Dzimšanas dienā krustmāte Zigrīda man uzdāvināja papagaili. Tā bija lieliska dāvana.
Paldies, es teicu. Tagad gan man ir skaists putns!
Nosaucu savu putnu par Skaistuli, apņēmos to pieradināt pie mājas un iemācīt runāt. Nolēmu šo darbu jau uzsākt tūlīt nākamajā dienā. Māmiņa bija aizgājusi iepirkties. Nostājos pie būrīša un centos ļoti, ļoti uzmanīgi vērt vaļā mazās restotās durtiņas. Gribēju tikai paņemt Skaistuli rokā, lai tas ar mani aprastu. Saka taču, ka dzīvnieki pie sava saimnieka pierodot. Iekams paspēju papagaili vieglītiņām satvert, tas jau bija izlidojis no būrīša un riņķoja pa istabu. Jo ātrāk skraidīju tam pakaļ, jo veiklāks tas kļuva. Apsēdos, arī Skaistulis apsēdās uz aizkaru līstes. Tikko pielavījos papagailim tuvāk, tas palēca uz vienu pusi, uz otru pusi un, iekams paguvu to satvert, aizlidoja. Kādu brīdi viens otru vērojām.
Atskanēja durvju zvans. Izskrēju gaitenī. Skaistulis man līdzi. Tas apmetās uz melnā gāzes skaitītāja. Nodomāju: ,,Ja tagad atvēršu dzīvokļa durvis, Skaistulis izlidos ārā un es to nekad vairs nenotveršu.” Tātad jautāju:
– Kas tur zvana?
– Gāzes kasieris, zēn. Saņemt naudu par gāzi.
Patiesi! Māmiņa taču jau bija man naudu sagatavojusi un nolikusi virtuvē uz galda. Caur vēstuļu kastītes spraugu saucu:
– Vienu mirklīti, lūdzu!
Un devos atpakaļ istabā. Skaistulis man sekoja. Zibenīgi apgriezos, izspruku no istabas un veikli aizcirtu durvis. Taču Skaistulis jau atkal spurdza pa gaiteni.
– Pagaidi tu man,- es iesaucos – nu gan es tev mācīšu saimniekam klausīt!
Bet Skaistulis nedomāja pamest gāzes skaitītāju. Tad devos pie istabas durvīm un iebāzu pa mazu spraudziņu tikai galvu. Tikko Skaistulis būtu ielidojis istabā, es vienkārši aizvērtu durvis. Bet Skaistulis nelidoja vis.
-Atver taču beidzot, zēn, man nav laika, – kasieris aiz durvīm runāja.
– Vēl tikai vienu acumirklīti, lūdzu, – saucu viņam caur spraugu. Patiešām nesapratu, ko lai iesāku. Izmēģināju vēlreiz iepriekšējo triku. Tikko iegāju istabā, arī Skaistulis bija tur. Izskrēju gaitenī, Skaistulis jau atkal man priekšā. Piegāju pie durvīm.
– Par nožēlošanu, nevaru jūs ielaist, mans Skaistulis tēlo prātā jukušo, – es saucu.
– Vai tu beidzot atvērsi vai ne? – kasieris saskaities jautāja.

Viņš gan klauvēja, gan zvanīja. Dzirdēju kasieri pukojoties aizejam. Ja no visa tā iznāks nepatikšanas ar gāzes fabriku un par to, ka neesam samaksājuši, mums noslēgs gāzi, Skaistulim labi neklāsies. Paķēru slotu un sāku viņu nežēlīgi trenkāt. Par nelaimi, trāpīju lielajai fotogrāfijai, kurā redzamas tēta un māmiņas kāzas. Tā nokrita uz grīdas un ieplīsa. No manis bēgdams, Skaistulis uzgrūdās puķu vāzītei, un visa bufete aplija ar ūdeni. Es uzlēcu uz dīvāna, bet Skaistulis nometās uz skapjaugšas.
Kāds slēdza durvis nāca māmiņa. Ja viņa tagad vispirms ieies virtuvē un no turienes nāks istabā, Skaistulis aizlidos, jo virtuves logs ir atvērts. Turēju istabas durvis ciet. Māmiņa raustīja tās un mēģināja nospiest uz leju rokturi.
– Beidz jokot, Alfi, – viņa no gaiteņa sauca.
– Es taču nejokoju, māmiņ, lūdzu, neatver durvis! – es saucu.
Māmiņa joprojām mēģināja nospiest durvju rokturi.
– Lūdzu, neatver durvis, Skaistuļa dēļ neatver! – es kliedzu.
Māmiņa pārtrauca raustīt rokturi.
– Tikko atvērsi, Skaistulis būs prom.
Māmiņa iegāja virtuvē. Papagailis sēdēja uz aizkaru līstes.
– Nu man reiz pietiek! – saskaities iekliedzos. Norāpies no skapjaugšas, uzkārpījos uz krāsns, no dīvāna pārlēcu uz galda Skaistuli tomēr noķert nevarēju. Brīdī, kad ienāca māmiņa, gulēju uz skapja un saceltajos putekļos šķaudīju. Par laimi, Skaistulis tupēja uz krāsns un, neuzticīgi vērodams mani, nepamanīja atvērtās durvis. Māmiņa tās veikli aizvēra, bet istabā nevienu nevarēja ieraudzīt.
– Es esmu te, – klusu atsaucos no skapjaugšas.
Māmiņa, mani ieraudzījusi, sasita plaukstas. Viņa gaužām bēdīgi noraudzījās uz šķībi nostieptajiem aizkariem, nokritušo foto uzņēmumu, apgāzto vāzi, uz visu.

