1.
Reiz dzīvoja karalis un karaliene, kuri bija tik ļoti apbēdināti, ka viņiem nav bērnu, ka ne izteikt. Viņi apmeklēja visas pasaules ūdens dziedinātavas un brīnumdarus, devās svētceļojumos un pabija visās svētvietās. Viņi izmēģināja visu, bet nekas nelīdzēja. Beidzot karaliene tomēr palika grūta, un viņai piedzima meitiņa. Tika sarīkotas skaistas kristības: par krustmātēm mazajai princesei saaicināja visas fejas, kuras varēja atrast karaļvalstī — pavisam septiņas, lai katra no viņām princesītei piešķirtu kādu īpašību, jo tāda tolaik bija feju paraža, tādā veidā princese ieguva visus iespējamos talantus.
2.
Pēc kristību ceremonijas visi atgriezās karaļa pilī, kur fejām par godu bija sarīkots liels mielasts. Katras fejas priekšā nolika futrāli no masīva zelta ar galda piederumiem: tur bija karote, dakšiņa un smalks zelta nazis, izrotāts ar dimantiem un rubīniem. Kad fejas bija ieņēmušas savas vietas pie galda, viņas redzēja ienākam kādu vecu feju, ko karaļpāris nebija uzaicinājis, jo viņa vairāk nekā piecdesmit gadu nebija iznākusi no sava torņa, un visi domāja, ka vecā feja ir mirusi vai noburta. Karalis lika arī viņai uzklāt galdu, bet zelta galda piederumus viņai nevarēja iedot, jo bija pasūtīti tikai septiņi futrāļi septiņām fejām. Vecā nodomāja, ka tiek noniecināta, un kaut ko nomurmināja zem deguna. Kāda no jaunajām fejām, kas atradās viņai vistuvāk, domādama, ka vecā var apveltīt princesi ar kādu nelabu paradumu, līdzko visi piecēlās no galda, paslēpās aiz aizkariem, lai runātu pēdējā un, cik vien iespējams, labotu to ļaunumu, ko būtu nodarījusi vecā.
3.
Tikmēr fejas sāka apveltīt princesi ar brīnumainām spējām. Visjaunākā novēlēja viņai kļūt par visskaistāko meiteni pasaulē, nākamā viņai vēlēja eņģeļa labsirdību, trešā — apbrīnojamu graciozitāti, lai ko viņa darītu; ceturtā — lai viņa nevainojami labi dejotu, piektā — lai dziedātu kā lakstīgala, bet sestā — lai nevainojami spēlētu visus mūzikas instrumentus. Pienāca kārta vecajai fejai. Purinādama galvu vairāk no īgnuma nekā no vecuma, feja pateica, ka princese sadurs ar vārpstiņu roku un nomirs.
4.
Šis briesmīgais pareģojums lika visiem nodrebēt, un nebija neviena, kurš nesāktu raudāt. Tajā brīdī no aizkariem parādījās jaunā feja un skanīgā balsi teica: “Nebēdājieties, karali un karalien, jūsu meita nemirs. Diemžēl nav manā varā izlabot pilnīgi visu, ko izdarījusi vecā. Princese gan sadurs roku ar vārpstiņu, tomēr nevis nomirs, bet gan iegrims dziļā miegā, kas ilgs simt gadus. No šī miega viņu pamodinās kāda karaļa dēls.”
5.
Karalis, lai izvairītos no vecās fejas pareģotās nelaimes, lika pasludināt ediktu, ar kuru aizliedza vērpt ar vārpstiņu vai pat glabāt vārpstiņu mājā, nepaklausīgajiem piedraudot ar nāvessodu. Reiz, pēc piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem, kad karalis ar karalieni aizbrauca uz kādu no saviem izpriecu namiem, jaunā princese skraidīja pa pili no istabas istabā, un sagadījās tā, ka viņa nonāca pils torņa augšā mazā bēniņu būcenīti, kur kāda vecenīte vērpa ar vārpstiņu.
“Ko jūs darāt, labo sieviņ?” vaicāja princese.
“Es vērpju, manu skaisto bērniņ,” atbildēja vecā sieviete, kuru princese nepazina.
“Ā! Cik tas ir skaisti!” iesaucās princese. “Kā jūs to darāt? Iedodiet man pamēģināt, es gribu redzēt, vai man arī tāpat iznāks.”
