Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Atstāstīšana 7. klase

3. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei

SPOKA ROKA

Fragments no Māra Runguļa un Kristiana Brektes grāmatas “Pastaiga mirušo pilsētā”

Attēls: 44 mejores imagenes de Art. www.pinterest.com (skatīts 07.12.2018)

Laurai vasarā palika pilni sešpadsmit. Un jau kopš pagājušā gada viņa draudzējās ar Artūru no paralēlklases.
Toziem bija daudz sniega, un Laura bieži slēpoja. Arī tajā sestdienā ilgi šļūkāja pa piesnigušo mežu. Bija gan grūti, gan auksti.
Mājās Laura atgriezās nosalusi un nikna. Nikna galvenokārt tāpēc, ka mājās neviena nebija – ne mammas, ne tēta, ne vecākās māsas. Turklāt neviens no viņiem neatbildēja uz telefona zvaniem.
„Tomēr nav ļaunuma bez labuma,” Laura nosprieda un sāka laist vannā karstu ūdeni. „Vismaz tagad man neviens neklauvēs pie durvīm un neatgādinās, ka laiks kāpt laukā no vannas…”
Kad ūdens bija satecējis pietiekami, Laura vēl sakūla baltas, smaržīgas putas. Tad ieslīdēja vannā kā mīkstā dūnu gultā.
Daniela pati arī, acis pievērusi un kājas izstiepusi, ērti atlaidās klubkrēslā…
– Ak, aizmirsu pateikt,– viņa atcerējās. – Laura blakus vannai nolika mobilo telefonu.
Laiciņu pagulējusi siltajā ūdenī, Laura piezvanīja draudzenei un izrunājās pēc sirds patikas. Un neviens neklauvēja pie vannas istabas durvīm, aizrādot, ka nu jau pietiks.
Pagulējusi vēl laiciņu, Laura piezvanīja otrai draudzenei. Un arī šoreiz, lai cik ilgi viņa runātu, neviens ne traucēja, ne pārmeta.
Pietecinot vēl karsto ūdeni, Laura jau sāka vannā garlaikoties, bet tad viņai ienāca prātā nofotografēties un bildi aizsūtīt savai trešajai draudzenei. Nežēlojot pielējusi vannas šampūnu, lai putu būtu vairāk, Laura ar labo roku sevi fotografēja, bet ar kreiso no sūkļa tecināja sev uz galvas baltās, čaganās putas…
Daniela, iedzīvojusies savā stāstā, labajā rokā pastiepa pret sevi telefonu, bet ar kreiso, turot dūri virs galvas, attēloja, kur atradies sūklis.
Laura uzņemto kadru aizsūtīja Kristīnei – tā sauca viņas trešo draudzeni.
Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca Kristīnes īsziņa:
„Super! Tu vannā neesi viena? Ar Tevi kopā ir Artūrs?”
„Tu ko?!” atbildēja Laura. „Es lai ar viņu ietu kopā vannā!!!”
„Bet kam tad pieder tā roka uz Tava pleca?”
„Mans plecs, mana roka!” atbildēja Laura.
„Tava roka ir virs galvas!” atkal rakstīja Kristīne.
Tad Laura pati uzmanīgāk ieskatījās uzņemtajā un aizsūtītajā kadrā. Patiešām abas viņas rokas bija aizņemtas – viena ar mobilo, otra ar sūkli. Palielinot uzņēmumu, kaut kas diezgan miglains bija redzams pašā kadra malā – tieši tur, kur no putām spraucās ārā viņas kailais plecs.
Laura tūlīt šo fotogrāfiju pārsūtīja uz savu e–pasta adresi, lai labāk varētu aplūkot datorā, ātri noskalojās un gribēja iziet no vannas istabas, bet durvis bija ciet. Turklāt Laura labi atcerējās, ka nav tās no iekšpuses aizslēgusi… Kāpēc lai viņa to darītu, ja mājā atradās viena pati! Bet tagad tās bija slēgtas. Un Laura durvju rokturī iemontētās atslēgas mēlīti varēja grozīt, cik vien tīk, – durvis bija un palika ciet.
Ja tās vēl būtu vērušās uz ārpusi, Laura droši vien mēģinātu ar plecu atgrūst durvis vaļā, bet tagad viņai bez citu palīdzības nebija ne mazāko cerību izkļūt ārā.
Protams, Laura sāka pēc kārtas apzvanīt savus mājiniekus, bet, tāpat kā iepriekš, neviens viņai neatbildēja. Viņa zvanīja vēl un vēl, knapi valdot asaras, kamēr telefons izbeidzās. Citiem vārdiem sakot, akumulators bija izlādējies pilnīgi tukšs.
