1.
Reiz dzīvoja rūķītis, viņu sauca par Herbi ar lielo cepuri. Rūķīša mājiņa stāvēja dziļi Septiņkalnu mežā nelielas stigas malā. Kā jau visas rūķīšu mājiņas, tā bija būvēta no koka un viscaur pārsegta ar sausiem zariem un sprunguļiem. Ja nejaušs gājējs gadītos tuvumā, tas nemūžam nevarētu iedomāties un noticēt, ka stigas malā zem žagaru kaudzes paslēpusies rūķīša mājiņa, — un kāds tur brīnums, ka nevarētu?
Atkal bija pagājusi viena vasara, ogas pīlādžiem kļuvušas sārtas, raža novākta. Un Septiņkalnu meža rūķīši skaistajās, saulainajās rudens dienās sparīgi gatavojās ziemai. Ziemas Septiņkalnu mežā bija garas un bargas. Ja rūķītis savā mājiņā negribēja ciest badu un salu, laikus vajadzēja domāt par barības krājumiem.
Arī Herbe bija čakli strādājis — kaltējis sēnes un žāvējis zālītes. Iesālījis divas pilnas mucas ar sakņu galiņiem. Pagrabā sanesis pusotru duci pudeļu ar kļavu sulu, pusotru duci pudeļu ar bērzu sulu un vismaz divtik daudz aveņu un kazeņu sīrupa. Herbes istabaugšā stāvēja septiņi apaļīgi labības maisi, pilni ar meža zāļu graudiem, — no tiem rūķīši maļ miltus. Maisus Herbe bija sanesis šajās dienās. Pamazām pienāca laiks domāt par brūkleņu ievārījumu.
2.
Herbe jau bija visu sagatavojis. Šodien viņš nolēma tūlīt pēc brokastīm ķerties pie vārīšanas. Rūķītis paņēma no āķa puķaino virtuves priekšautu un apsēja ap vidu. Tad viņš žigliem solīšiem izgāja laukā, lai ienestu malku pavardam, uz kura jau bija nolikts katls ar brūklenēm.
Kad Herbe atvēra namiņa durvis, saules stari cauri žagaru kaudzei nolija pār viņu kā zelta lietus. Uz visām lapām, uz visām skarām vizuļoja rasa. Un dzērvenes spīguļoja rīta saulē kā daudzas jo daudzas sarkanīgas pērles.
«Cik skaista diena!» Herbe nodomāja. «Nu pārāk skaista, lai vārītu brūkleņu ievārījumu…»
Tiklīdz viņš tā nodomāja, tālumā līksmi un bezrūpīgi, kā atbildēdams Herbem, iečivinājās kāds putns:
— Tev taisnība, rūķīt! Tāda diena nav domāta, lai vārītu brūkleņu ievārījumu, — tik skaistā dienā vajag doties ceļojumā!
3.
«Un kāpēc gan ne?» Herbe prātoja. «Brūkleņu ievārījums var pagaidīt līdz rītdienai, tas nu būtu sīkums. Bet ko teiks dārgie kaimiņi, ja Herbe piepeši ņems un pametīs savu darbu, turklāt pašā nedēļas vidū?…»
Un atkal viņš dzirdēja tālumā čivinām putniņu. Šoreiz likās, ka tas viņam uzsauktu:
— Lai viņi runā, Herbe! Ņem paraugu no manis un neliecies zinis!
Te nu Herbem vairs nebija ko iebilst.
— Zvēru pie savas lielās cepures! — viņš sacīja. — Esi gan tu gudrs un jautrs putns!
Herbe savilka lūpas un nočivināja putnu mēlē:
— Paldies par dziesmu un labo padomu — ar ievārījumu nudien nav ko steigties; lai notiek — iešu šodien pastaigāties!
Tolaik Septiņkalnu mežā dzīvoja trīspadsmit rūķīši. Tie mitinājās pa divi kopā vienā rūķīšu mājiņā. Tikai Herbe dzīvoja viens. Taču viņš nemaz nejutās slikti: dzīvi rūķītis varēja iekārtot pēc sava prāta, atļauju nevienam neprasot — arī šodien ne. Viņš bija vienīgais no visiem Septiņkalnu meža rūķīšiem, kas sev varēja atļauties pateikt: «Lai darbs pagaida, šodien došos ceļojumā.»
Herbe atgriezās mājiņā.
4.
Brūkleņu katlu viņš iznesa pieliekamajā. Tad apāva stingros zābakus un posās ceļam.
