Reiz Skursteņslauķis nezin ko bija sasapņojies. Nakts vidū viņš uztrūkās no miega, paķēra trepes, pieslēja pie Debesīm un ņēmās Debesis tīrīt.

,,Ak Dievs! Te tak nav tīrīts simt gadu! Nē, tūkstoš gadu te neviens ne pirkstu nav pielicis!” Skursteņslauķis murmināja.

Debesīm briesmīgi kutēja, bet viņas neuzdrošinājās smieties. Bija taču nakts – visi gulēja.

Skursteņslauķis strādāja no sirds. Tikai tad, kad svīda gaisma, viņš atviegloti uzelpoja.

,,Beidzot es būšu ticis galā ar šitiem kvēpiem!”

Viņš padarbojās vēl kādu brīdi un tad, kad Debesis jau bija pavisam gaišas, ar pūlēm aizkļuva līdz savai gultai un iekrita dziļā miegā.

Dūmeņus tajā dienā viņš netīrīja.

Debesis pa logu raudzījās, cik saldi Skursteņslauķis guļ – it kā patiešām lielu darbu būtu paveicis un par to krietnu algu saņēmis. Un Debesis jutās vainīgas: pašas to nemaz negribēdamas, viņas puisi bija pamatīgi nostrādinājušas. Viņas redzēja, ka Skursteņslauķis nav no bagātajiem – un no laimīgajiem arī ne.

Debesis nolēma puisim kaut kā atlīdzināt par to, ka veselu nakti viņš bija pūlējies noberzt viņu melnumus.

Debesis ņēma un noslēpa kādā vecā skursteņi zelta olu. Kad nākamajā dienā Skursteņslauķis atkal ķērās pie dūmeņu tīrīšanas, viņš to zelta olu atrada.

Vakarā, atnesis brīnumu mājās, puisis nolika to uz spilvena, lai nesaplīst.

Bet nākamajā rītā ola bija pušu.

No tās bija izšķīlies mazs, jauks Eņģelītis.

Skursteņslauķim aiz brīnumiem mute palika vaļā, bet, tā kā brokastlaiks bija klāt, viņš uzlika uz galda otru krūzīti un šķīvīti un aicināja Eņģelīti ieturēties.

Eņģelītis nebija skubināms. Likās, ka tajā zelta olā viņš bez vērā ņemamiem pārtikas krājumiem pavadījis krietnu laiku.

,,Cik jauki ir divatā sēdēt pie brokastu galda!” Skursteņslauķis klusībā nopriecājās. ,,Bet ar manu aldziņu piepildīt divas mutes…”

Taču Eņģelītis jau slaucīja savu mazo mutīti. To izdarījis, viņš īsi teica: ,,Ejam!”

,,Uz kurieni?” Skursteņslauķis nesaprata.

,,Uz darbu. Divatā mēs vairāk varēsim padarīt,” Eņģelītis lietišķi atbildēja.

,,Tu briesmīgi notraipīsies, Eņģelīt!” Skursteņslauķis gribēja mazuli atrunāt. Viņš bija pārliecināts, ka spārnainītis tikai maisīsies pa kājām.

Bet Eņģelītis palika pie sava: ,,Ejam! Pēc tam es nomazgāšos – tieši tāpat kā tu.”

Jau pirmajā darba dienā Skursteņslauķis pārliecinājās, ka Eņģelītis ir pats labākais dūmvadu tīrītājs pasaulē. Izveicīgi lidinādamies virs jumta, Eņģelītis pieturēja trepes vai virves galu; veikli lodādams pa visādiem caurumiem un spraugām, viņš nekļūdīgi uzgāja dažādus bojājumus. Varētu teikt, ka Eņģelītim bija īsta skursteņslauķa acs – viņš vienmēr pamanīja darāmu darbiņu.

Turklāt strādādams viņš maigā balstiņā tik jauki trallināja, ka paši drūmākie dūmeņi atbrīvojās no mūžīgā sasprindzinājuma un vairs nebaidījās, kad tīrītāji tiem tuvināja savus darbarīkus.

Protams, Eņģelītis parasti briesmīgi notraipījās. Dienas beigās viņš vienmēr izskatījās pēc nēģeru eņģelīša: balti bija tikai acu āboli.

