Daudzi cilvēki domā, ka pulksteņi tikai iet un iet, un apstājas vienīgi tad, kad atgadījies kas ļauns. Tā nebūt nav. Pat paši precīzākie, apzinīgākie pulksteņi prot atrast laiku, lai drusku atvilktu elpu.

Jaukās naktīs, kad vairākums cilvēku guļ, daudzi mūsu pilsētas pulksteņi pulcējas kāda parka nomaļā zālienā.

Protams, katrā mājā laikrāži atstāj sargus, kas vajadzības gadījumā dotu ziņu štāba, kurā ir plāns trauksmes reizei. Štābs parasti tiek ierīkots kādā no baznīcas torņiem.

Pulksteņi ierodas parkā katrs ar savām stundām, minūtēm un sekundītēm. Sākumā visi drusku pavingro, parunā par mākslu un zinātni – vārdu sakot, atpūšas pilnvērtīgi un veselīgi. Bet pulksteņu darba ritms ir tik saspringts, ka brīvajā laikā viņiem kārojas vienkārši pavaļoties. Un drīz vien visi stundeņi ir tīksmi atlaidušies zālītē. Nogurušās vai pat noberztās kājas izstiepuši, viņi ļaujas patīkamām sarunām.

Tad nu tur var dzirdēt visvisādus pulkteņstāstus.

Reiz, piemēram, kāds drukns rokaspulkstenis sulīgi vēstīja, kā apvedis ap stūri savu uzpūtīgo saimnieku:

,,Es nodomāju: ,,Pagaidi vien, mīlulīt!” – un sāku triekt rādītājus uz priekšu. Tad nu tas pūslis nobijās. Joki mazi – šim jātiek uz lidmašīnu. Ieskrien lidostā galīgi slapjš, bet lidostas darbinieki laipni saka: ,,Laika diezgan, kungs! Jūs būsiet pārskatījies pulksteni! ” Es tūliņ rādītājus – žvikt! – pareizajās vietās… Šis tāds jocīgs palika…”

,,Bet es savējo vienreiz…” – sarunas pavedienu pārtvēra grezns kabineta pulkstenis. Un pārējie tikmēr nepacietīgi trinās pa zālienu. Katram taču bija kāds interesants stāsts.

Stundas parasti iekārtojas tajā zāliena malā, kur atrodas puķu dobe. Viņas vienmēr izklāj zemē skaistu galdautu un saliek uz tā termosus ar kafiju un cepumu šķīvjus.

Stundu sarunas ir sievišķīgas. Piemēram, kāda rīta stunda pusčukstus atklāj vakarstundām slavenas aktrises noslēpumus:

,,Ja jūs zinātu, pēc kā viņa izskatās no rīta!… Pēc parastas sievietes!!!”

Un tad visas ņemas šausmināties un apspriest, vai tas var būt.

Krietni patālu no stundām zālē apmetas minūtes ar sekundītēm. Bet ne tikai ar sekundītēm! Turpat ir arī brīži. Jāteic, ka tie nu gluži nav no pulksteņu aprindām. Brīži nāk no laukiem, no turienes, kur valda rīta cēliens un vakara cēliens, un dienas vidus. Pulksteņu aprindas uz brīžiem nolūkojas no augšas – tie nav sevišķi precīzi un izdarīgi. Tomēr brīžiem ir arī labas īpašības – ar tiem visu var sarunāt, tie ir izpalīdzīgi un iejūtīgi.

Minūtēm brīži patīk.

Arī stundas viņus vērtē atzinīgi.

,,Brīži kā brīži!” stundas savā starpā spriež, bet minūtēm liek pie sirds: ,,Tikai nu neaizraujieties pārāk ar tiem brīžiem! Neaizmirstiet pieskatīt sekundītes!”

Jā, pieskatīt sekundītes… Viegli pateikt, grūti izdarīt! Sekundītes, kā jau sīkaliņas, dauzās pa zālienu. Ar skraidīšanu un kūleņošanu viņām nepietiek. Ar klaigāšanu un spiegšanu arī ne. Viņas mēdās. Viņas ķiķinās. Viņas apsmej minūtes.

Visgrūtāk klājas minūtei Ritai. Viņa nekā netiek galā ar sekundīti Elīzīti. Tā sīkaliņa ir spējīga uz visu.

Lūk, ko Elīzīte vienā jaukā naktī izdarīja.

Kad patīkams, gudrs brīdis stāstīja minūtei Ritai par laika cilpām kosmosā, Elīzīte nostājās abu priekšā un nejaukā balstiņā nodziedāja:

,,Brrī-dis un mi-nu-ūte!

Brūt-gāns un brru-ūte!”

