1.
Kādu dienu lapsa, ejot no bibliotēkas uz skolu, satika vilku. Vilks, kā jau allaž, iznāca no meža – bet kāds viņš šodien izskatījās! Rokā spainis un lāpsta. Pats nokvēpis, drēbes nosmērētas ar zemi un sodrējiem.
,,Kas noticis?” jautāja lapsa.
,,Nodzēsu… Nodega sausā pļaviņa ar trīs kadiķīšiem. Vējš pūta uz priežu pusi. Paspēju pļavai aprakt grāvīti. Vaboles evakuēju,” vilks stāstīja. Viņš šķita pelēkāks nekā parasti un ļoti noguris.
,,Ugunsgrēks?” uztraucās lapsa. ,,Priedēs putnu ligzdas, vairākām vāverēm dzīvokļi. Viss mežs varēja nodegt… Un mūsu bibliotēka!” Iedomājoties, ka varēja sadegt grāmatas, lapsai aizrāvās elpa. Abi zvēri klusēja. Gaisā varēja just dūmu un gruzduma smaku.
2.
Tikmēr kaut kur bija uzradies zaķis. ,,Dzirdējāt? Mežā ugunsgrēks!” viņš jau pa gabalu sauca.
,,Jau nodzēsts. Neklaigā, nebaidi sīkos kukainīšus,” stingri teica lapsa. ,,Kā mūsu pļaviņa varēja aizdegties?” viņa vaicāja vilkam.
Zaķis metās vidū: ,,Es tikko satiku lūsi! Tam arī bikses ar sodrējiem! Droši vien viņš ir vainīgs.” Vilks stingri paskatījās uz klaigātāju, bet zaķis nerimās. ,,varbūt kaut ko kurinājis? Pikniku pļaviņā rīkojis? Ar saviem pilsētas draugiem? Ar kaķiem visādiem!”
Vilks kļuva ļoti nopietns. ,,Iešu ar lūsi parunāt,” viņš teica un lieliem lēniem soļiem devās atpakaļ mežā.
Lapsa un zaķis steidzās viņam līdzi – cauri mežmalas lazdām un pīlādzīšiem, dziļāk priedājā, uz pļaviņas pusi. Uzpūta vējš un zaķim uznāca šķaudiens. Pa gaisu bija atlidojuši pelni, smalki un viegli kā pelni.
3.
Lūsi viņi satika netālu no melni izdegušās pļaviņas. Tiešām, viņam bikses bija netīras, gluži tāpat kā vilkam. Lūsis, atspiedies pret celmu, dzēra limonādi. ,,Sveiki, ” viņš teica un atkal pieplaka pudelei. ,,Esmu galīgi pārkarsis.” Kaklā lūsim karājās fotoaparāts.
,,Redzat? Es teicu! ” zaķis klaigāja, rādot uz lūša biksēm. ,,Sveiks, lūsi. Kur tad tu tā sakarsi? Ugunsgrēku dzēsi?” jautāja lapsa.
Lūsis tikai pasmīnēja. ,,Tu laikam domā, ka ar fotoaparātu dzēš uguni? Nē, draugi, ar to fotogrāfē!”
,,tev esot arī citi draugi, ” lapsa aizdomīgi izjautāja lūsi. ,,Vai tas tiesa, ka sveši pilsētas kaķi ciemojušies pie tevis? Te, pļaviņā?’’
,,Uguni zālē kurinājāt?” vilks kļuva bargs.
4.
,,Tu varētu laipnāk runāt ar slavenu karsto punktu reportieri!” atcirta lūsis. Vilks, lapsa un zaķis pārsteigumā saskatījās. Karsto punktu reportieris? Tiesa, pļaviņā vēl aizvien bija visai karsti…
,,Es riskēju ar biksēm! Ausīm gandrīz pušķīši nosvila! Nevienam nav tādu bilžu!” lūsis paziņoja. Kādu bilžu? Zvēri joprojām neko nesaprata. ,,Tā ir reportāža no karstā punkta! Uz karstām pēdām!” lūsis dižojās. ,,Es tagad būšu slavens!”
,,Mums arī parādi savas karstās pēdas!” sauca zaķis. Parasti zvēriem kājas ir nosalušas, purvus, mežus bradājot, bet lūsim – karstas? Zvēri sapulcējās ap celmu.
5.
Ziņkārīgajam zaķim par lielu vilšanos lūsis parādīja viņiem nevis savas pēdas, bet – fotogrāfijas. Un tās nemaz nebija karstas! Taču drīz vien visiem kļuva karsti. Lūša bildēs zvēri ieraudzīja visu, kas bija noticis mazajā kadiķu pļaviņā!
Lūk, rāmi iesoļo vecais kapteinis stārķis. Aizkūpina savu kapteiņa pīpi un apsēžas zem kadiķīša. Tad stārķis atloka kādu karti. ,,Ēģipte, ” nočukstēja lapsa. ,,Es zinu, viņš karti bibliotēkā paņēma. Raksta atmiņas par saviem ceļojumiem. Vardulēns neliek viņu mierā, visu grib zināt.”
Stārķis pēta karti, kamēr iesnaužas. Galva uz garā kakla nolīkusi, pīpe nokritusi zemē. Pamodies kapteinis saloka karti un aiziet. Bet viņa pīpe paliek!
6.
