Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Atstāstīšana 9. klase

6. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei

Virtuālā dzīve sabojā reālo

Autore: Maiga Buča (patiess stāsts)

Dators. Attēls: www.newhive.com (skatīts 12.12.2018.)

Tie brīži, kad tev šķiet, ka neviens tevi nesaprot, ir briesmīgi. Tu centies uzrunāt savus vienaudžus, centies iederēties, taču bezjēdzīgi – viņiem ir pašiem savi standarti, pēc kuriem meklēt draugus, un tu vienkārši tiem neatbilsti. Līdz pat 6. klasei man bija daudz draugu. Patiešām daudz. Biju aktīva meitene, vienmēr iesaistījos skolas un ārpusskolas aktivitātēs, taču tad kaut kas notika. Ja jūs man jautājat – kas, es nevaru atbildēt. Vienkārši es pārstāju kontaktēties ar meitenēm, ar kurām draudzējos. Viņām es kļuvu neinteresanta. Vienas vasaras laikā viņas pēkšņi bija sākušas interesēties par citām lietām, bet man savukārt interesēja kaut kas pavisam pretējs. Tā dažreiz notiek, taču es nekad nebiju gaidījusi, ka tā notiks ar mani. Veselu mācību gadu es klīdu pa skolu kā rēgs. Biju laimīga , kad beidzās stundas un varēju doties mājās, lai dzīvotu pasaulē, kuru biju izveidojusi. Protams, dažkārt es centos atkal būt viena no tām meitenēm, kuras priecīgi lēca un draudzējās, taču, kad tā rīkojos, nejutos labi. Šķita, ka nododu sevi, tāpēc atmetu vienaudžiem ar roku un ierakos arvien dziļāk virtuālajā vidē, kur ar vairākiem segvārdiem čatoju ar saviem interneta draugiem.

Izmantoju gan puišu, gan meiteņu vārdus un internetā novilktas bildes, lai izveidotu šos profilus. Sākumā tā bija tikai izprieca, jo varēju komentēt, ko vēlos, nebaidoties, ka kāds atklās, ka tā esmu es. Dažkārt ar mani vēlējās iepazīties manas klasesbiedrenes, no kurām ar viltus profila palīdzību izvilku informāciju. Ar zēniem iepazinos un sarakstījos, izmantojot meiteņu profilus. Pirms pāris gadiem vasarā iepazinos ar Dāvi. Zināju, ka arī viņš izmanto viltus profilu, jo viņa bildes biju pamanījusi arī citās vietnēs, taču neatklāju viņam neko, jo es taču rīkojos tieši tāpat. Ar Dāvi sarunas risinājās viegli, šķita, ka viņš mani pazīst labāk nekā jebkurš mans kādreizējais draugs vai vecāki. Mēs abi fanojām par vienām un tām pašām grupām, tāpēc mums bija ļoti daudz kopīgi sarunu temati. Pavadījuši vasaru sarunājoties, īsi pirms skolas sākuma mēs sākām sarakstīties ar īsziņām. Jā, es viņam uzticēju savu numuru un pateicu arī īsto vārdu, bet, tā kā manam īstajam profilam bija cits vārds, mani atrast bija neiespējami.

Kad Dāvis man nerakstīja, es sajutu tukšumu. Dažkārt tā bija diena vai divas, taču man viņa reāli pietrūka. Rakstīju viņam pati, meklēju sarunu tematus un centos pievērst uzmanību, piemēram, aizsūtot ziņu, kas it kā netīšām bija domāta citam adresātam. Taču sarakstes kļuva arvien retākas, viņš aizbildinājās ar aizņemtību treniņos un mācībās. Kādu vakaru, kad biju jau izmācījusies un nīku pie televizora, nolēmu viņam uzrakstīt, izmantojot vienu no saviem viltus profiliem, kura galvenajai bildei biju izvēlējusies ļoti izskatīgu blondīni. „Čau, smukiņais! Ko tu šovakar dari?” es rakstīju, būdama pārliecināta, ka viņš neatbildēs. Iespējams, biju ieņēmusi galvā, ka esmu viņam vienīgā draudzene, ar kuru var parunāties, tāpat kā viņš man visu šo laiku. Taču es pat nepaguvu acis pamirkšķināt, kad pienāca atbilde: „Čau! Tu pati arī esi tīri tā neko! Es čiloju pie TV.” Es nodrebinājos, jo Dāvis man bija rakstījis, ka nevar runāties, jo patlaban ir ļoti aizņemts. Sāku sarakstīties, izmantojot viltus blondīnes profilu, un tā tas ievilkās pāris nedēļu. Dāvis man atklājās citā gaismā. Pie sevis vairākkārt nodēvēju viņu par kretīnu, kurš aiz viltus profila palīdzību cenšas piecirst meitenēm, kuras nemaz nepazīst. Biju nikna un jutos pievilta, tāpēc tad, kad viņš lūdza, lai aizsūtu viņam bildi, kur esmu redzama puskaila pilnā augumā, es novilku no interneta kādas modeles bildi un uzaicināju viņu satikties. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ pilnīgi nepazīstams puisis manī bija izraisījis aizvainojumu, ko nespēju viņam tik viegli piedot. Taču dusmas mijās ar cerību, ka, mums satiekoties, mēs kārtīgi izsmiesimies par mūsu viltus profiliem un reālajā dzīvē sadraudzēsimies. Viņš gan man patika daudz vairāk.