-Nevar viņu noķert, – es sacīju, – ko lai dara?
Vicināju ap sevi slotu, bet Skaistulis kā propelleris traucās pa istabu un nosēdās uz krāsns. Tagad māmiņa man palīdzēja tvarstīt. Es dzenāju Skaistuli no vienas puses, viņa no otras. Par laimi, tā bija māmiņa, kas norāva no galda krūzīti. Ja to būtu izdarījis es!
-To mēs nekad rokā nedabūsim, – es sacīju, un man nāca raudiens.
Domās jau redzēju Skaistuli aizlidojam un ķīvējamies ar zvirbuļiem un melnajiem strazdiem.
Pēc stundas pārnāca tētis. Viņš tuvojās durvīm; šoreiz māmiņa tās turēja ciet.
– Lūdzu, never vaļā, Paul, – viņa sacīja, – Skaistulis izkļuvis no būrīša.
– Lūdzu, pagaidi,- es saucu no krāsnsaugšas.
Tētis murmināja kaut ko par izsalkumu un vēlēšanos pārģērbties. Māmiņa pa atslēgas caurumu sacīja:
Aizver visas durvis!
Tētis tā izdarīja. Tad viņš drīkstēja ienākt. Tāpat kā iepriekš māmiņa, tagad tētis palika sašutis stāvam. Viņš nogrozīja galvu un noslaucīja māmiņai no sejas putekļus.
– Es domāju, ka jūs mani gribat ar ko sevišķu pārsteigt, – viņš sacīja, – bet jūs tikai ņematies postīt dzīvokli.
– Tev mums jāpalīdz, tēt, es sacīju.
Tētis sniedza man uz krāsnsaugšu pretī roku un sacīja:
Kas te nu ko palīdzēt!

Viņš paņēma ēdiena trauciņu un parādīja to Skaistulim. Papagailis bija atkal apsēdies uz aizkaru līstes. Ieraudzījis trauciņu, Skaistulis sāka nemierīgi lēkāt šurpu turpu. Tētis ievietoja trauciņu būrī. Skaistulis apmeta loku un uzmanīgi iekāpa caur durtiņām būrī. Tētis tās aizāķēja. Viņš jutās lepns.
Un tagad sakārtosim dzīvokli, – tētis sacīja.
Skaistulis ēda savus graudiņus, bet mēs kārtojām un tīrījām dzīvokli līdz pat vakaram, līdz mūs galīgi pieveica izsalkums.
Īsi pirms gulētiešanas māmiņa ieraudzīja, ka uz galda vēl atrodas nauda, kas bija jāmaksā par gāzi.
Vai kasieris nebija atnācis? – viņa man jautāja.
Tobrīd lasīju “ABC avīzi”. Es aizslēpos aiz tās.
Nezinu, – es stomījos, – viņš laikam būs atkal aizgājis.
Pēc kādas nedēļas no gāzes fabrikas pienāca vēstulē. Kasieris sūdzējās, ka neesot laists dzīvoklī un ka Trīcvaidziņu ģimene neesot samaksājusi par gāzi; ja triju dienu laikā tas netikšot izdarīts, gāzi noslēgšot.
Tas bija nelāgi. Māmiņa jau grasījās man jautāt, kādēļ īsti kasieris nav ticis ielaists dzīvoklī; taču tajā acumirklī Skaistulim bija izdevies atvērt sava būrīša durvis, un viņš spurdza pa istabu. Sāku to nekavējoties medīt. Tagad māmiņai vairs nebija laika neko jautāt. Viņa izbijusies kliedza:
Uzmanību! Glezna! Uzmanību! Vāze! Uzmanību! Krūzīte!
Rīt aizrakstīšu uz gāzes fabriku un pastāstīšu, ka pie visa vainīgs mans papagailis Skaistulis. Te tev nu bija krustmāmiņas Zigrīdas skaistā dāvana!