1.
Aleksandrs Kolds stāvēja Ņujorkas lidostā, satrauktu ļaužu pūļa vidū. Cilvēki viņam apkārt stiepa saiņus un koferus, grūstījās un skrēja cits citam virsū. Viņi izskatījās pēc robotiem: aptuveni puse pie auss turēja piespiestu mobilo telefonu un gluži kā vājprātīgi tērgāja ar neredzamiem sarunu biedriem. Alekss bija pavisam viens ar mugursomu plecos un saburzītu banknoti rokā. Vēl trīs tādas salocītas naudaszīmes bija iebāztas zābakos. Tēvs bija ieteicis būt piesardzīgam, jo dzīve šajā milzīgajā pilsētā bija citāda nekā dzimtajā Kalifornijas piekrastes ciematiņā, kur nekad nekas nenotika. Visi trīs Koldu bērni bija uzauguši, spēlējoties uz ielas ar citiem bērniem, viņi pazina visus pilsētiņas iedzīvotājus un kaimiņu mājās jutās gluži kā savā ģimenē.
Lai šķērsotu kontinentu no viena krasta līdz otram, puisis bija lidojis sešas stundas. Viņam līdzās sēdēja nosvīdis resnis, kura tauku krokas vēlās pāri sēdekļa roku balstiem un sašaurināja Alekša sēdvietu vismaz uz pusi. Ik pa brīdim blakussēdētājs ar grūtībām noliecās, iebāza roku maisiņā ar pārtiku un ņēmās gremot kādu našķi, tā neļaujot zēnam mierīgi gulēt vai skatīties filmu. Alekss bija ļoti noguris un domās jau skaitīja stundas, kas atlikušas, līdz šīs mocības būs galā. Beidzot lidmašīna piezemējās un viņš varēja izstaipīt kājas. Puisis atvieglots izkāpa no lidmašīnas un ar skatienu meklēja vecmāmiņu, tomēr, pretēji cerētajam, nevarēja viņu nekur ieraudzīt.
Arī pēc stundas no Keitas Koldas joprojām nebija ne miņas, un Alekss no tiesas sāka dusmoties. Viņš divas reizes bija lūdzis izsaukt vecomāti pa skaļruni, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, un tagad viņam nācās samainīt banknoti sīknaudā, lai varētu piezvanīt pa telefonu. Alekss priecājās par savu labo atmiņu: tikai no retajām pastkartēm viņš nešaubīgi varēja atcerēties Keitas telefona numuru un adresi, lai gan nekad nebija pie viņas viesojies.
2.
Vecāsmātes telefons zvanīja velti, tāpat kā viņš velti mēģināja sakopot visus dvēseles spēkus, lai liktu Keitai pacelt klausuli. “Ko man tagad darīt?” puisis pie sevis apmulsis prātoja. Aleksim ienāca prāta piezvanīt tēvam un lūgt padomu, tomēr tas viņam varēja maksāt visas monētas. Turklāt zēns negribēja uzvesties kā tāds puņķutapa. Ko gan vecāki varēja viņam palīdzēt no tik liela attāluma? Nē, viņš nolēma, nevar zaudēt galvu tikai tāpēc, ka vecmāmiņa mazliet kavējas; iespējams, viņa nokļuvusi kādā sastrēgumā vai klīst tepat kaut kur pa lidostu un viņi gluži vienkārši nav satikušies.
Pagāja vēl pusstunda, un Aleksi jau pārņēma tik liels niknums pret Keitu Koldu, ka viņš būtu gatavs sarunāt vecaimātei rupjības, ja vien dabūtu viņu rokā. Zēns atcerējās pretīgos jokus, ko viņa centās izstrādāt jau gadiem ilgi, piemēram, kasti šokolādes konfekšu ar asas mērces pildījumu, ko viņa mazdēlam bija atsūtījusi uz dzimšanas dienu. Neviena normāla vecmāmiņa nebūtu gatava ar šļirci iztukšot katru konfekti, piepildīt to ar Tabasco mērci, ietīt spīdīgajā papīrā un sakārtot atpakaļ kastē, lai tikai pasmietos par saviem mazbērniem.
3.
Viņš atcerējās arī šausmu stāstus, ko viņa klāstīja viesošanās reizēs, un to, kā vecmāmiņa uzstāja, lai tiktu nodzēsta gaisma. Tagad šie stāsti jau bija zaudējuši savu efektu, bet bērnībā bailes viņu gandrīz nogalēja. Māsām joprojām rādījās murgi ar vampīriem un vilkačiem, kas slēpās kapos, par ko sasodītā vecmāmiņa tumsas aizsegā bija viņiem sastāstījusi. Tomēr Alekss nevarēja noliegt, ka bērnus šie baisie stāsti bija apbūruši. Tāpat viņi nekad neatteicās klausīties par reālām un izdomātām briesmām, ko vecmāmiņa bija piedzīvojusi savos ceļojumos pa pasauli. Iemīļotākais no tiem bija par kādu astoņus metrus garu Malaizijas pitonu, kurš bija aprijis Keitas fotokameru. “Žēl, ka viņš neaprija tevi, vecmāmiņ,” Alekss bija noteicis pirmajā reizē, kad dzirdēja stāstu, bet viņa neapvainojās. Šī sieviete iemācīja viņam peldēt nepilnās piecās minūtēs, četru gadu vecumā iegrūžot Aleksi baseinā. Viņš tikai aiz izmisuma izpeldēja otrā krastā, bet varēja taču arī noslīkt! Liza Kolda gluži pamatoti satraucās katru reizi, kad mājās viesojās vīramāte: lai pasargātu bērnu veselību, viņai nācās veltīt dubultu uzmanību drošībai.