Lielo cepuri galvā likt vairs nevajadzēja, jo rūķītis to no galvas nekad neņēma nost; pat vakarā, gulēt ejot, cepure palika galvā. Herbe gulēja ar visu cepuri, jo bija atklājis, ka tā viņu pasargā no sliktiem sapņiem.
Vēl tikai atlika pārbaudīt, vai visi logi ir kārtīgi aizvērti un vai nav kas aizmirsies.
Uguns pavardā bija izdzisusi, gulta saklāta. Un istaba piekārtota, kā jau tas pieklājas, it īpaši rūķīša mājiņā.
Herbe izvilka no aizskapes ceļa spieķi, tad atvēra maizes kasti. «Ceļojums ir īsti jauks tikai tad, ja laiku pa laikam var atpūsties,» — tā viņš nosprieda. «Un, ja jau atpūšas, tad vajag arī kaut ko iekost!»
Viņš izņēma no maizes kastes gabaliņu pašceptās rūķīšu rupjmaizes, kas smaržoja pēc meža zālēm. Pēc tām pašām meža zālēm, no kuru graudiem, kā jau mēs zinām, rūķīši maļ miltus.
5.
Rūķīšu maize ir spēcinoša un veselīga, cepta tikpat kā bez sāls un citām garšvielām. Un tomēr šī maize ir ļoti, ļoti garšīga. Tā smaržo kā mežs vasaras nogalē: mazliet pēc sveķiem un mazliet pēc gailenēm, mazliet pēc gatavām kazenēm un mazliet pēc viršiem.
Herbe pacilāja maizes gabalu.
«Man pietiks…» viņš nolēma.
Bet ej nu paredzi, kas viss ceļā var atgadīties!
Maizes kastē vēl no pagājušās svētdienas bija gabaliņš drumstalu kūkas: no ilgas stāvēšanas tā, protams, garšīgāka nekļūst…
Herbe paņēma arī drumstalu kūku un kopā ar rupjmaizi nolika uz liela, rūtaina lakata, kurā parasti ietina launagu. Tad viņš sasēja lakata stūrus pa divi krusteniski un pabāza saini zem lielās cepures: tur bija droša vieta un ejot nevajadzēja nest rokā.
«Tik tālu nu būtu!»
Herbe maizes kasti atkal aizvēra. Vēl tikai žigli jāuzlasa no galda kūkas drupatas: šī te… tā… un vēl šitā — un mutē iekšā!
«Nu tā,» Herbe pārlika, «šķiet, ka visu, kas bija darāms, būšu padarījis — tagad var doties ceļā!»
Kad Herbe šorīt atvēra sava namiņa durvis otro reizi, no svešā putna, kas rūķīti bija vilinājis ceļā, vairs nebija ne vēsts: putns acīmredzot nevarēja visu laiku to vien darīt kā dziedāt — viņam bija arī citas rūpes.
6.
«Un kurp tagad?»
Herbe ar kreiso plecu pastūma žagarus sāņus un izgāja klajumā.
«Mežs ir tik liels, un pasaule tik plaša. Vai tad nav vienalga, uz kuru pusi eju?»
Herbe, šķērsojis šauro stigu, kas stiepās garām viņa namiņam, uz labu laimi, klunkurodams starp papardēm un ogulāju ceriem, devās mežā iekšā. Rūķīšu taciņai, pa kuru viņš soļoja, sākumā abās pusēs slējās augsti koki, no kuriem krita ēna. Zeme Herbem zem kājām bija izraibināta sauleszaķīšiem. Augšā starp koku galotnēm vietumis zaigoja zila un dzidra debess.
Tad skatienam paveras Septiņkalnu pļava, tā atmirdzēja zaļa un zeltaina.
Lapās un skarās spīguļoja rasa, laistīdamās un mirgodama kā neskaitāmas pērles un dārgakmeņi.
«Pie manas lielās cepures…» Herbe nodomāja. «Pasaule ir gaiša un skaista kā tikko radīta!»
Mazais ceļinieks nekāds lielais dziedātājs nebija. Un tomēr viņš uzsāka dziesmu.
— Pasaulīt, ai, pasaulīt! — viņš dziedāja, jūsmodams par saulaino dienu. — Cik jauki dzīvot pasaulē! Kāds brīnums, ka es tāds esmu!
