Atgādne

Vecā vīriņa padomi

1. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei 7. klasei

Atstāstīšana 7. klase

2. teksta paraugs atstāstīšanas aktivitātei

Elīsija un taurenis

Fragments no Ilzes Liliānas Muižzemnieces grāmatas

Attēls: www.thisiscolossal.com (skatīts 07.12.2018.)

Pagāja vēl dažas dienas. Tikpat pelēkas, garlaicīgas un vienmuļas kā parasti. Klaudija bija saslimusi, un Elīsija laiku pavadīja, grimstot vientulībā un skumjās.

Piektdiena iesākās mazliet citādi, jo Elīsija no rīta pasmaidīja. Piektdiena nozīmēja skolas nedēļas beigas un brīvdienu sākumu. Tas bija jauki. Tomēr meitene drīz vien sadrūma, jo saprata, ka arī brīvdienas nebūs ne interesantas, ne jaukas.

Ceļā uz skolu Elīsija jau atkal bija iegrimusi atmiņās par savu krāsaino un jauko sapni. Ja vakarā būtu iedvesma, viņa varētu to mēģināt uzzīmēt. Tik raibs un košs… Tas reizē bija tik jauki un arī nomācoši.

Ceļš bija slidens, un gaiss auksts. Pie pēdējā krustojuma Elīsija pacēla galvu, lai šķērsotu ielu. Luksoforā dega sarkanā gaisma, un mašīnas garām traucās, traucās, traucās…

Elīsijas skatiens jau bija aizmiglojies, kad viņa pamanīja ko gaišu. Meitene tūlīt sapurināja galvu un paskatījās apkārt. Mašīnu straumes izplūda vienā pelēkā joslā, un nekur nemanīja košāku krāsu. Elīsija nopūtās, bet tad viņas skatiens pamanīja niecīgo gaišumiņu. Meitene aizturēja elpu un nenovērsās no sīkā punktiņa tālumā. Jau sen bija iedegusies luksofora zaļā gaisma, taču Elīsija to neievēroja un neatlaida skatienu no mazās gaismiņas, kas tuvojās.

Pavisam drīz pie Elīsijas pievirpuļoja taurenītis. Tas pats, ko viņa bija redzējusi aiz skolas loga, bet jau bija paspējusi aizmirst. Taurenis bija zeltainā krāsā un gaiši un brīnumaini mirdzēja. Lai gan cilvēku apkārt nebija daudz, Elīsija nesaprata, kāpēc neviens cits to neievēro. Meitene pasmaidīja, apstulbusi no šī brīnuma.

Meitene nezināja, cik daudz laika ir pagājis. Droši vien stundas skolā bija sākušās. Elīsiju tas neuztrauca. Kā apburta viņa sekoja taurenim, kas veda meiteni pāri ielām, cauri pagalmiem, garām mājām.

Kādā nomaļā ieliņā taurenis apstājās un nosēdās uz palodzes. Elīsija piegāja tam klāt. Taurenis bija brīnumains un ļoti skaists. Tas bija lielāks par tauriņiem, kādus Elīsija parasti bija redzējusi. Viņa spārnu atvērums bija apmēram meitenes plaukstas lielumā. Tā spārniņi bija plāni un izrotāti ar spīdīgām, zeltainām stīgām. Tauriņš mirgoja tīrā zeltā.

Taurenis pacēlās spārnos. Elīsija pacēla pirkstu, un kukainītis uz tā nosēdās. Meitene turpināja vērot brīnumaino taureni, kura spīdīgie spārniņi vējā viegli plīvoja.

Tad tauriņš jau atkal savicināja spārniņus un uzlidoja virs Elīsijas galvas. Tas sāka riņķot ap meiteni. Elīsija stāvēja kā sastingusi un vēroja, kā taurenis lido un virpuļo ap viņu no galvas līdz kājām. Tas izšāvās cauri meitenes matiem, aplidoja viņas rokas. Turklāt aiz taureņa palika sīksīku, zeltainu stīgu virtenes, kas Elīsiju apņēma. Trauslie zelta pavedieni spīdēja ap meiteni un griezās arvien lielākā ātrumā. Sacēlās neliels vējš, kas lika Elīsijas matiem sākt plīvot. Meitene iesmējās. Viņa bija apreibusi  no pārsteiguma un sajūsmas, viņu neuztrauca nekas, kas pašlaik notika. Garās, smalkās stīgas aizvien ciešāk virpuļoja ap meiteni, un pēkšņi viņa tika atrauta no zemes un ietinās lielā zelta virpulī. Taurenītis izlidoja tam cauri un nosēdās uz meitenes pleca.