Viņa nekad agrāk nebija turējusi vārpstiņu rokās. Tā kā meitene bija kustīga, mazliet nogurusi, turklāt tā bija noteikts fejas vēlējumā, viņa sadūra roku un nokrita bez samaņas.
6.
Lāga vecenīte uztraukumā sauca pēc palīdzības — cilvēki saskrēja no visām pusēm, šļakstīja princesei sejā ūdeni, atlaida vaļīgāk korsetes saites, plīkšķināja pa rokām, ieberzēja deniņus ar Ungārijas karalienes ūdeni, bet pie samaņas princese nenāca. Karalis, troksni sadzirdējis, kāpa augšā. Viņš atcerējās fejas pareģojumu un, nospriedis, ka ir piepildījies tas, ko fejas teica, ienesa princesi pils visskaistākajā istabā, kur noguldīja gultā, zeltā un sudrabā izšūtos palagos. Viņa bija skaista kā eņģelis, arī paģībusi viņa nebija zaudējusi svaigo sejas krāsu — vaigi bija sārti, lūpas koraļļu krāsā, tikai acis bija aizvērtas. Varēja dzirdēt, ka princese klusu elpo, tā bija zīme, ka viņa nav mirusi. Karalis pavēlēja netraucēt princeses miegu, līdz viņai būs pienācis laiks mosties.
7.
Labā feja, kas viņai bija izglābusi dzīvību, liekot gulēt simt gadus, atradās Matakēna karaļvalstī, 12 tūkstošus ljē no princeses, kad notika nelaime, bet jau pēc mirkļa viņai par to pavēstīja rūķis, kuram bija septiņjūdžu zābaki — ar šiem zābakiem kājās katrs solis bija septiņu jūdžu garumā. Feja tūlīt devās ceļā, un pēc krietnas stundas varēja redzēt tuvojamies viņas uguns ratus, ko vilka pūķi. Karalis devās viņai pasniegt roku, kāpjot ārā no ratiem. Feja atrada par labu esam visu, ko karalis bija darījis, bet, gaišreģe būdama, viņa nodomāja, ka princese pamodusies jutīsies ļoti vientuļa vecajā pilī.
8.
Lūk, ko viņa izdarīja, — ar savu burvju nūjiņu pieskārās visam, kas bija pilī, izņemot karali un karalieni: guvernantei, galma dāmām, istabmeitām, augstmaņiem, virsniekiem, sulaiņiem, pavāriem, katliem, izsūtāmajiem, sargiem un gvardiem, pāžiem, kalpiem; feja pieskārās visiem zirgiem, kas bija stallī, zirgu puišiem, putnu aploka lielajiem sargsuņiem un Pūkai, princeses mazajai kucītei, kas gulēja gultā viņai līdzās. Līdzko feja tiem pieskārās, visi aizmiga, lai pamostos vienā laikā ar princesi un varētu viņai pakalpot, kad tas būs vajadzīgs. Aizmiga pat iesmi, uz kuriem cepās irbītes un fazāni, un arī uguns aizmiga.
9.
Tas viss notika vienā mirklī, fejas savus darbus paveic ātri. Tad karalis ar karalieni, noskūpstīja savu dārgo bērnu, viņu nepamodinot, izgāja no pils un lika visiem darīt zināmu, ka pilij aizliegts tuvoties. Šis aizliegums nemaz nebija vajadzīgs, jo ceturtdaļstundā visapkārt parkam izauga tik daudz lielu un mazu koku, tik cieši savijās ērkšķi un dzelkšņi, ka ne zvērs, ne cilvēks tur netika cauri. Tikai pils augsto torni varēja saskatīt, arī to tikai iztālēm. Nebija šaubu, ka feja bija izmantojusi savu māku, lai dusošo princesi netraucētu ziņkārīgie.
10.
Pēc simt gadiem tā karaļa dēls, kurš tolaik valdīja un kurš piederēja citai dzimtai nekā aizmigusī princese, bija devies uz to pusi medībās. Princis vaicāja, kas tie par torņiem aiz biezo mežu galiem, bet visi viņam atbildēja to, ko paši bija dzirdējuši stāstām. Vieni teica, ka tā esot veca, garu apsēsta pils, citi stāstīja, ka tajā visi apkaimes burvji svinot savu sabatu. … Princis nezināja, kuram ticēt, bet tad ierunājās kāds vecs zemnieks un teica:
“Manu princi, vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem dzirdēju no sava tēva, ka tajā pilī esot princese, visskaistākā pasaulē, un viņai tur esot jāguļ simt gadu, līdz viņu atmodināšot karaļa dēls, kuram viņa esot lemta.”
