1.
Zaķis visu dienu bija dusmīgs, jo viņam bija garlaicīgi. ,,Ko lai es daru?” viņš pats sev īgni jautāja. Un pats sev atbildēja: ,,Jāpadomā!”
Zaķis gāja pa meža ceļu pāri vienam pakalniņam, pāri otram pakalniņam, bet ne pie kādas domas nenonāca. ,,Tā staigājot jau neko nevar izdomāt,” zaķis noburkšķēja.
Viņš nostājās upītes krastā un skatījās uz līkumaino upīti. Upīte klusi burbuļoja. ,,Nav labi, visas domas aiztek projām,” zaķis bija neapmierināts. Viņš nostājās uz tiltiņa un mēģināja izķeksēt kādu domu no upītes, bet pagadījās tikai ūdenszāles un viena plastmasas pudele. Zaķis dusmīgi iesvieda to krūmā, bet aiz krūma parādījās vilks, padraudēja zaķim ar pirkstu un ielika pudeli maisā.
2.
,,Ko tu dari?” interesējās zaķis. ,,Tīru mežu,” atteica vilks un pacēla vēl kaut ko zilu un spīdīgu.
,,Kā tu to izdomāji?” skaudīgi jautāja zaķis. ,,Nezinu…” rāmi sacīja vilks. ,,pamodos biezoknī, zem eglēm, un izdomāju: iešu tīrīt mežu.”
,,Tātad tu to izdomāji biezoknī?” pārjautāja zaķis.
,,Jā, biezoknī ir tik labi domāt! Krēsla, klusums, tikai egļu galotnes šalc. Es vienmēr tur domāju.”
,,Tātad biezoknī,” atkārtoja zaķis. ,,parādīsi man to labo vietu?”
,,Nāc, tikai ātri, man vēl šodien ļoti daudz ko darīt,” piekrita vilks un ieslīdēja mežā. Zaķis sekoja viņam pa pēdām. Vilks gāja gar skudrupūzni, tad pa kreisi, cauri jaunaudzei, un beidzot nonāca vecajā eglainē.
3.
Abi apsēdās zem lielās egles un sāka domāt. Krēsla, klusums, tikai egļu galotnes šalc. Zaķis drīz vien iesnaudās. Kad viņš pamodās, vilka blakus vairs nebija. ,,Aizskrējis tīrīt mežu,” zaķis nosprieda. ,,Veiksminieks, vienmēr zina, kas jādara. Bet ko es lai daru? Viņa biezoknis nekam neder. Garlaicīgi…”
Izlīdis no biezokņa, zaķis šķērsoja noriņu un nokļuva klusā meža stūrītī, kur citi zvēri reti mēdz iegriezties. Tieši viņam virs galvas negaidot atskanēja balss: ,,Sveiks, zaķi!” zaķis tā satrūkās, ka ar vienu lēcienu ielēca paparžu cerā.
Koka zarā iztiepies gulēja lūsis.
4.
,,Ko tu dari?” apvaicājās zaķis.
,,Fotografējos,” lūsis nevērīgi attrauca. Viņš pārlika kreiso kāju pār labo un pamāja uz fotoaparātu, kas karājās zarā: ,,Skaties, drīz bilde būs žurnālam uz vāka.”
,,Interesanti,” novilka zaķis. ..Kā tu to izdomāji?”
,,Nu, kā tad parasti kaut kā izdomā? Atlaižas uz zara, ieslēdz mūziku… Vajag justies brīvi,” smīnēja lūsis. Noklikšķēja fotoaparāta slēdzis. Lūsis uzstādīja to no jauna un atkal sāka pozēt.
Zaķis pavērās apkārt. Uz zara? Viņš apņēmīgi atspērās un uzlēca. Priedes zarā zaķis sabija tikai īsu mirkli. Jau nākamajā mirklī viņš nokūleņoja zemē, tajās pašās papardēs.
5.
