Izrādījās, ka lūši ir ļoti draudzīgi un mīlīgi dzīvnieki un labi prot sadzīvot.
Nekāds pāris, uz ko bija cerējusi Velga, gan abiem nesanāca. Bet cilvēkiem bija, ko vērot un uz ko skatīties. Voljers bija mazs. Turpat blakus nožogojumam bija marga, kur apmeklētāji varēja pienākt pavisam tuvu klāt. Šī iemesla dēļ Velga vienubrīd sāka nīst cilvēkus – vistiešākajā nozīmē. Apmeklētāji pienāca lūšiem ļoti tuvu, dzīvniekiem nebija, kur slēpties, viņi turpat piecu metru attālumā gulēja – varēja vērot, cik uziet. Bet apmeklētājiem ar to nepietika. Velga vēlējās, kaut varētu uzlikt slēpto kameru un nofilmēt šo cilvēku uzvedību: viņi ņaudēja, rēja, lēkāja, purināja nožogojuma pinumu, sita plaukstas un citādi ālējās, lai tikai kaut kā pievērstu sev lūšu uzmanību. Tas bija drausmīgi! Kamēr pietika ar to vien, Velga valdījās. Bet tas nebija viss! Ēdienu caur smalko sietu, kas bija novilkts apkārt un pāri voljeram, nevarēja iedot, bet varēja pabakstīt ar garāku koku vai iemest ar akmeņiem. Un viņi taču lasīja apkaimē akmeņus un meta ar tiem guļošajiem dzīvniekiem! Tad Velga nespēja novaldīties un skrēja lūšiem palīgā.
– Bet viņš guļ! – apmeklētājs pauda savas pretenzijas.
– Jā, guļ. Labi, viņš piecelsies, kas tālāk viņam jādara? Kāda būs jūsu nākamā pavēle? Ko jūs gribat, lai viņš dara? Lūk, viņš jau ir piecēlies, staigā, otrs guļ kokā, lūsis jums ir dažu metru attālumā. Vērojiet! Ko vēl jūs no viņa gribat?!
Velgas virtuves logs izgāja tieši uz vietu, kur pulcējās cilvēki pie lūšu voljera. Pašu voljeru redzēt nevarēja, jo tam priekšā bija mazas eglītes. Bet apmeklētāji vienmēr bija tieši acu priekšā. Atmiņā palika skats, ko Velga vairs nekad nevarēja izdzēst no atmiņas un vēlāk bieži pieminēja savos stāstos par Līgatnes zvēriem. Pie voljera pienāca vīrietis, tētis ar vienu bērnu uz rokām un diviem lielākiem līdzi. Ģimene brīdi vēroja lūšus, tad piesteidzās pie vārtiņiem, kaut ko ātri lasīja pa zemi, tad skrēja atpakaļ pie lūšiem. Velga ieinteresējās, kas tur pie vārtiņiem zemē varēja būt? Gāja ārā skatīties – tēvs, joprojām turot mazāko bērnu uz rokām kopā ar pārējiem diviem meta lūsim ar akmeņiem. Izskatījās pēc labi ģērbtas latviešu ģimenes. Tēvs saviem bērniem mācīja nomētāt dzīvnieku ar akmeņiem!
Vēl bija viena cilvēku kategorija, kuri nāca, pārliecināti, ka Līgatnē zvērus mērdē badā. Reiz kāds vīrs iesteidzās pa vārtiņiem, uz kuriem bija rakstīts „Ieiet aizliegts”. Bet uzraksti jau vispār tikpat kā neiedarbojās. Velga iznāca pretī:
– Kur jūs ejat?
– Es pabarošu lūšus! – Vīrs ar pārliecību rādīja pilnu maisiņu ar kaut ko un apņēmīgi turpināja ceļu uz voljera kopēju vārtiņiem. Velgai nācās gandrīz ar fizisku spēku viņu apturēt un padzīt no norobežotās teritorijas. Labi, ka iztika bez palīgu pieaicināšanas. Apmeklētājs par šādu attieksmi pauda neviltotu izbrīnu. Velga parasti nemaz nebija uz mutes kritusi, bet gadījās situācijas, kad viņai pietrūka sakāmā, jo sašutums aizsita elpu.
Voljera siets bija piebakstīts ar garākām un īsākām koka nūjām, cenšoties aizsniegt lūšus. Tas patiesi bija briesmīgi. Vajadzēja rast kādu risinājumu. Vismaz daļu nesaprātīgo apmeklētāju izdevās apturēt, nelielā attālumā no voljera sieta nostiepjot elektrisko ganu – pirmo reizi tas tika darīts nevis dzīvnieku, bet gan cilvēku dēļ… Protams, pie tā tika izlikts arī uzraksts: „Uzmanīgi! Elektriskā strāva!” Tomēr ne uz visiem tas iedarbojās. Cilvēki skārās klāt vadam, ik pa laikam atskanēja kāds brēciens vai kunkstiens, bet vislielākais humors bija, kad kāds gara auguma fotogrāfs amatieris nolēma ganam pārkāpt. Velga tobrīd atradās turpat netālu un redzēja notiekošo. Viņš nebija aprēķinājis savu kāju garumu – vienu pārcēla pāri – un tā arī palika uz pirkstgaliem. Atskanēja nedabīgi smalka balstiņa: „Āāāāāāā!” Strāva bija trāpījusi tieši tur, kur vajag. Velgai uznāca smieklu lēkme. Jauneklis nevarēja tikt ne uz vienu pusi, sastinga uz pirkstgaliem, – tas tik bija! Varēja jau iet un atslēgt strāvu, bet Velga nesteidzās: „Tu, fruktiņ, godīgi dabū!” Citi apmeklētāji smējās, tikai galvenā persona bija sašutusi un pat vēlāk mēģināja priekšniecībai sūdzēties, bet neko nepanāca.
