Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram ļoti nepatika ziema. Viņa vārds bija Harijs.

Katru pavasari un vasaru Harijs pacentās ziemu aizmirst, bet ik rudeni tā atkal nāca viņam prātā. Un tad vīrs atcerējās, ka ziemā salst rokas un kājas, ziemā var nokrist uz ledus un sadauzīt degungalu vai dibengalu, ziemā no rīta, vakarā un naktī ir tumšs.

Ik rudeni Harijs sparīgi domāja par to, kā nākamo ziemu vieglāk pārlaist. Tādas domas gan nav nekas īpašs – tās jau nodarbina katru dzīvu būtni. Ziemai tuvojoties, visi vāc saknes un augļus, un gliemežvākus un kastaņus, un sausas puķītes, un vasaras atmiņas. Daži uzaudzē biezu vilnu, citi noada siltus cimdus un zeķes. Viena daļa dzīvo radību sagādā malku, pārējie iekārto siltu un sausu migu.

Sausa un silta miga! Cik jauki pārlaist aukstos mēnešus omulīgi iekārtotā migā!

Toruden, kad ziema apdraudēja Hariju četrdesmito reizi mūžā, viņš nolēma, ka neveltīs sniegam un ledum ne acu skatienu.

,,Lai ziema dara ko grib, – es gulēšu mīkstā migā! ”Harijs klusībā priecājās.

Viņš sadabūja vairākas mācību grāmatas, kurās bija aprakstītas un zīmējumos attēlotas lāču migas. Tā kā Harijs bija izglītots vīrs, viņam nepavisam nebija grūti šos labos paraugus pielāgot savām vajadzībām.

Vajadzību Harijam bija diezgan daudz. Viņš tak nebija tik vieglprātīgs kā lācis, kurš migā ņem līdzi tikai ķepu, ko sūkāt! Harijs gatavojās ņemt līdzi konservus, segas, kabatas lukturīti, sērkociņus, pasi, vitamīnus, aspirīnu, nažus, āmuru un dažas naglas, adatas un diegu, grāmatas, dambreti, vēstuļpapīru, podiņu ar kaktusu, istabas termometru… Ko tad vēl? Ak,  jā, protams, kalendāru, lai viņš zinātu, kad jālien no migas laukā!

Mantu sanāca tik daudz, ka Harija sievai un visiem trim bērniem divas nedēļas bija ko noņemties, lai aizgādātu tās uz meža biezokni, kur ģimenes galva raka bedri, izklāja to ar zariem, pieblīvēja ar sausām lapām un nodrošināja pret visām briesmām.

Harijs nostrādājās līks, turklāt viņa būvbedri bija atklājis kāds sēņotājs, kurš par to pavēstīja citiem sēņotājiem. Harijam nācās atbildēt uz gudriem un dumjiem jautājumiem un noklausīties gudrus un dumjus padomus. Darbi ievilkās. Labi, ka sieva un bērni palīdzēja kaltēt baltās sūnas, saberzt smaržzālītes un izkārtot mantas tā, lai vēlāk Harijam viss būtu pa tvērienam.

Paldies Dievam, īsti pirms ziemas atnākšanas miga bija gatava. Harija sieva piesprauda pie smilšu sienas savu jaunības dienu fotogrāfiju, savukārt bērni izrotāja telpu ar krāsainiem zīmējumiem.

Harijs jau gribēja sarīkot paskumju atvadu vakaru un tad likties ziemas guļā, kad vecākais dēls viņam prātīgi teica: ,,Paklau, tēt! Laika ziņās stāsta, ka pirmais sniegs uzkritīšot jau rīt vai parīt. Tas taču notiek vienreiz gadā. Vai tad tu liksies migā, to nesagaidījis?!”

Hm…Pirmais sniegs Harijam pa garo gadu bija pavisam piemirsies. Pirmais sniegs viņam ļoti patika – kā gan citādi!

,,Es varu līst migā pēc tam. Dažas dienas neko nemainīs, ” vīrs nodomāja. ,,Papriecāšos par sniegu, drusku papikošos ar bērniem. Varbūt savelsim sniegavīru… Pēc tam būs jautrāka gulēšana.”

Pirmais sniegs togad bija pirmšķirīgs. Un pikošanās izdevās vienkārši lieliska. Tikai sniegavīru kāds svešs nejaucēns divus vakarus pēc kārtas sabukņīja un aplaupīja. Harijam un bērniem vajadzēja stāties sardzē. Taču tas nespēja aptumšot pirmos ziemas priekus.

Pirmie ziemas prieki ilga vismaz nedēļu , līdz beidzot Harijs attapās, ka viņam sen laiks gulēt migā.

