Reiz dzīvoja vecas Kurpītes, kuras bija prasmīgi kalpojušas astoņām kājām. Kurpītes bija tikai divas, ne jau astoņas. Kājas gan bija astoņas, taču tās piederēja nevis vienam astoņkājim, bet četriem puikām. Tātad iznāk, ka vecās Kurpītes bija kalpojušas četriem kāju pāriem pēc kārtas, vai ne?

Nu ja, viņas bija klausījušas Krišjāņa, Viestura, Jēkaba un Jāņa kāju pavēlēm.

Kurpīšu mūžs bija bijis raibs – piedzīvojumiem, grūtībām un uzvaras brīžiem bagāts.

Viņas bija piedalījušās vairākos karos, minušas indiāņu taku, atklājušas jaunas zemes. Vairākas reizes viņas gandrīz bija dabūjušas galu dubļu dūkstī, un labās kājas Kurpi krāčainas upes straume reiz gandrīz bija aiznesusi uz jūru.

Ak, Kurpītēm bija ko atcerēties, netrūka, ko pastāstīt cietiem«

Viņas bija pieredzējušas gandrīz visu, ko apavs var kārot.

Gandrīz visu, tikai vienu ne.

Kurpītes nekad nebija vizinājušās ar skrituļslidām.

Jau agrā jaunībā viņas bija kāri noraudzījušās uz tiem apaviem, kuri braukāja ar skrituļslidām. Bet Kurpītes bija pārāk lepnas, lai ilgoto mantu aizņemtos. Viņas visu laiku cerēja, ka reiz nonāks pie tāda bērna, kuram šis brīnums tiks uzdāvināts dzimšanas dienā.

Taču ne Krišjānim, ne Viesturam, ne Jēkabam, ne Jānim slidas uzdāvinātas netika.

Kurpītes bija kļuvušas vecas, bet tā arī nekad nebija izjutušas mazu ritenīšu ritēšanu zem savām zolēm.

Jā, Kurpītes bija kļuvušas vecas, tik vecas, ka Jānis tās nevarēja nodot vēl kādam puikam, tik vecas, ka nonāca bēniņos.

Bet, kur ir teikts, ka bēniņos vairs nevarētu domāt par skrituļslidām? Protams, var!

Bēniņos Kurpītēm vairs nevajadzēja mīt indiāņu taku vai atklāt jaunas zemes, un viņām atlika laika slidu domām. Turklāt bēniņos mita daudz atjautīgas un pieredzes bagātas personas, kuras ar dzīvu interesi uzklausīja Kurpīšu slidu stāstus.

„Paklau,” reiz ieteicās veca kājminamā Šujmašīna. „Ja mēs visi še pat bēniņos sarīkotu talku, mēs izbrīvētu rūmi, kur jūs varētu piepildīt savu seno sapni.”

(Šujmašīna bija vāciete pēc izcelsmes, un to varēja manīt – viņa vēl tagad, krietnā vecumā, latviešu valodā iepina pa vācu vārdam. Re, kā vietu viņa dēvēja par „rūmi”!)

„Jā, bet kur tad mēs ņemsim slidas?” Kurpītes nopūtās. „Ja jau mēs tur lejā pie tām netikām…”

„Manā šūplādē ir tukšas diega spolītes,” Šujmašīna paziņoja. „Ja te būtu kāds vīrietis, kurš kaut ko saprot no tehnikas…”

„Kāpēc tam obligāti būtu jābūt vīrietim?” sarunā ierunājās pensionēta Fizikas Mācību Grāmata. „Esmu piedalījusies daudz sarežģītāku iekārtu konstruēšanā! Tātad ritošās daļas mums tā kā būtu…”

„Manas dāmas!” galanti ierunājās Kungu Lietussargs, kurš bija saglabājies no miera laikiem un līdz ar stalto, kaut arī pastīvo augumu no tiem tālajiem gadiem brīnumainā kārtā saglabājis arī labas manieres. „Es varētu ieguldīt šajā projektā īstu dabīgā zīda aukliņu.”

Nu iejūsmojās arī visi pārējie bēniņu iemītnieki. Bērnu Ratiņi piedāvāja skrūvītes. Makšķere – auklas galu, bet Rotaļu Klauns mazliet teatrāli, tomēr pavisam nesavtīgi iesaucās, ka būtu gatavs ziedot pat savu sirdi, lai tikai Kurpīšu sapnis piepildītos! Protams, Fizikas Grāmata nepieņēma Klauna upuri. Berzes rezultātā sirds ātri nodilšot un ritošās daļas nespēšot maksimāli funkcionēt.

