Kāds Koka Namiņš bija neglābjami iemīlējies Baznīcā, kuras attēlu gluži nejauši bija ieraudzījis krāsainā žurnālā.

Neglābjami iemīlējies — tas nozīmē, ka Namiņš vairs nemaz nedomāja par sevi, viņa prātu aizņēma tikai daiļā Baznīca.

Staltā, slaidā celtne atradās tālu no ieliņas, kurā stāvēja Koka Namiņš. Viņš nevarēja saskatīt pat Baznīcas torņa gaili, jo viņa skatienu ātri vien aprāva vairākas četrstāvu ēkas, kuras atradās ielas otrajā pusē. Koka Namiņš pat iztālēm nevarēja nolūkoties uz iemīļoto. Viņam nebija ne mazākās iespējas dot Baznīcai mājienu, kas tai ļautu apjaust viņa kvēlās jūtas.

Namiņam vajadzēja sameklēt ziņnesi, kurš aizgādātu Baznīcai mīlestības vēsti. Taču Namiņš stāvēja tik klusā ieliņa, kur uzticamu un prasmīgu vēstnesi atrast nemaz nebija viegli. Kuram katram kaimiņam uzticēt savas sirds noslēpumu Koka Namiņš negribēja. Par laimi, klusajā ieliņā reiz ieklīda skaļi klabošs un grabošs Autobuss.

Pirms vairākiem mēnešiem grabošais Autobuss pilsētas centrā bija ieraudzījis neiedomājami skaistu, sarkanu Mašīnu un tūlīt uz līdzenas vietas tajā neglābjami iemīlējies.

Mašīna krustojumā vienā mirklī bija pašāvusies Autobusam garām, un viņš bija palicis stāvam kā zemē iemiets, kaut ari bija iedegusies zaļā gaisma un vesela braucamrīku rinda bija sākusi pīpināt un tūtināt. Autobuss bija mazliet atjēdzies tikai tad, kad, skaļi vīvinādama, bija parādījusies policijas mašīna.

Kopš tās dienas Autobuss spēja domāt tikai par apburošo svešinieci. Dienu un nakti viņš braukāja pa pilsētu cerībā, ka vēlreiz ieraudzīs spoži sarkano skaistuli, dosies viņai klāt un droši atklās savas kvēlās jūtas. Taču elegantā automašīna bija kā ūdenī iekritusi.

Autobuss, kurš no dienas dienā kļuva arvien grabošāks un klabošāks, bija sācis krāt naudu, lai varētu nolīgt privātdetektīvu, kas uzņemtos viņa iemīļoto sameklēt. Lai ātrāk sapelnītu pamatīgo summu, kāda bija nepieciešama detektīva algošanai, Autobuss pārvadāja pasažierus un kravas, turklāt uzņēmās arī dažādus ļoti smagus un netīrus darbus, kas bojāja viņa veselību un izskatu. Tomēr naudas vēl bija maz.

Smagi strādādams, Autobuss bija pavisam novārdzis. Turklāt katru brīvo brīdi viņš pavadīja, pa pilsētu apkārt šaudīdamies un ikvienā ielā un ieliņā ielūkodamies. Vai tikai tur nespīd sarkanā Mašīna?

Tā Autobuss bija nokļuvis arī tajā klusajā ieliņā, kurā stāvēja Koka Namiņš. Tajā ieliņā autobusi nepavisam nebija bieži viesi. Tomēr Namiņš neapjuka — vienā mirkli viņš saprata, ka šis braukātājs varētu būt uzticams un prasmīgs ziņnesis.

Namiņš pamāja, lai Autobuss apstājas, un īsos vārdos izstāstīja tam savu vajadzību. Autobuss uzreiz visu aptvēra. Un juta Namiņam līdzi. Viņš bija ar mieru aizbraukt pie cēlās Baznīcas un aizvest tai Namiņa vēsti, bet nevarēja atļauties darīt o bez maksas. Namiņš nebija no bagātajiem, nepavisam ne. Tomēr viņš atrada iespēju, kā atlīdzināt Autobusam par pūlēm. Viņš iedeva Autobusam septiņus tīri labus dēļus, kurus izplēsa no bēniņu starpsienas. Autobuss dēļus pārdeva, naudu iemeta krājkasītē, kas atradās blakus stūrei, un devās pie Baznīcas.