Vīrs steigšus sāka dalīt ģimenei atvadu bučas, bet meita viņu apturēja, sacīdama: ,,Drusku pagaidi, tēt! Es gribu tev parādīt, kādu Ziemassvētku dzejoli šogad esmu izvēlējusies. Tūlīt jāsāk gatavoties svētkiem. Bet tu jau nebūsi mājās…”

Harijs satrūkās. Ziemassvētkos viņš nebūs mājās! Viņš. Kuram tā patīk ilgā gatavošanās svētkiem, nebeidzamā gaidīšana un jaukā svinēšana!

,,Ziemassvētku vakarā es vēl nekad neesmu bijis projām no mājām, ” vīrs nodomāja. Un tad nolēma: ,,Likšos migā tikai pēc svētkiem. Tad varēšu gulēt un atcerēties eglīti, piparkūkas, dāvanas…”

Togad, tāpat kā gandrīz visus gadus, Ziemassvētki bija brīnišķīgi. Miga Harijam ienāca prātā vienīgi tad, kad bija pagājuši ne tikai pirmie un otrie, bet arī trešie, ceturtie, piektie svētki.

Nu gan bija jāsteidzas! Bērni sabāza tētim kabatās pēdējās piparkūkas, sieva cieši aptina šalli viņam ap kaklu. Asaras rīdami, visi jau stāvēja uz sliekšņa, kad Harija mazākais puika pēkšņi atcerējās: ,,Tēt! Janvārī man jāiet uz karnevālu. Vai tu nezini, kā pirāti sien to melno apsēju ap aci?”

Harijs panācās atpakaļ, piegāja pie spoguļa un pamēģināja pārsiet vienu aci ar šalli. Tas nebija tik vienkārši! Vispār jau karnevāla tērps bija sarežģīta būšana. Pirāta ģērbam vajadzīgs arī duncis un vismaz divi revolveri. Vai sieva un vecākie bērni pratīs mazuli pienācīgi ietērpt?

,,Es nevaru viņus atstāt tādā brīdī. Palīdzēšu sameistarot pirāta tērpu un tikai tad došos uz mežu, ” vīrs nolēma.

Harijam ļoti patika karnevāli, un tērpu savam puikam viņš gatavoja ar lielu prieku. Tas prasīja daudz laika. Toties zēns karnevālā ieguva ievērību un balvu. Viņš tika uzaicināts uz vēl divām maskuballēm. Tēvs katru reizi viņa tērpu papildināja.

Kad karnevālu laiks bija cauri, Harijs pamanīja, ka dienas kļuvušas krietni garākas.

,,Nu gan man jāskrien! ”viņš uzsauca ģimenei. ,,Cik tad nu vairs atlicis ko gulēt!”

Šoreiz sieva pie pašām durvīm Harijam iečukstēja ausī šādus vārdus: ,, Tu taču atceries, ka pēc divām nedēļām ir mūsu pirmās tikšanās divdesmitā gadskārta, vai ne? Tu taču savā migā tajā vakarā par mani drusku padomāsi, ja?”

Ak, Dievs! Vai tad viņi nebūs kopā tādā jubilejā! Kur tas dzirdēts!

Harijam atausa atmiņā skaista, puteņaina diena pirms divdesmit gadiem. Ziema bija gandrīz galā, kāda puķusieviņa jau pārdeva sniegpulksteņus…

,,Es ceru, ka arī šogad sniegpulksteņi jau būs dabūjami, ” Harijam ienāca prātā.

Skaidrs, ka šo dienu viņš sagaidīja un pavadīja mājās. Tā bija vienreizēji skaista ziemas diena ar mazu putenīti, gaišu nokrēslu un smaržīgu sniegpulksteņu pušķīti.

Vakarā sieva Harijam sacīja: ,,Tad nu rīt beidzot tu dosies uz savu migu. Paldies Dievam, šķiršanās vairs nesanāks ilga. Es tev iedošu līdzi plānākas drēbes – kuru katru dienu var uzpūst siltuma vilnis.”

Harija acis kavējās pie sniegpulksteņu pušķīša.

,,Ziniet ko, ” viņš visai ģimenei paziņoja. ,,Man liekas, nav vairs jēgas līst tajā migā. Varbūt asni jau spraucas laikā no zemes – tie dursies man sānos un traucēs gulēt. Ziemu mēs gandrīz esam pārlaiduši…”

Kā tad! Viņi bija pārlaiduši brīnišķīgu ziemu, kādas ir…daudzas jo daudzas! Kaut tikai nākamruden Harijs jau nebūtu aizmirsis, cik ziema ir lieliska! Nu, jācer, ka sieva un bērni viņam to atkal atgādinās.