Bija pats ziemas vidus. Ķērpjziedu zeme un mežs grima dziļās kupenās zem svina pelēkajām debesīm, un tikai pie apvāršņa krāsojās oranži sārtas svītras. Laukus un pļavas rietumpusē klāja balta sniega sega. Sniegs bija it visur – tas pildīja gravas un ietērpa kupenās krāmus, aizputināja takas… Uz visām pusēm pletās aukstās ziemas ainavas baltais līdzenums. Ķērpjziedu meža koku kailās galotnes nespēja dot patvērumu no sniega – tas krita un krita, līdz apsniga arī meža zemsedze un mūžzaļie krūmi paslēpās zem baltām sniega micītēm. Pār zemi bija nolaidies ziemas klusums. Šo brīnišķo mieru iztraucēja tikai kāda vientulīga gājēja soļi.

Jauns, spēcīgs pelēns ar spridzīgām, melnām ačtelēm apņēmīgi brida cauri piesnigušajiem laukiem. Viņam aiz muguras uz ziemeļiem stiepās un tālumā pagaisa vien viņa paša sniegā atstātās pēdas. Uz priekšu – uz dienvidiem – pletās nebeidzami līdzenumi, rietumpusē tālumā neskaidri vīdēja kalnu grēdas virsotnes, uz austrumiem skatiens atdūrās pret robaino mežmalu, kas iezīmēja Ķērpjziedu zemes dienvidu robežu. Pelēna degungals noraustījās, gaisā sajuzdams pavardā degošas malkas un vieglu kūdras smārdu. Ledains vējš purināja no koku galotnēm sniega vērpetes. Ceļinieks ciešāk saņēma savu noskrandušo apmetni, sakārtoja veco, aprūsējušo zobenu, kas karājās tam plecā, un apņēmīgi soļoja uz priekšu prom no tuksnesīgi pamestajiem klajumiem, turp, kur mitinās citas dzīvas būtnes.

Tā bija atbaidoša, nabadzības mākta vieta. Šur un tur manīja pa kādam apdzīvotam miteklim. Starp kupenām nožēlojami rēgojās noplukušas mītnes. Pāri šai postažai augstu slējās savāda celtne; aiz tās šalca Ķērpjziedu mežs. Pussagruvušais, nomācoši drūmais cietoksnis Ķērpjziedu meža iemītniekiem iedvesa bailes.

Tā Mārtiņš Karotājs ieradās Kotīrā, meža kaķu mītnē.
Uz dienvidiem no Kotīras, nožēlojamā būcenī pie padzisuša pavarda pulcējās Durstīgo ģimene. Vārgā liesmiņa raustījās naksnīgā vēja brāzmās, kas ielavījās caur šķirbām dēļu sienās, kur nebija atjaunotas saplaisājušās mālu šuves.

Pēkšņi pie durvīm kāds kautrīgi piegrabināja. Namiņa iemītnieki tramīgi sarāvās. Bens Durstīgais paķēra pagali, norādīdams sievai Labulei un viņu četriem mazuļiem, lai tie turas tālāk tumšajā kaktā.

Durstīgā sieva paslēpa mazuļus zem rupji austām segām, Bens ciešāk satvēra ķepā pagali un iespējami rupjākā balsī nikni uzsauca:
– Lasies prom un liec mūs mierā! Mums pašiem, kārtīgai ežu ģimenei, nav ko ēst. Jūs jau esat atņēmuši mums pusi īpašuma, lai piegāztu pilnus Kotīras pieliekamos kambarus.

– Ben, Ben, tas i’ es, Zemsķeps! Laid iekš’, brr, ir nu gan aukstumiņš!

Bens Durstīgais atvēra durvis, iekšā ievēlās drukns kurmis un tūlīt metās pie pavarda guns, un palika tur stāvam, berzēdams spēcīgās priekšķepas virs liesmām.

Mazie pabāza purniņus no segu apakšas. Bens un Labule bažīgi raudzījās negaidītajā ciemiņā.

Zemsķepa berzēja nosalušo degungalu un ierunājās savā jokaini strupajā kurmju izloksnē:
– Tie mošķ’ atkal patrulē, brr, zebiekst’s un sermuļ’ un tādi. Meklē, kur papildināt krājumus.
Labule pašūpoja galvu, noslaucīja ar priekšauta malu mazuļa purniņu.

– Es taču teicu! Mums vajadzēja bēgt un pamest šo mitekli līdz ar citiem. Kur, mīļo adatiņ, ņemt ēdamo, lai maksātu viņu nodevas?

Bens Durstīgais izmisis nosvieda pagali zemē.
– Kurp tad mēs ziemas spelgonī lai skrienam ar mūsu četriem mazuļiem? Pavasari tad viņiem nesagaidīt.