Tikšanos norunājām neitrālā vietā, kur pēkšņi nevarētu ierasties kāds paziņa. Es apsēdos pie galdiņa kafejnīcas stūrī, no kura labi varētu redzēt visus, kas ienāk. Dāvis kavēja 15 minūtes, un man jau sāka šķist, ka arī viņš, tāpat kā es, ir apsēdies kaut kur, no kurienes visu var labi redzēt. Piezvanīju viņam. Un tikai tad, kad viņš atbildēja un es biju apvaicājusies, vai viņš nav aizmirsis par mūsu tikšanos, sapratu, ka zvanu no SAVA numura – tā, kuru biju viņam iedevusi! Visu vēl ļaunāk padarīja tas, ka viņš tieši tajā brīdī nāca iekšā pa durvīm. Ieraudzījis mani – mazu un melnu –, viņš pagriezās un, skaļi smejoties, izgāja ārā. Dāvis bija vienkāršs puisis, bet pat tāds manā virzienā nekad neskatītos. Es turpat sāku raudāt un, kad biju izraudājusi vismaz spaini asaru, kļuvu ļoti dusmīga. Nevaru paskaidrot, kas ar mani tobrīd notika, taču tas līdzinājās tādam kā šoka stāvoklim, kad tu neko nejūti, taču emocijas plūst pāri malām, nežēlīgajam niknumam mijoties ar smieklu lēkmēm. Mazliet nomierinājusies, es nolēmu izdzēst visus viltus profilus, lai Dāvis mani nevarētu atrast un man nebūtu jālasa vēstules, ja nu viņš būtu nolēmis man rakstīt. Taču viss izvērtās citādi, nekā biju gaidījusi.

Es biju nolēmusi, ka vairs netaisīšu viltus profilus. Uzturēju savu īsto un vienu neīstu kontu tviterī, kur dažkārt
retvītoju dažādas atziņas, liku sirdi plosošas bildes un rakstīju savus domu graudus. Dāvis man nezvanīja, nerakstīja un nelikās par mani ne zinis līdz dienai, kad atrakstīja man uz manu īsto profilu, kurā atklāja savas domas par mani un manu izskatu. Īsāk sakot, es viņa acīs biju niecība, kura nespēj dzīvot savu dzīvi, bet cenšas izdzīvot ar viltus profilu palīdzību. Viņš pat necentās un uzrakstīja uz manas „sienas”, ka esmu viltvārde, un vēl dažas nievājošas lietas, ko nevēlos atminēties un arī atklāt.

Ikreiz, kad pārlasīju viņa vēstuli, aizvainojums tikai auga. Asaras nomainīja tik milzīgas dusmas, ka man dažbrīd bija grūti saprātīgi domāt.

Tad sāku sarakstīties ar puisi no skolas un uz brīdi aizmirsu par Dāvi. Kad skolā sāku šo puisi sveicināt, viņš man reiz pavaicāja: „Kādā sakarā tu vispār mani sveicini?” Un tad es sapratu – kāds mani reāli čakarē! Man burtiski sametās melns gar acīm. To laikam sauc par verbālo caureju – nekontrolētu lamāšanos, jo to, kas nāca no manis ārā, citādi nevar nosaukt. Vēl šodien, palūkojoties uz šo tvītu izdrukām, es domāju, kā kaut kas tāds vispār varēja no manis iznākt?! Es lamāju Dāvi feisbukā un tviterī, rakstot vistrakākos lamuvārdus, kādus vien zināju, un beigās piedraudēju, ka uzšķērdīšu viņu… Man grūti runāt par to, atcerēties to visu, jo tik tālu mani novedusi viltus dzīve. Kad biju draudējusi ar nāvi, kāds (varbūt pats Dāvis) pasūdzējās, un pēc pāris dienām maniem vecākiem piezvanīja no sociālā dienesta, policijas un arī no skolas. Vecāki bija milzīgā šokā par to, ko daru internetā, ka tūlīt nobloķēju pieeju visām sociālajām vietnēm. Nepatikšanas ar policiju un vizītes pie psihologa padarīja situāciju vēl ļaunāku. No vientuļnieces kļuvu par izstumto.

Pats trakākais ir tas, ka nevaru to visu padarīt par nebijušu. Visas manas ziņas – labās un sliktās – ir iegrāmatotas un pieliktas manai lietai. Jā, manā jaunajā skolā neviens nezina par to, ko es izdarīju, taču tas viss ir tur – internetā. Tas tur stāv, gaidot, kad kāds to izcels gaismā.

Materiāls no žurnāla „Sīrups”,
Nr. 7 (740),V,
2015, 50. – 51. lpp.