Klunkurēdams uz priekšu pāri klostera pagalmam, Matiass izskatījās pēc maza ērma. Lielās sandales plakšķēja, un aste rēgojās no pārlieku lielā noviča tērpa maisveidīgo kroku -apakšas. Pelēns apstājās, lai palūkotos augšup skaidrajās zilajās debesīs, un paklupa pār milzīgajām sandalēm. No meldru groziņa, ko viņš nesa, uz visām pusēm bira lazdu rieksti. Nespēdams apstāties, pelēns ripoja kūleņu kūleņiem.

Paukš!

Pelēns izbailēs iespiedzās. Viegli berzēdams miklo, strupo deguntiņu, viņš pamazām sāka aptvert, ka novēlies tieši pie abata Mortimera kājām!

Rāpodams uz visām četrām, Matiass mēģināja steigšus salasīt riekstus grozā, vienlaikus neveikli murminādams atvainošanās vārdus un cenzdamies izvairīties no klostera priekšnieka bargā skatiena.

– Ē… piedodiet, tēvs abat. Redziet, es paklupu, tas ir, man laikam aizķērās abats, tēvs Kabata. Ak vai, es gribēju teikt…

Abats nopietni pavērās pāri brillēm. Atkal Matiass. Tīrais ērms, ne pele. Vēl vakar viņš, aizdegdams sveces, apsvilināja vecā brāļa Metuzāla ūsas.

Sirmgalvja bargais skatiens atmaiga. Viņš raudzījās, kā mazais novicis kūņojas pa zāli, pilnu klēpi ar gludajiem lazdu riekstiem, kas, šķiet, nemitīgi slīdēja ārā no viņa tvēriena. Grozīdams veco sirmo galvu un cenzdamies slēpt smaidu, abats Mortimers noliecās un palīdzēja savākt izbirušos riekstus.
– Ak, Matias, Matias, mans dēls, viņš noteica. Kad gan tu iemācīsies dzīvot bez steigas, staigāt cieņā un pazemībā? Kā tu vari cerēt reiz kļūt par pilntiesīgu Redvolas peli, ja nemitīgi skraidelē apkārt, mute vienādiņ smaidā līdz ausīm, kā tāds traks trusis?

Matiass iemeta groziņā pēdējo lazdu riekstu un stāvēja, neveikli šļūkādams pa zāli lielajās sandalēs ieautās kājas. Kā gan lai izsaka to, kas slēpās dziļi sirdī?

Abats aplika ķepu pelēnam ap pleciem. Viņš nojauta Matiasa slepenās alkas, jo jau daudzus gadus bija gudri vadījis Redvolas klosteri un guvis lielu peles dzīves pieredzi. Abats uzsmaidīja savam jaunajam aizbilstamajam un laipni to uzrunāja:
– Nāc man līdzi, Matias. Ir pienācis laiks aprunāties.

Kāds ziņkārīgs strazds, nolaidies uz grubuļaina bumbieres zara, vēroja divus stāvus, vienu tērptu ordeņa tumši zaļganbrūnajā, otru gaišākā noviču zaļajā ģērbā, nosvērtā gaitā attālināmies Lielās zāles virzienā. Viņi nopietni sarunājās klusinātās balsīs. Paslavējis sevi par attapību, strazds metās lejup pie pamestā groza. Nelietība! Grozā bija tikai cieti, droši savās čaulās paslēpušies rieksti. Tēlodams vienaldzību, lai tikai citi putni nepamanītu viņa muļķīgo maldīšanos, strazds nevērīgi nosvilpoja dažas taktis no savas melodiskās vasaras dziesmas un bezrūpīgi devās uz klostera mūriem gliemežu meklējumos.

Lielajā zālē jautās vēsums. No augstajiem, šaurajiem vitrāžu logiem slīpi krita saules stari, rotādamies visās varavīksnes krāsās. Miljoniem sīku, krāsainu puteklīšu uzvirpuļoja gaisā, kad abas peles spēra soli uz senatnīgās akmens grīdas. Tēvs Mortimers apstājās pie sienas, kuru sedza garš audekls. Tas bija Redvolas lepnums un gods. Gobelēna senāko daļu bija auduši abatijas dibinātāji, un katra nākamā paaudze to papildināja tādējādi šis audekls bija ne tikai nenovērtējama bagātība, bet arī grandioza Redvolas agrīnās vēstures hronika.

– Uz ko tu skaties, manu zēn?

Abats manīja izbrīnu Matiasa acīs, kad bija uzdevis viņam jautājumu, uz kuru atbildi gudrā pele jau zināja iepriekš. Matiass norādīja uz gobelēnā ieausto figūru. Tā bija varonīga izskata pele, kuras daiļo vaigu rotāja bezbailīgs smaids. Bruņās tērpta, tā nepiespiesti balstījās uz iespaidīga senlaiku zobena, bet tai aiz muguras lapsas, mežakaķi un mošķi šausmās bēga. Pelēns lūkojās ar sajūsmas pilnu skatienu.

– Ak, tēvs Mortimer, viņš nopūtās. Kaut es varētu būt tāds kā Mārtiņš Karotājs. Viņš bija visdrosmīgākā, visvaronīgākā pele, kāda jebkad dzīvojusi zemes virsū!
Abats lēni nosēdās uz vēsās akmens grīdas un atbalstīja muguru pret mūra sienu.

