Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Atstāstīšana 8. klasei

5. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei

Sklandrausis ar žodziņu

Autore: Solvita Velde

Slandrausis. (Attēls: www.slandrausis.blogspot.com, skatīts 21.12 2018.)

Viena no Latvijas nacionālajām vērtībām virtuvē ir sklandrausis – apaļš kā saule un pildīts ar kartupeļiem un burkāniem. Ja tu dzīvo Vidzemē vai Latgalē, iespējams, iespējams, nekad šo neparasto rausi neesi pat pagaršojis, jo tā dzimtene ir Kurzeme.

To, kad Kurzemē tika izcepts pirmais sklandrausis, šodien vairs nevar pateikt neviens. Nav liecību, kas norādītu skaidru gadu vai pat gadsimtu. Tomēr, visticamāk, tas bija jau pirms 12. gadsimta, jo sklandrausi cep no neraudzētas rudzu mīklas, proti, mīklai nepievieno raugu, ko saimnieces mūsu sētās iepazina 12. gadsimtā.

Bet ko nozīmē savādais nosaukums – sklandrausis? To veido divi kopā savienoti vārdi – sklanda un rausis. „Sklanda” senajā kuršu valodā nozīmē žogs, tieši tāpēc šo rausi mēdz saukt arī par žograusi. Savukārt „rausis” radies no darīšanas procesa – raušanas, proti, kad rausi ielika ugunskurā, tam apkārt sarausa jeb sabīdīja ogles, kurā tas cepās. Vēl to mēdz saukt par suitu rausi. Nav zināms, vai suitu sievas bijušas pirmās, kas tos cepa, tomēr viņas vienmēr bijušas čaklas raušu cepējas. Ir zināma kāda sena kurzemnieku tradīcija, ko mūsdienās vairs neievēro, – kad sklandrauši izcepti, pirmais tos nogaršoja vecākais vīrietis mājās.

Pirmie sklandrauši tika izcepti ugunskura oglēs, nevis lielās maizes krāsnīs, ko tagad uzskata par labāko sklandraušu pagatavošanas vietu.

Šodien mēs sklandrausi pazīstam kā apaļu rausi ar kartupeļu un burkānu pildījumu, bet nav ziņu par to, ko sklandraušos pildīja laikā, kad tie radās, tāpēc ka kartupeļi un burkāni tolaik šeit vēl neauga. Tomēr ir zināms, ka tas bija rausis ar pildījumu, jo tā maliņas jau toreiz tika uzlocītas uz augšu, lai pildījums neiztek ugunskura oglēs. Tieši šo maliņu dēļ to dēvē par žograusi.

Īsts sklandrausis sastāv no trim kārtām – dažus milimetrus biezas rudzu mīklas, plānas kartupeļu kārtas un divreiz biezākas burkānu kārtas. Katrā lauku sētā gan allaž bijusi nedaudz atšķirīga sklandrauša pildījuma recepte, katrai saimniecei bijuši savi knifiņi.

Tomēr pieredzējušas Kurzemes saimnieces šodien ceptos sklandraušus mēdz dēvēt arī par slinkumraušiem, jo daudzas cepējas pildījumam vajadzīgos burkānus un kartupeļus izvāra un vienkārši samaļ gaļas mašīnā. Pagājušā gadsimta sākumā pagatavošanai veltīja vairāk laika, jo pusi no kartupeļiem izvārīja, kamēr otru pusi sarīvēja nevārītus, nospieda sulu un pievienoja uzsildītu rūgušpienu, savukārt burkānus rīvēja nevārītus.

Tā kā sklandraušu pagatavošana bija tik darbietilpīga, agrāk tos cepa tikai svētkos. Rauši vienmēr bija uz galda ziemas un vasaras saulgriežos, jo rauša forma simboliski atgādina sauli.

2013. gadā sklandrausis tika iekļauts Eiropas Savienības sarakstā, kurā ir tikai īpaši, kādai konkrētai ģeogrāfiskai vietai raksturīgi produkti, ko gatavo pēc tradicionālas senču receptes. Tas nozīmē, ka recepti pārņem viena paaudze no iepriekšējās, turklāt produktam jābūt nevis kādas lielas dzimtas vērtībai, bet labi atpazīstamam visā valstī. Sklandraušu recepte tika apstiprināta Eiropas augstākajās instancēs, un tas nozīmē, ka par sklandrausi var saukt tikai tādu, kas cepts pēc šīs receptes. Eiropā ir tikai daži desmiti šādu aizsargātu produktu, to vidū arī siers „Mocarella” un pica „Napolitano”.

Kad ieveda kartupeļus un burkānus?

Burkāni. Nav ziņu par to, kad Latvijas teritorijā sāka audzēt burkānus. Senie ēģiptieši burkānus lietoja ārstniecībā, savukārt viduslaiku galmos līdz pat 16. gadsimtam tos uzskatīja par delikatesi un tie bija pieejami vienīgi aristokrātiem. Interesanti, ka agrāk burkāni nebija oranži, bet gan dzelteni, violeti, sarkani un pat melni. Oranžus burkānus izaudzēja Holandes dārznieki 17. gadsimtā. Ir leģenda, kas vēsta, ka oranžā krāsa radīta par godu Oranžas princim Viljamam, kas bija Nīderlandes karalistes pamatlicējs.

Kartupeļi. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija viena no pirmajām vietām Eiropā, kurā ieveda kartupeļus. Tas notika 1673. gadā, bet tolaik kartupeļus izmantoja cūku barošanai. Tikai vairāk nekā pēc 100 gadiem, kad Vidzemē piedzīvoja bada gadus, Latvijā tika izdota kartupeļu audzēšanas padomu grāmatiņa, lai mudinātu zemniekus audzēt kartupeļus ēšanai.

Materiāls no žurnāla „Ilustrētā Junioriem”,
II, 2018 (96), 28. – 29. lpp.