tad pēkšņi metoties upurim virsū. Upuri apdullina vai notriec zemē ar spēcīgiem priekšķepu sitieniem, tad pārkož tam mugurkaulu. Lācim piemīt neparasti liels spēks – tas spēj tālu aizvilkt nogalinātu alni vai govi. Ēd arī kritušus dzīvniekus.
Nomedītos lielos dzīvniekus lācis reti kad ēd uzreiz – viņš tos vispirms paslēpj, nosedzot ar zariem un sūnām, dažas dienas “nogatavina” un atgriežas pie medījuma tikai pēc vairākām dienām, kad tas sācis smakot. Ar šādu barību lācis mielojas vairākas dienas no vietas un, kārtējo reizi pieēdies, atpūšas kaut kur tuvākajā apkārtnē, lai atgrieztos atkal.
Dažkārt brūnais lācis uzbrūk arī mājlopiem – govīm, teļiem, zirgiem, aitām. Rudeņos nereti iet mieloties auzu laukos, apmeklē arī kukurūzas un zirņu laukus. Ļoti kārs brūnais lācis ir uz medu un, bišu dravā nonācis, var nodarīt tur lielu postu.
Samērā reti brūnais lācis ir bīstams cilvēkam. Parasti tas pirmais griež ceļu. Izņēmums ir ievainots lācis vai lāču māte ar mazuļiem, kura briesmu brīdī tos cenšas aizsargāt. Lācis var būt agresīvs, ja cilvēks to pārsteidzis pie barības. Arvien ir riskanti sastapt lāci pēkšņi un tuvāk par 15 m. Ja tā noticis, lēni jāattālinās.
Brūnā lāča normālais uzvedības stereotips var stipri mainīties dažādos ekstremālos apstākļos, piemēram, liela sausuma un neražas gados. Bīstami ir arī tie īpatņi, kas dažādu iemeslu pēc nav iegūluši ziemas miegā.
Fragments no “Populārzinātniskās Latvijas Sarkanā grāmata: dzīvnieki”,
Zinātne, 1990, 39. – 43. lpp.