Pēc pusotras stundas gaidīšanas lidostā Alekss vairs nezināja, ko darīt. Viņš iedomājās, cik apmierināta kļūtu Keita Kolda, redzot viņu tik dusmīgu, un nolēma liegt vecmāmiņai šo prieku; viņam bija jārīkojas kā īstam vīrietim.
4.
Puisis uzvilka jaku, sakārtoja mugursomas lences un izgāja uz ielas. Kontrasts starp apsildītajām, spoži izgaismotajām un ļaužu pilnajām telpām un āra aukstumu, klusumu un tumsu viņu satrieca. Aleksim nebija ne jausmas, ka Ņujorkas ziema ir tik nepatīkama. Smirdēja pēc benzīna, ietves klāja netīrs sniegs, un sejā gluži kā daudzas sīkas adatiņas cirtās putenis. Viņš aptvēra, ka, satraukumā atvadoties no ģimenes, bija aizmirsis paņemt līdzi cepuri un cimdus, ko Kalifornijā nekad neizmantoja un līdz ar pārējo slēpošanas ekipējumu glabāja garāžā kādā lādē. Alekss sajuta, ka brūce rokā, kas līdz šim nebija viņu traucējusi, sāk pulsēt, un nodomāja, ka, tiklīdz ieradīsies pie vecmāmiņas, nomainīs apsēju. Viņam nebija ne jausmas, cik tālu no lidostas atradās viņas dzīvoklis, ne arī cik līdz turienei varētu maksāt brauciens taksometrā. Viņam vajadzēja karti, tomēr puisis nezināja, kur to meklēt. Ar nosalušām ausīm, sabāzis rokas kabatās, viņš devās uz autobusa pieturas pusi.
-Sveiks! Tu viens pats?- viņam uzsauca kāda meitene.
Viņai plecā karājās brezenta soma, cepure bija uzmaukta līdz uzacīm, nagi nolakoti zilā krāsā un degunā vīdēja sudraba riņķis. Alekss izbrīnā sastinga kā zemē iemiets. Par spīti apdriskātām biksēm, zaldāta zābakiem, diezgan netīram izskatam un izsalkušam skatienam, meitene bija gandrīz tikpat pievilcīga kā puiša slepenā mīlestība Sesilija Bārnsa. Meitenes vienīgais virsapģērbs bija oranža mākslīgās ādas jaka, kas tikko sniedzās līdz viduklim. Viņai nebija cimdu. Alekss kaut ko neskaidri atbildēja. Tēvs bija piekodinājis nerunāt ar dīvaiņiem, bet šī meitene nekādi neizskatījās bīstama, viņa bija labi ja pāris gadu vecāka, gandrīz tikpat tieva un neliela kā mamma. Patiesībā viņai līdzās Alekss jutās spēcīgs.
5.
– Uz kurieni tu dodies?- nepazīstamā uzstājīgi jautāja un aizdedzināja cigareti.
– Pie vecmāmiņas, viņa dzīvo uz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūra. Vai tu zini, kā līdz turienei var nokļūt?- Alekss izprašņāja.
– Protams, es dodos uz to pašu pusi. Mēs varam braukt ar autobusu. Mani sauc Morgana,- meitene stādījās priekšā.
– Nekad neesmu dzirdējis tādu vārdu,- Alekss noteica.
– Es pati to izvēlējos. Mana stulbā māte man ielika tikpat vulgāru vārdu kā viņa pati. Un kā tevi sauc?- meitene jautāja, pa degunu izpūšot dūmus.
– Aleksandrs Kolds. Mani parasti sauc par Aleksi,- viņš atbildēja, pārsteigts, ka kāds runā par savu ģimeni šādiem vārdiem.
Apmēram desmit minūtes viņi gaidīja autobusu, mīdot kājām sniegu, lai kaut cik sasildītos, un Morgana šo laiku izmantoja, lai sniegtu saīsinātu pārskatu par savu dzīvi: viņa jau pāris gadu negāja uz skolu tā esot domāta tikai stulbeņiem un bija aizbēgusi no mājām, jo nevarēja ciest patēvu, kas bija viens pretīgs cūka.
– Mans sapnis ir spēlēt kādā rokgrupā, viņa piebilda. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir elektriskā ģitāra. Kas ir tajā kastē, kas tev piesieta pie mugursomas?
– Flauta.
– Vai elektriskā?
