Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Atstāstīšana 7. klase

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei

Vecā vīriņa padomi

Latviešu tautas pasaka

Maizes kukulis. Attēls: www.drawingnow.com (skatīts 07.12.2018.)

Ķēniņam bija skaista, godīga meita. Viņa nāk jau drīz pāri tiem gadiem, kad vajadzētu būt jau apprecētai, bet vēl viņa nemaz nedomā par precībām. Gan jāj precinieki visvisādi un dažādi, gan ķēniņu dēli no apkārtējām zemēm, gan augstmaņu dēli no pašu zemes, bet šī neņemas nevienam pretim. Gan tēvs un māte izrunājās, izbrēcās viņai apkārt: ko viņa gan domājot sagaidīt, pašu Dievu no debesīm? Gan palikšot veca meita un tad gan redzēšot, kur tad šī iešot.
Bet ķēniņa meita tik nē: viņai vēl tāds nav gadījies, kādu viņa gribot. Nu ķēniņš viņai virsū, kādu tad šī īsti gribot: bagātu, smuku, gudru? Visvisādi jau esot bijuši, kādēļ viņa neesot ņēmusi, kāds viņai patīk?
“Ne es gribu bagāta, ne smuka, ne gudra, ne arī tāds ir bijis, kādu es gribu. Precēšu tikai to, kas domā tāpat, kā es.”
“Kā tad tu zināsi, kas tāpat domā, kā tu?”
“Es uzdošu trīs mīklas, kas viņas atminēs, tas tāpat domās, kā es, pie tā arī iešu.”
Ķēniņš arī ar mieru. Viņš liek izziņot pa savu un apkārtējām valstīm, ka visiem neprecētiem vīriešiem jānāk uz pili minēt mīklas, un, kas uzminēšot – lai viņš būtu bagāts vai nabags, zems vai augsts, vai kaut kāds – tas dabūšot viņa meitu par sievu.
Turpat tanī valstī bija nabags malkas cirtējs. Viņš dzīvoja ar savu sievu un dēlu atsevišķi no citiem mežā, mazā būdiņā. Abi vecie jau nāca labi gados un sāka skubināt dēlu, lai tas ejot tautās un pārvedot sev līgaviņu, citādi šie nomiršot un viņš palikšot viens pats. Dēlam tas nemaz netika, bet – ko darīt? Tēvs, māte jāklausa.
Viņš paņem kukuli maizes un iet uz precībām. Kādu gabalu gājušam, viņam nāk pretim vecs, sirms vīriņš un lūdz kādu kukulīti maizes. Dēls atdod savu maizes kukuli un griežas atpakaļ uz mājām: bez maizes tālāk nevar iet. Vecais vīriņš viņam pateicas par maizi un saka: “Divi kungi ir pasaulē: Dievs pasaulē un cilvēks pats!”
Māte un tēvs neļauj dēlam mieru, lai viņš ejot pa otru reizi, bet nu vairs ne pa ceļu, kur vecais vīriņš viņam prasījis maizes. Ar skābu prātu dēls bāž atkal maizes kukuli kulē un iet pa citu ceļu sev līgavas meklēt. Netālu tikušam, viņam atkal nāk tāds pats sirms, vecs vīriņš pretī kā pirmo reizi, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls atdod atkal un griežas atpakaļ uz mājām. Vecais vīriņš pasaka paldies par maizi un piemetina: “Visdārgākais pasaulē ir patiesība!”

Māte un tēvs sāk dusmoties par dēlu, ka tas ar precību nekur netiek. Viņi grib vēlreiz izmēģināt, vai tad viņš sievu ir nemaz nevarēs dabūt. Viņi iedod dēlam trešo kukuli ceļa maizes, bet nu cieti piekodina maizi nevienam ceļā neatdot. Dēls iet trešo reizi pa citu ceļu meklēt sev līgaviņu. Bet, kā par brīnumu, nāk atkal tāds pats vecs, sirms vīriņš viņam pretī, kā abas pirmās reizes, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls domā: “Dot? Nedot? Kā lai nedod, viņš jau prasa?”

Viņš atdod kukuli vecajam vīriņam un iet uz mājām. Vecītis vēl viņam nosauc no pakaļas: “Vislaimīgākais ir tas, kas otram var palīdzēt!”
Nu ir tēvs, māte atzīst, ka dēlam nav vēlēts precēties. Pa kuru ceļu tik viņš iet, visur ir priekšā un atņem viņam ceļa maizi. Viņi dzīvo tāpat uz priekšu kā līdz šim trijatā vien. Te kādu dienu atnāk ziņa, ka malkas cirtēja dēlam arī jāiet uz ķēniņa pili minēt mīklas. Kad jāiet, jāiet, ko tur var darīt. Viņš iet. Pie pils sapulcējušies ļaudis kā mežs un gaida uz mīklām. Iznāk ķēniņa meita  uz lievenis  un uzdod mīklu: “Cik kungu ir pasaulē?”
Nu min un skaita visi, ka murkšķēt  vien, bet neviens nevar atminēt. Cits saka šo, cits saka to, bet – kā nav, tā nav. Daži jāj tik vēl patlaban skaitīt. Mūsu malkas cirtēja dēls domā: “Vecais vīriņš man sacīja, ka esot divi. Dievs un cilvēks pats; jāteic ir, varbūt, ka tā būs.”
Viņš saka un ir atminējies. Otra mīkla ir: “Kas pasaulē visdārgākais?”
Nu min atkal visi. Cits saka – mīlestība; ķēniņa meita atteic, ka tā nemaz neesot pērkama. Cits atsauc – nauda, cits – laime, laba dzīve, gods, bet tas viss nav. Malkas cirtēja dēls saka, kā vecais vīriņš teicis: “Visdārgākais pasaulē ir – patiesība.”
Jā, viņš atkal atminējis. Ķēniņa meita uzdod trešo mīklu: “Kas ir pasaulē vislaimīgākais?”
Visi domā, domā, minstinās: ķēniņš, bagātnieki, – tas, kas nemaz neesot dzimis un visādi citādi, bet – kā nav, tā nav.  Pienāk malkas cirtēja dēls un saka, kā vecais vīriņš viņam teicis: “Vislaimīgākais ir tas, kas var otram palīdzēt.”
Ķēniņa meita viņam gar kaklu apkārt un viņš nu ir brūtgāns. Vecais ķēniņš tūliņ taisa kāzas un jaunais pāris dzīvo baltas jo baltas dienas.

Pasaka no izlases “Gudram pieder pasaule”.
Sakārtojusi Elza Kokare,  LPT X324, Zinātne,
1998, 103. – 105. lpp.