Elīsija nejuta bailes. Viņa pat nebija ne pārsteigta, ne izbrīnīta. Šķita, ka zelta pavedieni izstaro laimi, prieku, sajūsmu, un meitene nespēja beigt smaidīt un smieties. Viņa jutās tik atbrīvota. Elīsijai likās, ka laimes pilnajā virpulī ir drošībā. Meitene pilnībā izbaudīja šo brīdi un jutās tik laimīga kā vēl nekad.

Kad Elīsija beidzot nolaidās atkal uz zemes, zelta pavedieni sāka ritināties vaļā. Tie visi aizvirpuļoja un pamazām izgaisa tālumā.

Taurenis pacēlās spārnos un palidoja gabaliņu tālāk.

Elīsija piesardzīgi, bet aizrautīgi palūkojās apkārt. Kas gan šī bija par vietu? Meitene bija pārliecināta, ka tā ir vislabākā un skaistākā vieta uz zemes. Tā nemaz nevarēja būt īsta, jo bija pārāk brīnumaina un skaista. Tas bija vēl daudz, daudz skaistāk par viņas sapņu pasauli.

Elīsija bija skaistā koku alejā. Meitene stāvēja uz maigi zeltainām smiltīm piebērtas takas, kam abās pusēs stiepās divas taisnas koku rindas. Šeit bija tik daudz zelta krāsu! Koku stumbrus izvagoja dzintarkrāsas dzīslas. Katru lapiņu rotāja smalkas, zeltītas stīdziņas. Gaiss bija zeltains, silts un patīkams.

Elīsija stāvēja un nekustīgi skatījās apkārt. Meitene bija tik laimīga, ka nespēja paelpot. Viņa nekad nebūtu spējusi noticēt, ka kaut kur pastāv tāda vieta, tik brīnumaina, skaista un gaiša, tik laimīga un zeltaina. Kur nav ne miņas no pelēcības.

Pēkšņi meitene saprata, ka ir ļoti silts. Viņa nometa skolas somu, biezo mēteli un zābakus. Gaisā sacēlās sīko un mīksto smilšu virpulītis, kad Elīsija uz tā nometa savas mantas.

Uz brīdi meitene nokaunējās, ieraudzīdama savas drēbes drūmajos toņos. Tās likās izbojājam visu burvību. Tomēr viņa bija tik apburta, ka nespēja par to ilgi uztraukties.

Basām kājām meitene sataustīja maigās smiltis. Tās bija mīkstas kā pūdercukurs. Tik siltas un patīkamas. Elīsija paspēra dažus soļus uz priekšu un sāka lēnām iet tālāk, joprojām milzu sajūsmā vērodama visu un cenzdamās saskatīt ikkatru sīkumiņu. Arī tad, ja šis, iespējams, bija tikai ļoti ticams sapnis, meitene gribēja to atcerēties līdz mazākajai niansei. Elīsijas acis bija ieplestas, mute pavērta un sejā rotājās laimes pilns smaids.

Viņa pamanīja, ka koku zaros aug skaisti zelta ziedi. Tie bija tikpat brīnumaini un neticami, kā viss pārējais šajā vietā. Kad starp kokiem viegli aizpūtās maigs vējiņš un aizskāra ziedus, pār ceļu nolija zelta putekšņi. Tie iekrāsoja gaisu zeltainu un iebira starp smiltīm. Elīsija ieraudzīja, ka arī viņas matos rotājas zeltainie puteklīši un drēbes kļuvušas zeltītas.

Šī vieta bija pasakaina – tik mierpilna, nomierinoša un laimes pilna. Apkārt nebija citu skaņu kā tikai vēja šalkoņa kokos. Elīsija manīja, ka tālumā, kur beidzās koku aleja, redzami zeltaini, plaši lauki. Viņa soļoja uz to pusi un iedama turpināja vērot mieru visapkārt. Taurenis ik pēc brītiņa atlaidās pie meitenes, tad atkal palidoja tālāk.

Starp kokiem spīdēja zeltainie un siltie saules stari. Elīsija jutās ļoti laimīga. Šī vieta, šis brīdis meiteni gluži vai apreibināja. Viņa gribēja no prieka raudāt, bet nesaprata, par ko. Šeit laiks likās apstājies un viss bija tik ļoti skaists!…

Elīsija apsēdās smiltīs. Meitene aizvēra acis. Ja nu tas tomēr bija tikai sapnis?…Vajadzēja pārbaudīt.

Kādu mirkli meitene tā sēdēja un nekas nemainījās. Viņa joprojām juta silto sauli, smaržīgo gaisu, sajūtu, kad pār viņu nolija zeltainie putekšņi. Elīsija nedroši atvēra acis. Nekas nebija noticis. Viņa joprojām bija tepat, tai pašā neticamajā vietā, tai pašā pasaku zemē, brīnumu valstībā, laimes pasaulē.