Dažus gadus vēlāk uzcēla jaunu lūšu voljeru. Tur apmeklētājiem nebija iespējams pienākt tik tuvu dzīvniekiem, kuru teritorija tagad bija nesalīdzināmi lielāka.
Līgatnes dabas taku vadība parasti vēlējās, lai voljeri ir nelieli, dzīvnieki cilvēkiem labi saredzami. Finansiāli bieži nebija iespējama lielu iežogojumu izveide. Velgas vēlme parasti bija pretēja – lai voljeri ir pēc iespējas lielāki un dzīvnieki iespējami tālāk no apmeklētājiem. Velga vienmēr sevi uzskatīja par dzīvnieku advokāti. Vadībai visi voljeri bija par lielu, Velgai – visi par mazu. Pirms katra jauna voljera būves Velga strīdējās pretī, mēģināja izkarot vairāk kvadrātmetru, reizēm nonāca arī līdz kārtīgiem kašķiem. Pārsvarā visi strīdi saistījās ar dzīvnieku turēšanu un ēdināšanu. Tāpēc priekšniecībai, kas ik pa laikam mainījās, nostiprinājās priekšstats par Velgu kā ļoti šerpu zvērkopi, kurai ir grūtības atzīt autoritātes..
Parasti nācās meklēt kompromisu. Tā sanāca, būvējot arī lūšu voljeru. Kur to taisīt? Pārāk tālu prom no mājām nevar. Līdzās mežacūku voljeram bija neliela graviņa bez ūdens, kas lūšiem arī nav vajadzīgs. Citiem dzīvniekiem vajag strautu, kas tek cauri,– visiem pārnadžiem, lāčiem, jo viņiem ūdens ir ļoti svarīgs. Lūsim pietiek ar ūdeni traukā – bļodā vai spainī, tas tikai ik dienas jāmaina. Velga ar savu tiešo priekšnieku vienojās par vietu. Visi, kas vēlāk brauca uz Līgatni no Lietuvas, Igaunijas, Polijas un citām valstīm, atzina, ka Līgatnē ir ļoti labs lūšu voljers. Te lūšiem bija nodrošināta dabiska dzīves vide. Žoga augšdaļa bija ielocīta uz iekšu, neļaujot dzīvniekiem izkļūt ārā. Lūši varētu uzskriet pa žogu augšā, noskriet lejā, bet ārā nekādi nevarēja tikt.
Pēc dažiem gadiem no Igaunijas atveda Inci, kurš bija pieradis dzīvot voljerā ar elektrisko ganu. Tāpēc katram gadījumam arī Līgatnē apkārt lūšu voljeram apvilka vadu ar strāvu, nevis pa apakšu lūša augumā, bet gan krietni augstāk, lai dzīvniekiem nesistu. Tā lūši var bez bažām pieskarties žogam, bet, ja kāds mēģina kāpt augšā pa sietu, tad gan viņš dabū.
Protams, taisot voljeru, bija jāskatās, lai nebūtu koku, kas aug tieši blakus žogam, bet lai pašā teritorijā to būtu daudz – kā kārtīgā mežā. Gan Zoodārzā, gan Kalvenē bija tikai plika kaste – sprosts, kurā atradās lūsis, kas parasti gurdi gulēja vai stāvēja, jo nekā cita jau viņam nebija, ko darīt.
Līgatnē bija citādi – te lūši nemitīgi bija aizņemti. Arī apmeklētājiem interesanti – skaties kā mežā! Saules gaismā cauri avenājiem kaut kas košs spīd… Un tu ieraugi – tiešām lūsis! Apmeklētājam rodas sajūta, ka lūsis ir savā dabiskajā vidē. Daudzi cilvēki sūdzas: „Ārprāts, mēs neredzam! Kur tad ir? Nav!” Velgai ir gadījies būt klāt šādos brīžos. Tad viņa rāda: „Skatieties, re, cieši pie tā stumbra ir viens lūsis, re, pie tās zaru kaudzes otrs…” Velga zināja – kādu vienmēr var ieraudzīt, ja vien vērīgi skatās. Tā bija arī citiem dzīvniekiem – stirnām, zaķiem. Cilvēki neprot skatīties, viņiem trūkst vērības, pacietības un uzmanības. Bet, lai dabā kaut ko saskatītu, tajā ir ļoti uzmanīgi jāielūkojas. Cilvēki pieraduši skriet pa galvu pa kaklu: „Te neviena nav, nesamies tālāk! Skatu tornis maršrutā, skrienam uz to, jo mēs te nevienu neredzam!” Tad zvērkope rādīja un stāstīja. „Ē, tiešām, re, kur ir!” cilvēki brīnījās.
Velga bija pārliecināta, ka Līgatnei ir daudz dažādu uzdevumu, bet šis bija viens no svarīgākajiem – iemācīt vērot un ieraudzīt, jo Līgatne ir vieta, kur dzīvnieki – vismaz lielākā daļa – mīt dabiskos apstākļos. Ja kāds vēlējās dzīvnieku noteikti redzēt, Velga ieteica iet uz Zoodārzu. Tur piepūle, lai ieraudzītu, nebūs vajadzīga. Bet, protams, arī Zoodārzā dzīvniekam vai putnam ir tiesības atpūsties savā būdiņā, jo kādā brīdī viņš grib mierīgi pagulēt. Nevienai dzīvai radībai nebija iespējams izrādīties 24 stundas diennaktī.
Fragments no Birutas Eglītes grāmatas
“Zvēri un cilvēki”, Zvaigzne ABC,
2015, 199. – 203. lpp.