1.
Flora bija skolas pele.
Ikvienam zināms, ka ir mājas peles, lauka peles un ražas peles, bet peles, kas dzīvo baznīcās, ir baznīcas peles. Tādēļ nav grūti uzminēt, kur dzīvoja Flora.
Skolas ēka bija ļoti veca, celta gandrīz pirms simt piecdesmit gadiem un atradās lauku tīrumu vidū.
Tajā mācījās četrdesmit divi bērni (pirmās, otrās un trešās klases skolēni), bet laika padrupinātajās sienās griestos, tumšajos pieliekamajos un zem vecajiem, čīkstošajiem grīdas dēļiem jau kopš neatminamiem laikiem mitinājās apmēram tikpat daudz peļu (peļu tēti, mammas un bērneļi).
Tomēr tikai viena vienīga pele augot sāka interesēties par mācībām, ko skolā apguva bērni.
Tā bija Flora.
Škita: pats liktenis ir lēmis Florai kļūt par pavisam īpašu skolas peli, jo viņa nāca pasaulē jaunā mācību gada pirmajā dienā aliņā, kas veda uz visjaunāko skolēnu klasi.
2.
Blakus skolotājas galdam, piestiprināts pie nobalsinātās mūra sienas, atradās neliels skapītis, un tieši virs tā, starp diviem sienas akmeņiem, bija izveidojusies neliela plaisa. Skapīša iekšpusē, pašā augšējā stūrī, bija izgrauzts caurums, pa kuru peles varēja ātri izlīst no skapīša un paslēpties sienas plaisā. No šīs slēptuves, nedaudz pabāžot laukā galvu, varēja labi pārredzēt klases telpu un diezgan tuvu izpētīt pie rakstāmgalda sēdošās skolotājas galvvidu.
3.
Kādā īpašā rītā kāda pavisam īpaša skolas pele nesteidzās apskatīt jaunos pirmklasniekus, jo bija aizņemta ar desmit mazuļu, tostarp arī Floras, laišanu pasaulē. Jaunā māmiņa visu dienu nogulēja aliņā, laizīdama mazītiņos, vēl gluži plikiņos rozā pelēnus, līdz skolas diena beidzās, bērni aizgāja mājās, apkopējas visu satīrīja, sargi visu aizslēdza un skolā vairs nebija nevienas dzīvas radības, izņemot kovārņus, kas ligzdoja skursteņos, un, protams, skolas peles.
4.
Beigu beigās, atbrīvojusies no aizmigušajiem bērniem, peļu mamma iešmauca skapītī un tad ārā pa tā ļodzīgajām durtiņām, kas īsti neturējās ciet. Ar vienu lēcienu pele bija uz skolotājas galda, bet ar nākamo uz blakusstāvošā krēsla, no kura pa vienu kāju veikli nošļūca lejā.
5.
Klases vidū viņa pamanīja vīriešu kārtas peli, kas, ūsām trīcot, ošņāja apkārtni. Viņš meklēju kaut ko ēdamu, kaut maizes drusciņu, ko kāds bērns varētu būt nejauši nometis un kas apkopējai palikusi nepamanīta.
Ir nu gan vīrs, īgni nodomāja peļu mamma, kuru sauca Hiacinte. Es esmu tikko laidusi pasaulē desmit mazuļus, bet viņam vēl nav bijis laika mani apciemot.
Robin! — Hiacinte asi uzsauca.
Hiacintes vīrs bija šmulīgs tips, kura kažoks vienmēr tā vien prasījās pēc kārtīgas sasukāšanas. Kādā kautiņā viņš bija zaudējis daļu auss, bet astes gals iecirsts slazdā, tāpēc citas skolas peles viņu mēdza saukt par Skrandaini Robinu.
Kings – Smits D. (2007). Skolas pele. Rīga: Zvaigzne ABC.