Reiz kāda smaržīgā priedē dzīvoja princese, vārda Anna.

Viņa nebija tur dzimusi un augusi. Bija iegadījies tā, ka princesei Annai nācās saspītēties un aiziet no dzimtās pils.

Tas notika tāpēc, ka ķēniņš meitai neļāva staigāt apkārt saplēstos džinsos.

,,Manā pilī saplēstus džinsus nevalkā pat ne perampuika. Un tu arī nevalkāsi!” karalis svinīgi teica princesi Annai.

,,Valkāšu gan!” viņa pretojās tēva gribai. ,,Visa pasaule staigā saplēstos džinsos!”

,,Bet tu nestaigāsi!” valdnieks palika pie sava.

,,Labi! Tad es jūs atstāšu!” Princese kārtīgi sapūtās, salika mugursomiņā šādas tādas nepieciešamās lietas un devās projām, kurp acis rada un kājas ved.

Kājas viņu aizveda pie smaržīgas, skaistas priedes.

,,Apmetīšos te. Priede ir veselīga dzīvošana,” princese nolēma, nodibināja priedē nelielu pili un sāka iekārtoties.

Vietas tur bija diezgan.

Vienā zarā Anna iekāra zelta spogulīti, otrā ieāķēja zelta ķemmi, bet trešajā nolika lādīti ar zelta matusprādzēm un gredzentiņiem. Nu viss nepieciešamais bija pa rokai. Atlika tikai paziņot draugiem jauno adresi un dzīvot uz nebēdu.

Tā kā princeses mātei sirds bija tur, kur sirdij jābūt, un tāda, kādai tai jābūt, Annai nevajadzēja rūpēties par dienišķo maizi. Trīsreiz dienā karaliene slepus sūtīja uz priedi uzticamu pavārpuiku ar lieliem zelta termosiem, kuri bija pilni ar garšīgu un veselīgu ēdienu. (Katram saprotamu iemeslu dēļ saldēdienu gan šajos traukos nebija.)

Tā kā princeses tēvam sirds atradās īstajā vietā un bija veidota no visdabiskākā materiāla, no kāda vien sirdis tiek darinātas, princesei priedē ne no kā nevajadzēja baidīties. Karalis slepus aizsūtīja uz priedulāju labi apbruņotu sardzes vienību. Sargi postenī mainījās ik pēc divām stundām.

Princesei patiesi atlika tikai dzīvot uz nebēdu.

Viņa to arī darīja. Pirmajā brīvestības dienā viņa izplēsa džinsos piecus caurumus: pa diviem uz katra ceļa un vienu uz dibena. Tad viņa izjauca bizes, paņēma zelta ķemmi un pārķemmēja matus pāri acīm. Sevišķi ērti gan nebija – necik daudz vairs nevarēja redzēt.

Pēc tam Anna mazliet padziedāja svešā valodā, viņa pati īsti nezināja – kādā. Tad izstāstīja sev vienu anekdoti par puikām. Noskatījās sardzes maiņu. Te, mežā, šī ceremonija bija drusku citādāka nekā tēva pils pagalmā. Sardzes vīriem nācās līkumot starp ciņiem un melleņu puduriem. Tas bija tik jocīgi!

Vajadzēja izdarīt vēl kaut ko tādu, kas pilī nekādā ziņā nav atļauts. Bet ko?

Paaurēt! Pilī princesei aurēt bija stingri aizliegts, jo tur vienmēr apgrozījās visādi ārzemju sūtņi, viesi un iespējamie precinieki.

Bet aurēt briesmīgi gribējās! Pilī princesei aurētgribēšanas dēļ reizēm vai mēlē bija jākož.

 

Nu savā jaunajā mājvietā viņa izaurēsies pēc sirds patikas!

Anna uzkāpa gandrīz pašā priedes galotnē, ievilka elpu un ieaurējās. Ak, Dievs, kāda svētlaime!

Princeses zeltainie auri brāzās pār koku galiem, priežu skujas uzsprikstinādami un bērzu lapas iemirdzinādami. Vējš aiz prieka apmeta sešus kūleņus pēc kārtas, ēnas saķērās rokās un apgrieza deviņus riņķus. Sardzes virsnieks pirms laika vīriem lika atstāt posteni, jo izskatījās, ka viņi ir galīgi apreibuši.

Tad Anna uzkāpa vēl vienu zaru augstāk, ievilka elpu vēl drusku dziļāk un grasījās laist vaļā tik varenu aurējienu, kādu šī pasaules daļa vēl nekad nebija dzirdējusi.

Skaņas no princeses balsrīkles triecās laukā ar tādu sparu, ka viņa zaudēja līdzsvaru. Ak, Dievs! Viņa krita! Ar galvu pa priekšu viņa lidoja lejā no priedes galotnes!

Par laimi, princeses Annas džinsos bija pamatīgi caurumi. Kāds zars iespraucās džinsu caurumā un Annu kritienā apturēja. Viņa palika karājamies priedē ar galvu uz leju.

,,Ir gan priede!” princese Anna dusmīgi iesaucās. ,,Tik slideni zari!”

Kā jau visas princeses, Anna negribēja atzīt, ka pati bijusi neveikla.