– Uzklausi, ko teikšu, Matias. Tu man esi kā dēls jau kopš pirmās dienas, kad tu, meža peles bārenis, nonāci klostera vārtu priekšā, lūdzot, lai tevi pieņemam. Nāc, apsēdies man blakus, un es raudzīšu tev izstāstīt, kas ir mūsu ordenis… Mēs esam miermīlīgas peles. Jā, Mārtiņš bija karotājpele tajos nežēlīgajos laikos, kad bija vajadzīgs spēks. Tāds spēks un aizstāvis kā Mārtiņš. Viņš ieradās šeit pašā ziemas vidū, kad klostera dibinātāji cīnījās pret daudzajām lapsām, vareno mežakaķi un citām plēsoņām. Mārtiņš bija tik drosmīgs cīnītājs, ka stājās viņiem pretī viens pats un bez žēlastības patrieca tos no mūsu zemes. Šajā lielajā kaujā Mārtiņš sagrāva pretinieka pārspēku. Viņš triumfēja kā uzvarētājs, nogalējot mežakaķi ar savu senlaicīgo zobenu, kas nu kļuvis slavens visā apkaimē. Taču pēdējā asiņainajā kaujā Mārtiņš guva smagus ievainojumus. Savainots viņš gulēja sniegā, līdz peles viņu atrada. Tās pārveda Martinu uz klosteri un kopa viņa brūces, līdz viņš atguva zaudētos spēkus.

Bet tad kādu dienu Mārtiņš pārvērtās notika īsts brīnums -, viņš beidza karotāja gaitas un pakāra savu zobenu pie sienas.
Tieši tad arī mūsu ordenis atrada savu īsteno aicinājumu. Visas peles svinīgi zvērēja nekad nenodarīt pāri nevienai dzīvai būtnei, ja vien tas nav ienaidnieks, kas grib kaitēt mūsu ordenim ar ļaunu spēku. Tās apsolīja dziedināt slimos, aprūpēt ievainotos un sniegt palīdzību trūkumā un postā nonākušajiem. Tā tas stāv rakstīts, un kopš tiem laikiem tā tam būs būt, cik ilgi vien peles dzīvos zemes virsū.
Tagad mēs esam dziļi cienījama un augsti godājama sabiedrība. Lai kurp mēs dotos, arī tālu aiz Ķērpjziedu meža robežām visas radības mums izrāda laipnību. Pat plēsīgie zvēri eaiztiks peli, kam mugurā mūsu ordeņa tērps. Tie zina, ka šī pele dziedinās un sniegs palīdzību. Tas ir nerakstīts likums Redvolas peles var justies droši ikvienā apvidū, brīvi doties, kurp vien vēlas, un neviens tām nedarīs pāri. Mums vienmēr jābūt Redvolas peles vārda cienīgiem. Tāds ir mūsu ceļš, mūsu patiesā dzīve.

Abata balss kļuva arvien spēcīgāka un nopietnāka. Matiass pazemīgi sēdēja no viņa bargā skatiena sastindzis. Abats Mortimers piecēlās un viegli uzlika savu veco, grumbaino ķepu uz pelēna mazās galviņas, tieši starp kaunā nolaistajām samtainajām austiņām.

Abata sirds no jauna atmaiga.
-Nabaga Matias. Par ko gan tu sapņo! Cīņu laiki ir pagājuši, mans dēls. Paldies Dievam, mēs dzīvojam mierīgos laikos, un tev jādomā tikai par paklausību man, tavam klostera priekšniekam abatam un jādara tas, ko tev liek. Reiz, kad es jau dusēšu Dieva mierā, tu atcerēsies šo dienu un svētīsi manu piemiņu, jo tad tu būsi īstenais Redvolas ordeņa brālis. Nāc nu, mans jaunais draugs, neskumsti! Ir Vēlās rozes vasara. Mūs gaida vēl daudz, daudz saules siltuma pielietu dienu. Ej atpakaļ un paņem savu riekstu grozu! Šovakar gaidāmi lieli svētki mana zelta gadadiena abata amatā. Kad būsi aiznesis riekstus uz virtuvi, man tev būs īpašs uzdevums. Jā, jā, man noderētu kāda zivtiņa svētku galdam. Sameklē savu makšķerkātu un auklu. Palūdz brālim Alfam, lai viņš tevi aizved savā mazajā laiviņā. Tas jau peļu jaunuļiem iet pie sirds, vai ne? Kas zina, varbūt laimēsies noķert kādu brangu foreli vai pāris kazragu! Skrien nu, mazais.
Prieks pārņēma Matiasu no ūsu galiņiem līdz papēžiem, kad viņš, ātri palocījies abata priekšā, šļūcošiem soļiem devās prom. Vēlīgi smaidot, abats nolūkojās viņam pakaļ. «Ak tu, mazais rakaris, būs jāaprunājas ar saimniecības pārzini, varbūt izdosies piemeklēt kādas sandales, kas Matiasam būtu tieši laikā. Nav nekāds brīnums, ka nabaga pelēns iet klupdams, krizdams!»