Tornim gluži blakus nostājies, Autobuss noklepojās un sāka runāt. Tā kā viņa paša sirdi kvēloja ilgas pēc iemīļotās, runa izdevās aizkustinoša un pārliecinošā. Nelaime tikai tā, ka Autobusam bija ļoti neskaidra dikcija — svinīgos, skaistos vārdus viņš drīzāk noburkšķēja nekā nodeklamēja.

Baznīca nepievērsa Autobusam uzmanību. Viņa šai pilsētā stāvēja visam pāri. Viņa nemanīja ne autobusus, ne namiņus, ne sarkanas vai dzeltenas mašīnas. Baznīca lūkojās uz to pusi, kur, pēc viņas domām, atradās Itālija. Tā bija zeme, kurā slējās brīnišķīgi šķībais Pizas tornis. Reiz kādā grāmatā Baznīca bija ieraudzījusi elegantā torņa attēlu un šajā svešiniekā bija neglābjami iemīlējusies.
Autobuss beidza savu saviļņojošo runu, apklusa, bridi pagaidīja un tad apvaicājās:
“Kundze, vai atbilde būs?”

Tieši tajā mirklī Baznīca gari nopūtās, jo aptvēra, ka tas mīlestības pilnais skatiens, kas lidoja viņai pretim no dienvidu puses un ko viņa bija noturējusi par tālā Pizas torņa acu skatienu, pieder tuvējam Ūdenstornim.

Autobuss, kurš jau nepacietīgi dīdījās, jo nepavisam nebija radis ilgi kavēties uz vietas, žigli nosprieda, ka Baznīcas nopūta ir jūtu pilna atbilde Koka Namiņam. Ar neskaidru, toties skaļu saucienu “Paldies! To es viņam pavēstīšu!” Autobuss devās atpakaļ uz kluso ieliņu.

“Viņa vērīgi noklausījās, bet neteica ne vārda,” viņš stāstīja Namiņam, kurš aiz satraukuma bija notvīcis līdz ausim. “Neteica ne jā, ne nē, tikai nopūtās. Zini, tā nopūta pauda vairāk nekā vardi — tajā bija mīlestība un skumjas. Tici man — es pats tā bieži vien nopūšos. Ieklausies!” Un Autobuss izdvesa garu, visai sarežģītu nopūtu, kurā bija mīlestība un skumjas. Jāteic gan, ka Namiņam šī nopūta lika satrūkties. Arī četrstāvu ēkas nolaida acis un paraudzījās uz Autobusa pusi. Pat telefonbūdiņa, kas stāvēja šķērsieliņā, ziņkārīgi palūkojās ap stūri. Taču visā visumā šī mīlestības un skumju pilnā nopūta Namiņu apmierināja un iepriecināja. Prieka pietika gandrīz diviem mēnešiem. Pēc tam tā krājumus vajadzēja atjaunot.

Namiņš lūdza talkā Autobusu.

Autobuss bija pasācis šad un tad iegriezties klusajā ieliņā, lai pastāstītu Namiņam par saviem meklējumiem un izdvestu kādu no savām skumju un mīlestības nopūtām, ar kurām visi ieliņas iemītnieki nu jau puslīdz bija apraduši. Autobusam bija vesela krava nopūtu, jo viņa meklējumi vēl joprojām nebija vainagojušies panākumiem un krājkasīte vēl joprojām nebija tik pilna, lai viņš varētu algot privātdetektīvu.

Autobuss labprāt devās pie Baznīcas ar jaunu Namiņa vēstījumu, jo Namiņš viņam bija kļuvis tuvs un mīļš. Un Autobuss labprāt pieņēma astoņus Namiņa dēļus, jo tie ienesa viņa krājkasītē naudu.

Autobuss atgriezās no Baznīcas apmeklējuma ar jaunu Namiņa sirdsdāmas nopūtu, ko tūdaļ izteiksmīgi demonstrēja draugam. Nu Namiņam atkal prieka bija papilnam.