Grāmata noraidīja vēl daudz tādu detaļu, kuras, viņasprāt, slidām varētu kalpot tikai par rotājošiem elementiem. Nē, nē, lieki izgreznojumi viņas modelī nebija paredzēti. Stabilitāte, efektivitāte, jaudīgums – tās bija viņas cienīgas īpašības, un skrituļslidām tās arī piemitīs.

Labi, ka lādzīgais Kungu Lietussargs atraidītajām personām neļāva sašļukt. Viņš visus mudināja ķerties pie darba un bēniņos ierīkot slidotavu.

Kad slidas un laukums bija gatavi un vecās Kurpītes pirmoreiz nostājās draugu uzmanības lokā, viņas jutās daudz tuvāk debesīm, nekā bēniņu grīda viņas bija pacēlusi.

Protams, kā jau tādās reizēs parasts, Kurpīšu pirmie soļi bija nedroši.

Taču visi jaukie bēniņu iemītnieki tik sirsnīgi dzīvoja līdzi katram Kurpīšu pussolītim, tik gaviļaini apsveica pirmos panākumus un tik taktiski iedrošināja Kurpītes kāpināt ātrumu, ka viņas pamazām vien atbrīvojās no sasprindzinājuma un sāka laist tīri slaikus lokus pa nelielo laukumu.

Un pēc kāda laika Kurpītes jau virpuļoja kā īstas daiļslidotājas, un visi bēniņu iemītnieki ar plaukstām, papēžiem, mutēm un visādiem instrumentiem radīja Kurpīšu uzvaras dejas muzikālo pavadījumu.

Pēkšņi Kurpītes aprāva pārgalvīgos virpuļus un iesaucās:

„Mīļie draugi! Esam gan mēs gatavās aitas! Jums visiem taču arī gribas…”

Un viņas žigli atraisīja siksnas, noāva slidas un pasniedza tās Šujmašīnai.

Fizikas Grāmatas aši aprēķināja, kurā vietā Šujmašīnai slidas jāpieliek, lai tās panestu madāmas ievērojamo svaru. Savukārt Kungu Lietussargs smalkjūtīgi apņēma Šujmašīnu ap vidu, lai viņa uzdrīkstētos cienīgi un līgani aplaist kādu loku.

Pēc tam Kungu Lietussargs tāpat pieturēja arī pensionēto Fizikas Mācību Grāmatu, kuras divsimt piecdesmit sešas lappuses aiz satraukuma bija gluži piesārtušas.

Kad pienāca kungu kārta, viņi mēģināja tikt galā paši. Citam slidošana vedās vieglāk, citam grūtāk. Bet visi saglabāja gaišu omu un pirmšķirīgu humora izjūtu. Pats Kungu Lietussargs, kurš patiesi bija stipri stīvs un kuram bija pavisam grūti saglabāt līdzsvaru uz slidām, brīnum labi saglabāja savu garīgo līdzsvaru un citiem un sev par prieku asprātīgi komentēja savus klupienus un kritienus.

Drīz vien bēniņos ar skrituļslidām bija pabraukājušies pat tie, kuri jaunībā par to nebija ne sapņojuši.

Kaut arī ik pa brīdim kāds atcerējās: „Mēs taču šajā mājā neesam vieni paši!” – jandāliņš bija pamatīgs. Smiekli un izsaucieni no bēniņiem ne tikai cēlās pret debesīm, bet arī spiedās iekšā apakšējās telpās, īpaši jau bērnu istabā, kas atradās tieši zem slidotavas.

„Paklau,” krēslas stundā Jānis sacīja Jēkabam. „Man šķiet, ka tur augšā spoki sāk laisties baros.”

Jēkabs ieklausījās vērīgāk.

„ Nē, es pazīstu mūsu veco Kurpīšu soļus,” viņš pēc brīža paziņoja. „Un es dzirdu mūsu vecā Rotaļu Klauna smieklus. Es tikai nevaru aptvert, ar ko viņi tur braukalē.”

Arī Jānis aizturēja elpu un centās atšķirt skaņu no skaņas.

Pēkšņi viņš iesaucās:

„Vai tikai viņi tur nav sameistarojuši skritulenītes!”

„Tiešām!” Jēkabs piekrita. „Izklausās pēc skritulenēm! Tā vien šķiet, ka šiem varen labi ripo.”

„Skaidrs, ka ripo!” Jāņa balsī ieskanējās skaudība. „Nevis tā kā mūsējās!”

Un viņš tumsā pačamdījās zem gultas, kur bija paslēptas paštaisītas skrituļslidas, kuras nezin kāpēc negribēja un negribēja ripot. Tad viņš ierosināja:

„Zini ko, rīt klusām uzrāpsimies uz bēniņiem un mēģināsim izpētīt viņu skritulenīšu konstrukciju, labi?”