Nošķobījusies un nogrozījusies Elīzīte laidās projām. Viņa diedza tā, ka zibēja vien.

Minūte Rita, protams, nosarka, pielēca kājās un iesaucās: ,,Kā tev nav kauna!”

Bet viņai nepavisam negribējās dzīties Elīzītei pakaļ. Tikmēr prātīgais un jaukais brīdis varētu sev sameklēt citu klausītāju. Nodomājusi: ,,Kur tad nu tā knīpa paliks! Gan atskries atpakaļ!”- minūte Rita atsēdās zālē un turpināja klausīties stāstījumu par laika cilpām kosmosā. Interesanta būšana tās laika cilpas.

Rita klausījās un klausījās par kosmosa parādībām, līdz gluži nejauši pamanīja, ka citas minūtes jau sapulcinājušās bariņā savas sekundes, ka stundas savākušas termosus un šķīvjus un pulksteņi piecēlušies kājās un iztaisnojuši plecus.

Rita žigli sasauca kopā savas sekundītes. Ak, Dievs, Elīzītes bariņā nebija!

,,Kad pulkstenis uzzinās, ka vienas sekundītes trūkst…” minūtei Ritai iešāvās prātā. Bet to, kas notiks, viņa nespēja iztēloties.

Nākamā doma bija vēl baigāka:

,,Ja nu tās knīpas dēļ laiks sāk klibot un klabēt! Ārprāts!”

Bet pēc tam dusmas un bailes pārmāca žēlums.

,,Ja nu Elīzīte – tāda sīciņa, sīciņa! – ir iekritusi kādā spraugā… Guļ un brēc, bet es nedzirdu… Un tur viņa paliks… Pārējās sīkaliņas atkal tipinās cita aiz citas, bet Elīzītes vieta paliks tukša,” Rita domāja, un acīs viņai sariesās asaras.

,,Līziņ, Līziņ!” Minūte pēkšņi izdzirdēja pazīstamu balsi – to , kuras tik ilgi bija stāstījusi par laika cilpām kosmosā. ,,Nekur tālu viņa nebūs tikusi. Droši vien kaut kur tepat noslēpusies. Mēs viņu noteikti atradīsim!”

Un prātīgais, patīkamais brīdis vedināja minūti Ritu lēni un pamatīgi pārmeklēt zālienu, puķu dobi un krūmus. Pats viņš nometās rāpus un iztaustīja katru zāles ceru.

,,Re, kur ir!” drīz vien brīdis paklusu iesaucās. Minūte Rita brāzās pie viņa. Jā, zem ievas ziedlapiņas patiesi gulēja sekundīte Elīzīte.

Elīzīte bija domājusi, ka minūte un brīdis metīsies viņu tvarstīt tūlīt pēc tam, kad viņa bija nodziedājusi savu ..Brūt-gāns un brrru-ūte”. Viņa bija jozusi, cik vien spēka, drīz vien aizelsusies, paslēpusies zem ievas ziedlapiņas un – kā jau tas slēpņos bieži gadās – saldi jo saldi aizmigusi. Ja vējš nebūtu drusciņ papūtis ziedlapiņu sānis, sekundīte gulētu un gulētu nezin cik ilgi.

,,Paldies Dievam!” minūte Rita atviegloti uzelpoja. Nekam citam jau arī neatlika laika. Izpalīdzīgais, jaukais brīdis pacēla aizmigušo mazulīti uz rokām un aiznesa uz to zāliena malu, kur bija sastājušies pulksteņi, stundas, minūtes un sekundītes.

Visi nervozēja, jo baznīcas torņa pulkstenis jau satraukti vilcināja rādītājus, dodams zīmi, ka ir pats pēdējais laiks atgriezties darba vietās.

,,Mīļš paldies,” sacīja minūte Rita, atvadīdamās no jaukā brīža.  ,,Es nezinu, ko darītu, ja jūs nebūtu viņu atradis. Un stāsti par laika cilpām kosmosā bija vienreizēji. Es ceru, ka dzirdēšu turpinājumu…”

Arī krietnais brīdis cerēja vēl kādreiz ar minūti šo jautājumu pārrunāt.

Un tas viņam izdevās. Kāpēc gan ne? Viss ritēja kā pa diedziņu. Pulksteņi ar visām – pilnīgi visām! – stundām, minūtēm un sekundītēm torīt nokļuva darba vietās. Labi pastrādājuši, citunakt viņi atkal varēja atrast laiku savai personīgajai dzīvei un līdz ar visām – pilnīgi visām! – stundām, minūtēm un sekundītēm doties uz parka zālienu.

Jaukais brīdis tur sameklēja tieši minūti Ritu.