Zemsķepa pasniedza šauru, sudrabainu bērza tāss strēmeli un pielika pirkstu pie lūpām. Uz tāss gabala ar ogli bija uzrakstīts viens vienīgs vārds MEPREPA. Zem tā uzšņāpta vienkārša karte ar norādi uz ceļu, kas veda Ķērpjziedu mežā, tālu prom no Kotīras.

Bens pētīja karti, nespēdams izšķirties, ko darīt – mēģināt bēgt vai palikt, jo viņa ģimenes drošība bija likta uz spēles abos gadījumos. Ežu tēva seja pauda neziņu.

Bang! Bang!
– Ei, jūs tur! Atveriet! Kotīras oficiālā patruļa.
Kareivji!
Bens vēlreiz uzmeta skatienu tāss strēmelei un iemeta to ugunī. Tiklīdz Labule atcēla bultu, durvis atsprāga vaļā. Pagrūduši ezieni malā, kareivji iegāzās istabā, piepildot to ar ziemas nakts vēsumu. Kareivju bars rupji stumdījās un grūstījās. Sesks, vārdā Melnzobis, un sermulis Šķeltnāsis acīmredzot bija patruļas komandieri. Bens atviegloti uzelpoja, kad tie pagrieza muguru pavardā degošajam tāss gabalam.

– Tā, adatmaisi, kur slēpjat savus maizes, siera un oktobra riekstu alus krājumus?
Bens nespēja slēpt savu nicinājumu, atbildēdams vīpsnājošajam Melnzobim:
– Es jau mēnešiem neesmu baudījis sieru vai oktobra alu. Tur plauktā stāv maize, bet tās pietiek tikai manai ģimenei.
Šķeltnāsis iespļāva ugunī un pastiepās pēc maizes. Bens Durstīgais metās sermulim virsū, bet viņu apturēja durkļu mežs.
Labule samiernieciski ar ķepu noglāstīja dzīvesbiedra adatu kažoku.
– Lūdzu, Ben, nevajag, ko gan tu tiem padarīsi! Zemsķepa piebalsoja:
– Jārr, tā jau i’ pret durkļiem nivar diezko vis padarīt, Ben. Melnzobis paskatījās uz kurmi tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi mūžā.
– Ē, ko tad tu te dari, mirkšķaci?!

Viens no ezēniem nogrūda segas un drosmīgi skatījās sermulim acīs.
– Viņš ienāca pie mums sasildīties. Liec viņu mierā! Šķeltnāsis iespurcās, un no maizes pilnās mutes pa grīdu pabira drupačas.
– Piesargies, Melni, tur zem tās segas viņu ir vesels bars. Es tavā vietā uzmanītos!
Zebiekste, kas stāvēja vistuvāk, norāva pārsegu, un tur viņi bija trīs pārējie ežu mazuļi.
Melnzobis tos nomērīja ar skatienu.
– Hmm, izskatās pietiekami lieli, dienas darbu padarīs.
Labule Durstīgā saniknoti aizstājās ezēniem priekšā.
– Tu liec manus mazos mierā! Viņi tev neko nav nodarījuši.
Melnzobis nelikās ezieni dzirdam. Viņš ar spērienu izsita Šķeltnāsim no ķepām maizes klaipu, tad pagriezās pret zebieksti un izrīkoja:
– Savāc to maizi, un nekādas slepus našķēšanās. Nogādā to noliktavā, kad tiksim atpakaļ garnizonā.

Ar durkli viņš pamāja savai patruļai uz durvju pusi. Iedams prom, Melnzobis pagriezās un uzsauca ežu pārim:
– Lai tie četri sīkaļas rīt būtu uz lauka. Ja ne, varēsiet turpmākos ziemas mēnešus vadīt siltumā un drošībā Kotīras cietuma pagrabos.
Zemsķepa pa durvju spraugu nolūkojās, kā patruļa attālinās Kotīras virzienā. Bens lieki nekavējās viņš steigšus vīstīja mazuļus segās, kādas vien ežu mājā bija atrodamas.
– Tā, nu man reiz pietiek. Kas par daudz, tas par daudz! Šonakt mēs dodamies prom. Tev bija taisnība, mīļā, mums jau sen vajadzēja doties mežos līdz ar pārējiem. Ko tu par to saki, Zemsķepa?
Bet kurmis aizvien stāvēja pieplacis pie durvju spraugas.
– Eu, panāk’ šu’, paskat!
Kamēr abi draudzīgi ķīķerēja pa spraugu, Labule turpināja tīstīt mazos segās.
– Kas tur notiek, Ben? Viņi taču nenāk atpakaļ?!