Kārtības labad princese ieraudājās. Ta kā viņa karājās ar galvu uz leju, asaras tecēja pār pieri un pilēja zemē reizē ar priedes sveķiem.

Princese raudāja gan, bet, taisnību sakot, sevišķi stipri nobijusies nebija. Viņa bija pārliecināta, ka tūlīt kāds viņu izglābs. Un pēc tam droši vien apprecēs, lai viņa varētu dzīvot laimīgi.

Taču tas nemaz tik drīz nenotika.

Sardzes vīri stāvēja kā sastinguši – laikam gaidīja pavēli, bet virsnieks ātrumā nespēja to izdomāt. Putniem šķita, ka viss kārtībā – princese karājās tieši tā, kā grib karāties. Neviena cita tuvumā nebija.

,,Kas par lietu!” Princese kļuva pavisam nepacietīga.  ,,Trīs minūtes pagājušas, bet vēl joprojām neviena glābēja!”

Par laimi no priedulāja tieši tobrīd jāja kaimiņvalsts princis Dāvis. Pirms pāris stundām viņš bija atstājis tēva pili, jo karalis viņam neļāva staigāt apkārt saplēstos džinsos. Spītībā kvēlodams, Dāvis bija paķēris dažas nepieciešamās mantas, apseglojis savu balto zirgu un devies turp, kur acis rāda.

,,Ei, ko tu tur dari?” princesi Annu ieraudzījis, princis uzsauca.

Princesei šis jautājums šķita muļķīgs, bet vienā mirklī viņa aptvēra – labāk tāds, nekā nekāds.

,,Trenējos!” viņa diezgan spīvi atbildēja un sapurināja matus tā, lai tie noslaucītu no pieres asaras. Annai nepavisam negribējās tieši un atklāti lūgt princim Dāvim palīdzību. Viņa izmantoja pirmo viltību, kas ienāca prātā un apvaicājās:  ,,Vai tu arī negribi patrenēties?”

,,Gribu gan!” Vienā stiepienā Dāvis bija nost no zirga un priedē augšā!

Ar galvu uz leju priedē karādamās, veiklā princese izkārtoja tā, ka princis viņu izglāba gan, bet pats to nemaz neuzzināja.

Vai tas nozīmē, ka šim notikumam nav kārtīga nobeiguma? Vai abi neapprecējās un nedzīvoja laimīgi?

Nu, apprecēties viņi patiešām neapprecējās, vismaz tad ne, jo bija pārāk jauni.

Taču laimīgi viņi dzīvoja gan!

Princese Anna ierādīja princim Dāvim priedē piecus prāvus zarus. Viņš tur ērti iekārtojās – iekāra zelta makšķerkātu, kabatas nazi, tālskati un loku ar bultām.

Tad abi karaļu pēcteči ķērās pie darba un izplēsa džinsos sešus elegantus caurumus.

Pēc tam viņi uzkāpa priedes galotnē un sāka aurēt. Viņi aurēja tik vareni, ka sardzes virsnieks pavēlēja vīriem aizbāzt ausis ar baltajām sūnām un mainīt ik pēc  stundas.

Žēl tikai, ka aurēšanai pienāca gals, pirms princese Anna un princis Dāvis bija izaurējušies, cik sirds kāro.

Gandrīz reizē abu karaļbērnu vecāki aizsūtīja uz priedulāju karaliskās karietes, kurām bērni bija jāaizgādā katrs uz savu pili.

Princesei  Annai vakarā noteikti bija jābūt mājai, lai viņa varētu sagatavoties nākamās dienas ballei, kurā ieradīsies draudzīgās kaimiņvalsts karaļpāris ar savu dēlu princi Dāvi.

Savukārt, princim Dāvim vakarā katrā ziņā bija jābūt mājās, lai viņš paspētu saposties nākamās dienas ballei, kurā viņu kopā ar vecākiem gaidīs draudzīgās kaimiņvalsts karaļpāris ar meitu princesi Annu.

Katrā karietē atradās sainis ar tīrām, jaunām drānām, lai karaļbērni varētu atgriezties savā pilī pieklājīgā izskatā.

Princis un princese nopūtās un uzvilka tīrus džinsus un džemperus. Saplēstās bikses viņi satina vienā vīstoklī un paslēpa vecā celmā netālu no priedes. Tad abi pamatīgi iezīmēja to vietu, lai nākamreiz viegli varētu atrast.

Kad balle bija beigusies, Annas māte, smagā kroņa nospiesto pieri masēdama, priecīgi teica savam karalim: ,,Mūsu meitai atpūta mežā nākusi tikai par labu. Vai ievēroji, cik rāmi viņi dejoja, cik klusi sarunājās? Neviena izlēciena – neviena pēkšņa indiāņu kliedziena, neviena nēģeru dejas riņķa!”

Savukārt kaimiņpilī Dāvja tēvs, uz mīkstā paklāja ērti atlaidies, apmierināts stāstīja savai karalienei: ,,Laikam Dāvim tas lielais dullus būs pāri. Šoreiz viņš dejas vidū nesāka žāvāties un nepaziņoja , ka dosies parkā pakāpelēt kokos. Paldies Dievam, būts tapis prātīgāks!”

Tikai princese un princis zināja, vai viņi bija kļuvuši prātīgāki vai arī bija noticis kas cits.