Ar to Lauras likstas vēl nebija galā! Mājā viņa bija viena pati, bet kāds no ārpuses vannas istabā izslēdza gaismu. Un tad, pilnīgi bezpalīdzīgi tumsā sēžot uz vannas malas, Laura pēkšņi sajuta, ka viņai ļoti, ļoti bail.
Kliegt un dauzīt ar dūrēm durvis nebija nekādas jēgas. No raudāšanas arī nekas nemainītos. Atlika vienīgi gaidīt. Un Laura viena pati tumsā gaidīja vairākas stundas…
Kad pārradās vecāki, viņa gan kliedza, gan klauvēja, gan šņukstot cauri durvīm stāstīja mammai, kas ar viņu noticis.
– Kāpēc cauri durvīm? – Gatis nesaprata.
– Tāpēc, ka tās durvis no ārpuses varēja dabūt vaļā vienīgi ar atslēgu, bet, meklējot, pagāja vēl kāda pusstunda.
Beidzot atbrīvota no vannas istabas gūsta, Laura nekādi nevarēja iestāstīt mammai un māsai, ka pati no iekšpuses durvis nav aiztaisījusi.
– Mīļā meita,– mamma viņu mierinot apskāva, tu parasti, pat zobus tīrot, ieslēdzies! Varbūt šoreiz tev vienkārši tas piemirsies.
– Bet es tad pati arī tās durvis no iekšpuses atveru un iznāku ārā,– Laura atkal iešņukstējās.
– Jā, patiešām savādi, kāpēc tu šoreiz tā nevarēji izdarīt…– mammai bija vien jāpiekrīt.
– Bet kas notika ar to fotogrāfiju, ko Laura aizsūtīja uz savu e–pastu? – Lizete nepacietīgi sagrozījās.
– Vai tu arī to redzēji? – pratināja Elīza.
– Tajā dienā, iedzērusi baldriāna pilienus, Laura aizgāja gulēt…– Daniela turpināja.
– Baldriāns garšo manam kaķim! – Gatis centās būt asprātīgs, bet Daniela tik pikti paskatījās uz viņu, ka uzreiz aizmirsa par kaķi.
Jā, tajā dienā Laura aizgāja gulēt, bet jau nākamajā – tā bija svētdiena – brokastu laikā izprašņāja mammu par viņu māju.
– Māju mēs īsi pirms tavas dzimšanas nopirkām no kāda atraitņa.
– Atraitņa?
– Jā, viņam esot nomirusi sieva, un māja viņam vienam likusies par lielu,– atcerējās mamma.
Pēc brokastīm Laura tūlīt sēdās pie datora. Monitorā labāk bija redzams viņas uzņemtais kadrs. Pievelkot tuvāk mulsinošo vietu, daudz skaidrāk bija saskatāma kāda sveša roka uz viņas pleca – gari, slaidi sievietes pirksti…
– Gari spoka pirksti! – Lizete čukstus atkārtoja.
– Vai tu pati arī redzēji to foto? – Elīza vēlreiz mēģināja noskaidrot.
– Nē, Laura to uzreiz izdzēsa.
– Izdzēsa? Kāpēc?
To neviens no klausītājiem nesaprata.
– Viņai bija bail, ka spoks atgriezīsies.
– Izlīdīs no datora un…ūūūū…– Gatis piecēlās un, rokas plivinādams, slīdēja pa istabu. Bet neviens par viņu nelikās ne zinis.
Svētdiena Laurai pagāja, apstaigājot visus kaimiņus un interesējoties, vai kāds vēl neatceras mājas iepriekšējos īpašniekus. Tomēr lielākā daļa kaimiņu bija ienācēji no citurienes, tāpat kā Lauras ģimene, bet tie, kas dzīvoja tur jau sen, vai nu nekā nezināja, vai nevēlējās stāstīt.
– Ja mēs tagad skatītos trilleri, tad es zinu, kā tas noslēpums atklātos! – Gatis atkal Danielu pārtrauca, un grūti bija saprast, viņa māžojās vai runā nopietni. – Agri vai vēlu Laura noskaidrotu, ka tas atraitnis, kas pārdevis māju, pats savu jauno sievu ir savā vannā noslīcinājis, un viņa, nerodot mieru, tagad spokojas mājas jaunajiem īpašniekiem.
– Vai tas spoks ir vēl kādu reizi parādījies? – Lizete mazliet paliecās uz priekšu, un Elīza līdz ar viņu:
– Vai ir parādījies?
– Līdz šai dienai vairs ne,– Daniela beidza savu stāstu. – Bet Laura, kad ir mājās viena pati, nekad vairs neiet vannā.

Māris Rungulis & Kristians Brekte „Pastaiga mirušo pilsētā”,
Liels un mazs, 2016, 30. – 37. lpp.