– Nē, tā darbojas ar baterijām,- Alekss nosmējās.
Kad puiša ausis bija pārvērtušās divos ledus gabaliņos, parādījās autobuss un abi jaunieši iekāpa. Zēns samaksāja par biļeti un saņēma atlikumu, kamēr Morgana rakņājās vienā oranžās žaketes kabatā un pēc tam otrā.
– Mans maks! Man to ir nozaguši…- viņa stostījās.
– Man žēl, bērns. Tev vajadzēs kāpt ārā, šoferis norādīja.
– Neesmu vainīga, ka mani apzaga!- meitene izsaucās skaļā balsī. Alekss satraucās, viņam nepatika pievērst sev uzmanību.
6.
– Es arī neesmu vainīgs. Ziņo policijai,- šoferis sausi noteica.
Meitene atvēra brezenta somu un izbēra tās saturu autobusa ejā: drēbes, kosmētika, grauzdētas saulespuķu sēkliņas, vairākas dažāda lieluma kastītes un paciņas un augstpapēžu kurpes, kas, šķiet, piederēja kādai citai personai, jo bija grūti iedomāties Morganu ar šīm kurpēm kājās. Viņa ļoti lēnām izkratīja katru apģērba gabalu, apskatīja to no visām pusēm, atvēra katru kastīti un sainīti un visu pasažieru acu priekšā pārcilāja apakšveļu. Alekss novērsās un jutās aizvien nelāgāk. Viņš negribēja, lai ļaudis domātu, ka viņi abi ir kopā.
– Skuķi, es nevaru gaidīt te visu vakaru. Tev jākāpj ārā, šoferis nu jau draudīgi atkārtoja. Morgana viņā neklausījās. Viņa bija novilkusi oranžo žaketi un pārbaudīja oderi, kamēr citi pasažieri sāka kurnēt.
– Aizdod man kaut ko!- meitene visbeidzot palūdza Aleksim.
7.
Puisis juta, kā uz viņa ausīm kūst ledus, un nosprieda, ka tās kļūst sarkanas satraukuma brīžos tā parasti notika. Tas bija Alekša krusts: ausis viņu vienmēr nodeva, it īpaši, ja tuvumā atradās Sesilija Bārnsa, meitene, kurā viņš bezcerīgi un nelaimīgi bija iemīlējies jau bērnudārzā. Alekss bija nolēmis, ka uz pasaules nav iemesla, kādēļ Sesilijai būtu viņš jāievēro, jo viņa varēja izvēlēties jebkuru no koledžas labākajiem atlētiem. Viņš ne ar ko neizcēlās, viņa vienīgie talanti bija kalnos kāpšana un flautas spēlēšana, bet neviena daudzmaz saprātīga meitene neinteresējās ne par kalniem, ne flautām. Tā nu Aleksim nekas cits neatlika, kā klusībā mīlēt Sesiliju visu atlikušo dzīvi vai vismaz tik ilgi, līdz notiks kāds brīnums.
– Aizdod man biļetei,- Morgana atkārtoja.
Parastos apstākļos Aleksim nebūtu žēl naudas, bet pašreizējā situācija pārlieku dāsnumu neveicināja.
8.
Tomēr, viņš prātoja, neviens vīrietis nevar pamest sievieti šādā situācijā. Naudas bija tieši tik daudz, lai izpalīdzētu, atstājot neskartas salocītās un zeķēs ieliktās banknotes. Alekss samaksāja par otru biļeti. Morgana ar pirkstu galiem viņam iedeva smieklīgu buču un parādīja mēli šoferim, kas uz viņu dusmīgi atskatījās. Tad meitene ātri savāca savas mantas un sekoja Aleksam uz autobusa aizmuguri, kur abi apsēdās.
– Tu paglābi manu ādu. Tiklīdz varēšu, naudu tev atdošu,- viņa nosolījās.
Alekss neatbildēja. Viņš turējās pie principa: ja tu aizdod naudu cilvēkam, kuru vairs nekad neredzēsi, tad tā ir labi izlietota nauda. Morgana viņā izraisīja vienlaikus apbrīnu un nepatiku, viņa bija pilnīgi citāda nekā dzimtās pilsētiņas meitenes, pat pašas izaicinošākās. Lai kā pamuļķis neskatītos uz jauno paziņu ar pavērtu muti, lielāko brauciena daļu puisis klusējot vērās tumšajā logā, kur atspīdēja Morgana un arī viņa paša kalsnā seja ar apaļajām brillēm un no mātes mantotajiem tumšajiem matiem. Diez, kad viņš varēs sākt skūties? Alekss vēl nebija tā izaudzis kā daži viņa draugi; viņš vēl bija puišelis bez bārdas, viens no pašiem īsākajiem klasē. Pat Sesilija Bārnsa bija garāka nekā viņš… Mamma apgalvoja, ka nav par ko uztraukties, vieni izaug ātrāk, citi vēlāk, un Koldu ģimenē visi vīrieši ir gari…
Aljende, I. (2008). Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata.
Zvaigzne ABC;
pieejams: spiest uz saites