Skursteņslauķis gan uzšuva savam jaunajam amata brālim darba tērpu ar īpašiem spārnu pārvalciņiem, bet Eņģelītis to tikpat kā neuzvilka. Sodrēji un putekļi viņa spārniņiem neko ļaunu nenodarīja – vakarā viņš vienmēr kārtīgi nomazgājās. Eņģelītim trakoti patika stāvēt zem dušas, viņš sprausloja kā īsts skursteņslauķis, tikai smalkā balstiņā, protams.

Tā nu abi draugi strādāja, jauki mazgājās, jauki dzīvoja. Visburvīgākie brīži bija svētdienās, kad, atlicinājuši kādu grasi, viņi nopirka saldējumu, atnesa to mājās un nosēdās viens otram pretī pie galda. Viņi vienmēr ņēma tikai balto saldējumu, jo abiem diviem patika noskatīties, kā tas lēnām pazūd – tāds balts, balts, bez neviena kvēpiņa.

Brīvdienās pie galda sēdēdami un saldējumu nesteidzīgi baudīdami, draugi daudz ko pārrunāja.

Reiz Eņģelītis Skursteņslauķim pavaicāja: ,,Paklau, vai tiesa, ka tu nes laimi?’

,,Tā ļaudis runā,” stipri samulsis, puisis atbildēja. ,,un es jau gribētu arī. Bet, godīgi sakot, man tās laimes necik daudz nav.”

,,Es tevi ļoti labi saprotu,” Eņģelītis savā melodiskajā balstiņā sacīja. ,,Man jau tas pats. Man jānes miers, bet es īsti nezinu, kam tas kurā brīdī visvairāk vajadzīgs.”

Abi klusēdami turpināja laizīt balto saldējumu. Pēkšņi Eņģelītis iesaucās: ,,Man ir ideja! Debesīs ir lieli miera un laimes krājumi. Pa jumtiem kāpaļādami, mēs izpētīsim, kurās mājās miera un laimes aptrūcies, un tad paziņosim tās adreses Debesīm, lai viņas steidzīgi atsūta. Jādabū tikai veikls vēstnesis.”

,,Es zinu!” Skursteņslauķis priecīgi iesaistījās skaistā plāna izstrādāšanā. ,,Dūmi ir labi starpnieki starp zemi un Debesīm. Mēs tās adreses pateiksim dūmiem.”

Jau nākamajā rītā, uz jumta uzkāpuši, dūmeņu tīrītāji sāka vērot, kurai ģimenei steidzīgi nepieciešama laime un miers. Izrādījās, ka Eņģelītim arī uz to ir laba acs. Viņš gandrīz nekad nekļūdījās, jo, laimes un bez laimes samēru noteikdams, nekad neuzticējās tikai tādām pazīmēm kā bagātīgu pusdienu smarža vai dārgu aizkaru krāšņums.

Kad abi draugi bija uzzinājuši, kurā mājoklī laime pilnīgi izsīkusi, viņi tūliņ uzticēja šī nama adresi tīra skursteņa dūmiem.

Taču tālāk viss diemžēl negāja kā smērēts. Ne vienmēr dūmi kāpj taisni Debesīs. Vējš dažkārt tos iepūš kādā kokā, citreiz ienes veca nama bēniņos. Turklāt dūmi ir ļoti gaisīgi pēc dabas – nereti viņi visu sajauc. Un tad Debesu sūtītā laime un miers nonāk tanīs mājās, kur to jau ir papilnam, bet tie, kuriem miera uz laimes trūkst, paliek bešā.

Turklāt Debesīs tie miera un laimes krājumi nemaz nav tik milzīgi. Krājumi zibenīgi dilst, jo ļaudis uz zemes tos neprot pietaupīt, un tie neatjaunojas tik ātri, kā būtu vajadzīgs.

Bet visi trīs – Skursteņslauķis, Eņģelītis un Debesis – rāvās melnās miesās un dara to vēl šobaltdien.

Eņģelītis un Skursteņslauķis vienmēr cenšas pārbaudīt, vai dūmi paziņojuši Debesīm pareizās adreses un vai Debesu sūtījums nonācis īstajā vietā. Un tad, kad kaut kas nogājis greizi, abi draugi nopūšas, saskatās un meklē jaunus, uzticamākus dūmus, lai atkal un atkal liktu Debesīm pie sirds, ka tādā un tādā namā vajadzīga laime un miers.