Tā tas kādu laiku turpinājās. Un būtu turpinājies vēl daudz, daudz ilgāk, varbūt pat mūžīgi, ja vien Koka Namiņam neaptrūktos dēļu.

Tiesa gan, Autobuss, kuram Namiņš nu bija īsts sirdsdraugs, ņēma arvien mazāku maksu, bet no tās pavisam atteikties nevarēja. Nemitīgā braukāšana, bezgalīgās ilgas un biežās nopūtas viņam par labu nebija nākušas: viņš bija tā sagrabējis, ka vairs nespēja dabūt citus darbus, kas ienestu naudiņu viņa krājkasītē.

Namiņš atdeva dēli pēc dēļa, līdz pienāca diena, kad pilsētas varasvīri pēkšņi atklāja, ka viņam to vairs nav pietiekami daudz, lai viņš varētu stāvēt klusajā ieliņā.

Kādu vakaru varasvīri atsūtīja buldozeru, kam nākamajā dienā vajadzēja noslaucīt Namiņu no zemes virsas.

To padzirdējis, Autobuss aizsteidzās pie Baznīcas un vēl skaļāk nekā parasti vērsās pie viņas ar satrauktu runu:

“Jūs tikai nopūšaties un nopūšaties. Protams, arī tas nav maz. Man, piemēram, nav bijis lemts dzirdēt nevienu manas iemīļotās nopūtu. Ar vienu jūsu dvesienu mans draugs varēja iztikt apmēram divus mēnešus. Bet tagad… Iedodiet vismaz kādu dakstiņa gabalu, ko viņam aiznest…”

Tieši tajā brīdī no Baznīcas jumta gaisā pacēlās baložu bars. Kādam putnam izkrita balta spalviņa, kas novirpuļoja Autobusam pie riteņiem.

“Paldies!” no aizkustinājuma pavisam aizsmacis, Autobuss sacīja. Un klusībā nodomāja: “Kad gan mana mīļotā apveltīs mani ar tādu dāvanu?”

Autobuss aizsteidzās pie Namiņa, pasniedza tam baloža spalviņu un demonstrēja daiļrunīgu nopūtu.

Nu Koka Namiņam prieka bija tik daudz, ka pietiktu veselam pusgadam, ja vien viņam tik ilgi būtu lemts dzīvot.

Turklāt arī četrstāvu nami bija nolēmuši sagādāt savam mazajam kaimiņam pēdējo iepriecinājumu. Viņi uzmanīgi sakustējās, mazliet pašķīrās un pavēra šauru spraudziņu, pa kuru Namiņš ieraudzīja savas iemīļotās torņa pašu galiņu ar zelta gaili, kas vizēja vakara saulē.

Tagad jau Koka Namiņam prieka bija tik daudz, ka tā pietiktu četriem gadiem un pieciem mēnešiem, ja vien…

Jā, nākamajā dienā Namiņu līdz ar visu viņa prieku noslaucīja no zemes virsas.

Tajā vietā drīz vien uzcēla modernu trīsstāvu namu, kurš jau pirms spāru svētkiem neglābjami iemīlējās benzīna uzpildes stacijā, kuras attēlu bija ieraudzījis krāšņā reklāmas plakātā.

Un kas tad notika un notiek ar citiem pilsētniekiem?

Autobuss, kurš tagad grab un klab neticami skaļi, pie tam ne tikai puspilnas krājkasītes, bet arī citu iemeslu dēļ, joprojām dažādās diennakts stundās sastopams dažādās pilsētas ielās. Tūkstošiem pilsētnieku pazīst viņa nopūtas.

Baznīca joprojām ilgojas pēc Pizas torņa, stāv visam pāri un raugās uz Itālijas pusi.

Ūdenstornis joprojām dievina Baznīcu un apvelta viņu ar gariem acu skatieniem.

Un te pieminēti tikai daži no bezgala daudzajiem šīs pilsētas iemītniekiem, kuri ir neglābjami iemīlējušies kādā staltin staltā vai sīciņ sīkā, vai koši sarkanā, vai bāli dzeltenā, vai akmenscietā, vai bārkstainā būtnē, kas savukārt ir iemīlējusies kādā šķībum šķībā vai skaļum skaļā, vai gudrā, vai dumjā, vai vēl sazin kādā personā.