Herbe dziedāja no visas sirds, dziedāja pateicības pilns. Un droši vien vēl ilgi tā dziedātu, ja no meža nebūtu atskanējusi īdzīga balss:
— Ko tu tur dziedi, Herbe? Kas tās par muļķībām! f ‘ Kopš kura laika tad pasaulē dzīvot ir jauki? Dzīve taču ir viens vienīgs posts un negals!
7.
Šī balss piederēja Rūkumzefam, tam pašam Rūkumzefam, kas vienmēr par visu un visiem rūca. Sevišķi par saviem kaimiņiem. Un it īpaši par mazo Drāndari, rūķīšu šuvēju, ar kuru viņš dzīvoja vienā mājā.
Pēc amata viņš bija kurpnieks, šis Rūkumzefs. Šodien viņš bija devies uz mežu lasīt žagarus: Rūkumzefs Septiņkalnu pļavas malā savāca žagarus, bet Drāndarim pēcāk mājās tos vajadzēja sacirst īsākus.
— Kā tu vari dziedat tādas muļķības! — Rūkumzefs rūca, nepacēlis no darba ne acu. — Vai tu nezini, kas notiek ar putnu, kurš no rīta dzied?
— Nu? — Herbe vaicāja.
— Putnu, kurš no rīta dzied, vakarā aprij kaķis!
— Nu un tad! — Herbe iesaucās. — Vai tad es esmu putns?! Ja man gribas dziedāt, es dziedu. Un dziedu, cik skaļi vien gribu. Liec to aiz auss: visas pasaules kaķi un Rūkumzefi nespēs mani no dziedāšanas atturēt!
Herbe pameta Rūkumzefu rūcam un gāja savu ceļu — pa rūķīšu taku prom uz Septiņkalnu pļavas otru malu. Tur dzīvoja vēl divi rūķīši: Saknītis un Klibītis. Skaistais rīts abus bija izvilinājis laukā no namiņa. Saknītis, kas pazina zāles un saknes labāk par visiem citiem, akmens miezerī smalcināja kaltētus arnikas ziedus. Un namdaris Klibītis, kam pirms daudziem gadiem uz labās kājas ceļgala bija uzkritis baļķis un kopš tā laika kāja palikusi stīva, berza uz rupjas rīves lazdu riekstus.
— Heidā! — Saknītis uzsauca. — Kurp iedams, Herbe?
— Ai, zini, diena tik skaista un saulaina — nolēmu doties ceļojumā.
— Ceļojumā?! — Klibītis atstūma cepuri pakausī. — Kurš tad ceļojumā dodas ar virtuves priekšautu ap vidu?
Priekšauts! To Herbe bija pavisam piemirsis.
Skaidrs, ka tas nav nekāds kauns, ja rūķītis, mājās strādādams, apsien priekšautu; taču, gluži saprotams, ka, ejot prom no mājas, priekšauts jānoņem…
— Uz kurieni tu ceļosi? — Saknītis ziņkārīgi apvaicājās.
— Kur acis rāda, tad jau manīs…
— Paklau, kaimiņ, ko mēs tev teiksim! — iesāka Saknītis. — Laiku pa laikam katram no mums tas uznāk — kurš gan to zina labāk par Klibīti un mani…
— Un tomēr! — Klibītis aizrādīja. — Tu esi rūķītis, un vienam doties ceļojumā tev nevajadzētu.
— Vienam nevajadzētu?… — Herbe pārvaicāja. — Tad nāciet man līdzi!…
8.
— Tu taču redzi — mēs strādājam, — Saknītis, savilcis nopietnu seju, atbildēja.
— Un bez tam, liekas, tu esi aizmirsis, ka šodien ir darbdiena, — pukojās Klibītis. — Darbdienās nevar darīt visu, kas ienāk prātā.
— Darbdienās, tavai zināšanai, ir jāstrādā, — apstiprināja Saknītis un sāka klaudzināt pa miezeri.
— Būs jau labi, — Herbe, viņus nomierinādams, sacīja, — būs jau labi. Es pats zinu, ka šodien ir darbdiena! Un tomēr! Kad laiks ir tik burvīgs — gluži kā radīts ceļošanai —, mani virtuvē pie brūklenēm pat ar varu neviens nespēs noturēt, laukā gribas!… Gan jau ar darbiem rīt tikšu galā. Pagaidām — uz redzēšanos! Un neņemiet ļaunā, jūs abi! Ilgāk es jūs šodien netraucēšu: galu galā darbdiena paliek darbdiena…
Preislers, O. (1999).
Herbe ar lielo cepuri, SIA,
Bērnu un jaunatnes literatūras apgāds “Sprīdītis”.