Nākamajā fotogrāfijā redzams, ka sausajā zālē parādījušās liesmiņas. Drīz tās jau pieņēmušās spēkā. Pļava pazūd dūmos. Un tad ierodas vilks! Uz pleciem viņš iznes no degošās pļavas visas vaboles. Ar lāpstu vilks izrok apkārt pļavai grāvīti. Liesmas viņš dzēš ar lielu lapotu zaru.
Pēdējā bildē redzams, ka liesmas un dūmi noplakuši. Vilks stāv un noskatās uz uzvarēto ugunsgrēku – vai tikai vēl kaut kur nav paslēpusies nepamanīta dzirkstelīte!
,,Tiešām karstais punkts…” nopūtās zaķis. ,,Tagad viss skaidrs.”
Skaidrs gan,” drūmi norūca vilks.
7.
Aiz priedēm pavīdēja baltā kapteiņa cepure. Stārķis staigā pa mežu, ielūkojās sūnās, ar knābi rūpīgi šķirstīja papardes. ,,Vai neesat redzējuši? Mana pīpe kaut kur pazudusi,” viņš apvaicājās un, pastiepis kaklu, lūkojās augšup, koku zaros.
Zaķis palēcās gandrīz līdz izslietajam stārķa knābim. ,,tava pīpe palika karstajā punktā! Sadega tava pīpe! Kopā ar visu pļaviņu!” viņš dusmīgi brēca. ,,Mums ir pierādījumi!”
Vilks parādīja apmulsušajam stārķim fotogrāfijas. Nabaga vecais kapteinis, visu sapratis, pavisam nokāra knābi. Izrādās – viņš ir meža dedzinātājs! Nu gan vardulēns vairs negribēs kļūt par stārķi, kad izaugs liels… Lielais putns stāvēja tik sašļucis un vainīgs, ka lapsai kļuva stārķa žēl.
8.
,,Kad tu biji kapteinis Ēģiptē, uz ūdens vai tuksneša smiltīs jau nekas nevarēja aizdegties,” viņa samierinoši ieminējās. ,,Bet mežā smēķēt nedrīkst. Pat slaveni kapteiņi nē!”
,,Jau sen gribēju atmest…” klusi nočukstēja stārķis. ,,Balss aizsmakusi, klepus moka. Bet domāju – kas tas par kapteini bez pīpes! Vardulēns necienīs…”
Vilks tikmēr uzrunāja lūsi: ,,Kamēr pļaviņa nedega, tu laikam sēdēji koka zarā? Es tevi dūmos nemaz nepamanīju.” ,,bez manis jūs nekad neuzzinātu patiesību!” lūsis lepojās. ,,Bet ja nu neviena cita dzēsēja tuvumā nebūtu? Ko tu darītu?” apvaicājās lapsa.
Lūsis pētīja sava fotoaparāta podziņas un uzreiz neatbildēja. ,,Visur jāstrādā profesionāļiem…” viņš teica, kārtojot fotogrāfijas. ,,Jāsaliek pareizā secībā. Vispirms pīpe, tad liesmas, tad vilks… Vilks taču tur bija!”
9.
,,Es lēktu pēc palīdzības!” prātoja zaķis. ,,Bet uguns tikmēr lēktu priedēs,” nepiekrita lapsa. ,,Vilk, tev tomēr vajadzētu visus zvērus apmācīt!”
Vilks nopūtās kā piekususi lokomotīve. Viņa kažoks dažās vietās bija apsvilis pavisam rūsgans. Sastādījis visus rindiņā, viņš zvēriem mācīja pašiem dzēst meža ugunsgrēkus. Vispirms zvēri raka grāvīšus. Lapsa ielika lūsim ķepās lāpstu. ,,Tev viss izdodas ļoti profesionāli,” viņa teica un uzsmaidīja.
,,Ko tu aproc, tas ir tavs. Tas ir glābts. Uguns tālāk netiek!” skaidroja vilks. ,,tad slāpējam liesmas ar zariem. Aplejam ar ūdeni!” viņš rādīja. Zvēri brīdi cītīgi vicināja zarus, tad devās ar spaiņiem uz dīķi pēc ūdens.
10.
Bet tur viņiem pretī lieliem lēcieniem jau joņoja vardulēns, rokā vicinot meža avīzi. ,,Tagad tu esi slavens! Tu esi slavens!” vardulēns skaļi gavilēja. Viņa skanīgajai balstiņai piebalsoja viss dīķa varžu koris.
Lūsis to dzirdot, sarosījās un lepni izgrieza krūti. Taču vardulēns, rādot lapsai avīzes pirmo lapu, sajūsmināts stāstīja: ,,Mūsu vilks tagad ir slavens visā mežā! Viņš izglābis mežu no ugunsgrēka!”
Kurkstēja vardes, koki izglābtajā mežā priecīgi šalca. Dūca evakuētās vaboles, no dzīvokļiem bija iznākuši putni un vāveres. Katrs gribēja uzslavēt vilku, paplikšķināt viņam pa plecu ar zaļu lapu, draudzīgi iedunkāt ar zaru, nodziedāt slavas dziesmu.
Stārķis nodegušās pļaviņas malā nopietni sarunājās ar vardulēnu. Lapsa pulcināja kopā putnu kora dziedātājus. Zaķis bezrūpīgi skraidīja pakaļ vabolēm. Tikai lūsis viens turējās maliņā.
Bet vilks piegāja lūsim klāt un draudzīgi pastiepa ķepu: ,,Apsveicu! Patiešām izcila reportāža!”
Zandere I., Grauds M. (2009). Latviešu zvēri. Rīga: Liels un Mazs.