11.
Jaunais princis gluži vai iedegās, nešaubīdamies viņš domāja, ka varētu pabeigt šo skaisto piedzīvojumu. Mīlestības un slavas kārodams, viņš nolēma uz vietas pārbaudīt, kas tur īsti ir. Kolīdz karaļdēls pienāca pie meža, tā visi lielie koki, ērkšķi un dzelkšņi paši pašķirās, dodot ceļu. Princis devās uz pili, ko redzēja lielas alejas galā. Viņš gāja un pārsteigts redzēja, ka neviens no viņa ļaudīm nevar princim sekot, jo tūlīt aiz viņa koki atkal cieši sakļāvās. Tā viņš turpināja savu ceļu: jauns un iemīlējies princis vienmēr ir drošsirdīgs. Karaļdēls iegāja lielā priekšpagalmā, kur ieraudzītais skats varēja sastindzināt no bailēm — valdīja baismīgs klusums…
12.
Visur zemē bija izstiepušies cilvēku un dzīvnieku ķermeņi, kas šķita miruši. Tomēr pēc Šveices gvardu pumpainajiem deguniem un sarkanajām sejām princis noprata, ka viņi ir tikai aizmiguši. … Princis gāja tālāk pa plašu, marmora plāksnēm izliktu pagalmu, uzkāpa pa kāpnēm un iegāja sardzes telpā, kur kareivji stāvēja divās rindās ar ieroci uz pleca un krāca, cik spēka. Karaļdēls izgāja cauri vairākām istabām, pilnām ar galma kungiem un dāmām. Visi gulēja — citi stāvus, citi sēdus. Princis iegāja kādā zeltītā istabā un gultā ar pavērtiem aizkariem ieraudzīja visjaukāko skatu, kādu vien bija redzējis, — princesi, kura izskatījās piecpadsmit sešpadsmit gadus veca un kuras žilbinošajam skaistumam piemita kaut kas mirdzošs un dievišķīgs. Trīcēdams un meiteni apbrīnodams, viņš piegāja tuvāk un nometās pie viņas ceļos.
13.
Burvestībai bija pienācis gals, tāpēc princese pamodās. Viņa skatījās uz princi ar tik maigām acīm, cik vien pirmajā reizē drīkstēja. “Vai tas esat jūs, manu princi?” viņa sacīja. “Ilgi gan bija uz jums jāgaida.” Princi apbūra viņas vārdi un vēl jo vairāk — veids, kā tie tika pateikti. Viņš nezināja, kā izteikt savu prieku un pateicību, un apgalvoja, ka mīl meiteni vairāk nekā pats sevi. Prinča runa bija nesakarīga, bet tāpēc jo vairāk savaldzināja princesi: maz daiļrunības, bet daudz mīlestības. Viņš bija vēl vairāk apmulsis nekā princese, un par to nav jābrīnās. Princesei bija laiks izdomāt, kas sakāms princim, jo šķiet — vēsture gan par to klusē -, ka labā feja ilgajā miegā viņu bija iepriecinājusi ar patīkamiem sapņiem. Viņi sarunājās četras stundas, bet vēl nebija izteikuši ne pusi no tā, ko gribēja viens otram pateikt.
14.
Līdz ar princesi pamodās arī visa pils. Katrs ķērās pie sava darba, un, tā kā viņi visi nebija iemīlējušies, jutās stipri izbadējušies. Galma dāma, tikpat steidzīga kā citi, nepacietībā skaļi teica princesei, ka gaļa ir galdā. Princis palīdzēja princesei piecelties. Viņa bija gulējusi apģērbta, turklāt ļoti grezni, un princis neiedrošinājās pateikt, ka princese tērpusies kā viņa vecmāmiņa, jo tas, ka tērpam bija stāva apkakle, nepadarīja meiteni mazāk skaistu. Viņi devās uz pils spoguļzāli un ieturēja tur vakariņas.
Pero Š. (2007). Pasakas . Jelgava: SIA “Jelgavas tipogrāfija”.