,,Nu, izdomāji, ko darīt?” slinki apvaicājās lūsis, izstiepās un uzmeta kūkumu.
,,Uz zara domāt es nevaru,” atcirta zaķis. ,,Pārāk īss laiks. Nevar paspēt neko izdomāt. Manas domas noteikti ir garākas.”
Un viņš garlaicības mākta zaķa solī devās uz mežmalas pusi, kur bija dzirdama skaļa putnu dziedāšana.
Mežmalā ar sprungulīti un nošu lapā rokā stāvēja lapsa. Pie koka bija piesliets viņas divritenis.
,,Ko tu dari?” nesaprata zaķis.
,,Mācu putnu korim dziesmu. Kad bērni būs izperēti, brauksim uz Dziesmu svētkiem!” lapsa ātri pār plecu attrauca un pacēla ķepas, it kā grasītos lidot.
6.
,,Tagad vēlreiz visu no sākuma!” viņa teica un savicināja sprungulīti.
Putnu koris tūlīt iedziedājās: ,,Ko jūs darāt, mazi bērni,
Pulciņā sasēduši?
Mēs lasām grāmatiņu,
Zaķīšam izkritušu.”
,,Kādu grāmatiņu?” atkal nesaprata zaķis. ,,Man nav izkritusi nekāda grāmatiņa. Man nav nekādas grāmatiņas.”
,,Tad nāc pie manis uz zaļo bibliotēku. Es tev kādu iedošu. Pēc mēģinājuma,” aicināja lapsa.
,,Kur?” prasīja zaķis.
,,Tepat, mežmalā! Visiem meža zvēriem tuvu! Lauciniekiem arī nav tālu jānāk, ja ievajagas kaut ko uzzināt. Putni nāk pēc notīm. Redzi, es šodien izdomāju viņiem kori nodibināt. Atnāc,” lapsa teica un atkal pievērsās dziedātājiem.
7.
,,Izdomāju kori nodibināt…” nopūtās zaķis. ,,Visi kaut ko izdomā. Kā viņi zina, ko izdomāt? Ja es zinātu, ko izdomāt, sen jau būtu izdomājis!”
Pāris stundas zaķis garlaikodamies slaistījās gar mežmalu, spārdīja bekas un gaidīja, vai kaut kas pēkšņi neienāks prātā. Taču nāca tikai lapsa.
Patiesībā – brauca. Viņa atbrauca, nokāpa no divriteņa, pakāpās uz celma, sameklēja bibliotēkas plauktā grāmatu, pasniedza to zaķim un atkal aiztraucās uz sava divriteņa. ,,Tūlīt odiem orķestra mēģinājums,” lapsa iesaucās un pazuda krūmos.
Zaķis pagrozīja grāmatu, paraustīja plecus un iebāza to kabatā. Pagājis dažus soļus, viņš pavērās apkārt. Netālu sākās sīkiem kārkliem aizaudzis grāvis. ,,Cik jauka vieta,” zaķis nodomāja. ,,Kā es agrāk nepamanīju!”
Un viņš iešmauca grāvī.
8.
Pēkšņi viņam prātā iešāvās doma. ,,Varētu te pasēdēt un palasīt!” zaķis nodomāja. Viņš izvilka no kabatas grāmatu un iekārtojās starp kārklu krūmiņiem. Ērti, slepeni, neviens neredz, neviens netraucē… Viņš atšķīra pirmo lapu. Kārkli klusi čabēja, it kā kaut ko stāstītu.
Pēc stundas garām lidoja muša. ,,Vai tev te nav garlaicīgi?” viņa apvaicājās, nolaidusies zaķim pie auss.
,,Netraucē!” zaķis ar ķepu atgaiņāja mušu. Viņš saldi izstaipījās, ieklausījās kārklu švīkstos, pāršķīra grāmatā lapu – un turpināja lasīt.
Zandere I., Grauds M. (2009). Latviešu zvēri. Rīga: Liels un Mazs.