Elīsija pasmaidīja, piecēlās un lēniem soļiem turpināja virzīties pa zeltaino taku, lai redzētu, ar ko tā beidzas. Uz mirkli meitenei ienāca prātā, ka varbūt tur šī pasaule patiešām beigsies, un viņa satraucās. Meitene sāka soļot ātrāk. Taurenis laidelējās virs viņas.

Elīsija pagāja garām pēdējiem kokiem. Zari pašķīrās, un meitenes priekšā pavērās plaša, mierīga un skaista ainava. Tā bija pļava. Milzīga un brīnumskaista. Visa vienos ziedos.

Puķu galviņas uzmirdzēja ikreiz, kad saules maigie stari noglāstīja zeltainās ziedlapiņas. Virs ziediem dejoja maigi taurenīši, plivinādami plānos, ar zelta rakstiem rotātos spārniņus. Tie bija mazāki par taureni, kas joprojām riņķoja virs Elīsijas galvas, bet tikpat skaisti un neparasti. Zeltīti saules stari apspīdēja pļavu, un katra rasas lāsīte uz zieda vai lapiņas iespīdējās kā zelta pērle.

Elīsija nespēja izteikt ne vārda. Viņu bija saviļņojusi šī skaistā, mierīgā pļava. Kā apstulbusi meitene klusēja un noraudzījās uz pasakaino ainu. Tā likās tik neiespējama. Meitene baidījās iet tālāk, jo šķita, ka viss izzudīs, līdzko viņa paspers soli.

Taurenis aiztraucās tālumā un iejuka starp puķēm un pārējiem kukaiņiem.

Un tad Elīsiju pārņēma nevaldāms prieks un līksme. Meitene bija pārliecināta, ka šī vieta ir īsta, ka nekas neizzudīs. Viņa apreiba no sajūsmas un smiedamās metās pļavā.

Puķu galviņas noplīvoja, un neskaitāmi taureņu bari uzvirpuļoja debesīs. Jautras vabolītes pacēlās spārnos un lidoja meitenei līdzi neprātīgajā un laimes pilnajā skrējienā. Vējiņš viegli un rotaļīgi dejoja viņas matos, bet viņa joprojām turpināja skriet. Basās kājas sajuta mīksto, smaržīgo zemi un maigos zāles stiebrus.

Beidzot piekususi no straujā skrējiena un negaidītā prieka uzplūduma, meitene uz muguras atkrita mīkstajā zālē un, vēl arvien smiedamās, raudzījās dzidri zilajās debesīs. Saule viņu maigi glāstīja, un puķes visapkārt reibinoši smaržoja.

– Es esmu tik laimīga! – Elīsija nočukstēja.

Meitene bija pārliecināta, ka šādi var justies vienīgi laimīgākais cilvēks pasaulē. Šeit varēja gulēt un atpūsties, un aizmirst visas, visas bēdas un nelaimes, un smelties laimi un sajūsmu.

Elīsija pagriezās uz sāniem un aplūkoja ziedus, kas slējās nedaudz virs viņas. Tie bija tiešām skaisti – katra ziedlapiņa smalka un trausla. Puķes bija dažādās košās krāsās, bet visām ziedlapiņu malas mirdzēja kā zeltainu graudiņu garoziņa.

Meitene paskatījās debesīs. Tās bija tik spilgti zilas! Vēl nekad meitene ko tādu nebija redzējusi. Un saule! Tik jauka, tik silta un gaiša. Elīsija bija neiedomājami laimīga, beidzot jūtot saules starus un to siltumu. Pēc tā viņa bija tik ļoti, ļoti noilgojusies. Šeit saule dzirkstīja spoži, tomēr nebija pārāk karsta. Šķita, ka saule jautri nolūkojās uz meiteni un pasauli zem sevis un nebēdnīgi piemiedz aci kā jauna, smaidīga meitene. Elīsija gribēja atsmaidīt saulei pretī, un to viņa arī darīja.

Šeit varēja gulēt ilgi jo ilgi. Aizmirst par visu apkārtējo, domāt tikai un vienīgi par šo brīdi un brīnišķīgajām sajūtām. Atrodoties šajā vietā, visa pasaule šķita kļūstam arvien skaistāka. Elīsiju tas tā sajūsmināja, ka meitene nezināja, ko darīt – smieties vai raudāt, kliegt vai klusēt, skriet vai palikt uz vietas.

Meitene atkal atlaidās zālē un aizvēra acis. Te bija silti, labi, pasakaini. Viņa jutās tik brīnišķīgi, ka nespēja pakustēties, lai tikai šo brīnumu neizjauktu. Tā nu meitene gulēja un baudīja brīnišķo puķu smaržu un maigos saules starus.

I. L. Muižzemniece.
Elīsija un Taurenis, Jumava,
2011. 26. – 32. lpp.