1.
Kādreiz valsts ziemeļos dzīvoja varens barons. Viņš bija arī burvis un zināja visu, kam bija jānotiek. Tā, kādu dienu, kad viņa mazajam zēnam apritēja četri gadi, barons ielūkojās Likteņgrāmatā, lai uzzinātu, kas zēnu gaida nākotnē, un sev par sašutumu atklāja, ka dēls apprecēs vienkāršu meiteni, kas nupat kā piedzimusi kādā namiņā Jorkas katedrāles paēnā, ka meitenes tēvs ir ļoti trūcīgs un tam jau ir pieci bērni. Viņš lika apseglot zirgu, devās uz Jorku un piejāja pie nabaga vīra mājas, kurš nobēdājies un noraizējies sēdēja uz sliekšņa. Barons nokāpa no zirga, piegāja pie viņa un jautāja:
— Kas te ir noticis, labais cilvēk?
2.
— Ak, jūsu godība, — vīrs atbildēja, — man jau ir pieci bērni, un nupat piedzima sestais, maza meitiņa. Kur tagad ņemt maizi visām sešām mutēm, tam man prāts par īsu.
— Nezaudē dūšu, draugs, — barons sacīja, — šajās bēdās varu tev palīdzēt. Ņemšu tavu pēdējo bērnu pie sevis, un tev par viņu nebūs vairs jāraizējas.
— Lielu lielais paldies, ser, — vīrs teica, iegāja mājiņā, iznesa bērnu un pasniedza to baronam, kurš uzkāpa zirgā un aizjāja. Nojājis līdz Uzas upei, barons iemeta mazuli ūdenī un pats aizrikšoja uz savu pili.
Taču mazā meitenīte nenogrima, jo autiņi turēja bērnu virs ūdens. Viņa peldēja un peldēja, kamēr straume atdzina viņu pie krasta taisni zvejnieka būdas priekšā. Zvejnieks, atradis bērnu, iežēlojās par nabadzīti un pieņēma savā ģimenē. Tā meitene dzīvoja zvejnieka mājā, kamēr viņai apritēja piecpadsmit gadu un viņa bija izaugusi par jauku un skaistu meiteni.
3.
Kādreiz gadījās, ka barons kopā ar dažiem draugiem devās medībās gar Uzas krastiem un apstājās pie zvejnieka būdas, lai padzertos, un zvejnieka meita iznesa dzeramo. Visi apbrīnoja meitenes daiļumu, un kāds sacīja baronam:
— Jūs protat izzīlēt likteni, baron. Kā jums šķiet, ko šī meitene apprecēs?
— To nav grūti pateikt, — barons atbildēja, — gan jau nu kādu lauķi. Tomēr es sastādīšu viņas horoskopu. Nāc šurp, meitēn, un pasaki, kādā dienā tu esi dzimusi?
— To es nezinu, ser, — meitene atteica, — upe bija mani šeit atnesusi pirms piecpadsmit gadiem.
Nu barons zināja, kas viņa tāda ir, un, kad visi jāja tālāk, viņš atgriezās un sacīja meitenei:
— Paklau, meitēn, es gribu darīt tevi laimīgu. Aiznes šo vēstuli manam brālim uz Skārborovu, un tava labklājība būs nodrošināta.
4.
Meitene paņēma vēstuli un solījās aiznest. Bet vēstulē bija rakstīts:
«Dārgais brāli, šīs vēstules atnesēju liec tūliņ nonāvēt. Tavs Hemfrijs».
Meitene tūliņ devās ceļā uz Skārborovu un pārgulēja nakti kādā mazā krodziņā. Tieši tonakt krogā ielauzās laupītāji. Tie pārmeklēja arī meiteni, taču naudas viņai nebija, vienīgi vēstule. Viņi atplēsa to, izlasīja, un nosprieda, ka nogalināt meiteni ir negodīgi. Tāpēc laupītāju vadonis paņēma spalvu un papīru un uzrakstīja:
«Dārgais brāli, šīs vēstules atnesēju liec tūliņ salaulāt ar manu dēlu. Tavs Hemfrijs.»
Viņš atdeva vēstuli meitenei un novēlēja viņai laimīgu ceļu. Tā meitene devās tālāk uz Skārborovu pie barona brāļa, dižciltīga bruņinieka, pie kura tobrīd viesojās barona dēls. Kad meitene nodeva vēstuli bruņiniekam, tas tūliņ pavēlēja sarīkot visu kāzām, un tai pašā dienā jauno pāri salaulāja.
5.
Drīz pēc tam barons ieradās brāļa pilī un bija visai pārsteigts, redzēdams, ka noticis taisni tas, ko viņš visiem spēkiem bija centies novērst. Taču barons nebija no tiem, kas tik viegli piekāpjas. Viņš uzaicināja meiteni pastaigāties pa klinšaino krastu. Kad tuvumā neviena nebija, barons saķēra meiteni aiz rokām un gribēja iegrūst jūrā, taču nabadzīte ļoti lūdzās, lai par viņu apžēlojas.
— Es neko neesmu jums nodarījusi, — viņa teica, — un izpildīšu visu, ko liksiet, tikai atstājiet mani dzīvu. Nerādīšos acīs ne jums, ne jūsu dēlam, ja jūs pats to nevēlēsieties.
Tad barons novilka no pirksta zelta gredzenu un iemeta jūrā, teikdams:
— Neiedrīksties rādīties man acīs bez šī gredzena!
Un ļāva viņai iet.
Nabaga meitene gāja dienu un nakti, kamēr nonāca pie kāda varena augstmaņa nama un lūdza darbu. Viņu pieņēma par trauku mazgātāju, jo, dzīvodama zvejnieka būdā, viņa bija pieradusi visu ko darīt.
Te kādu dienu augstmaņa namā ieradās — ko jūs neteiksiet — barons ar savu brāli un dēlu, trauku mazgātājas vīru. Nabadzīte nezināja, ko iesākt, un mierināja sevi, ka virtuvē gan neviens neieskatīsies. Nopūzdamās viņa ķērās pie darba un sāka tīrīt varen lielu zivi pusdienām. Tīrīdama viņa pamanīja zivs iekšās kaut ko spožu. Un ko jūs domājat, kas tas bija? Nekas cits kā barona gredzens, ko viņš bija iemetis jūrā no Skārborovas klintīm. Varat man ticēt, ka meitene ļoti priecājās par to. Viņa sagatavoja zivi, cik garšīgi vien prata, un iedeva sulaiņiem.
6.
Kad viesi nobaudīja zivi, tā visiem tik ļoti garšoja, ka viņi cits par citu apjautājās augstmanim, kas to gatavojis. Viņš atbildēja, ka nezinot, un pasauca sulaiņus:
— Ei, jūs, iesūtiet pavāru, kas vārīja šo gardo zivi!
Tie aizsteidzās uz virtuvi un teica meitenei, lai ierodoties zālē. Viņa saposās, uzvilka pirkstā barona gredzenu un uzgāja zālē.
Viesi bija pārsteigti, ieraudzījuši tik jaunu un daiļu virēju. Bet barons dusmu trakumā jau gribēja brukt viņai virsū, taču meitene tuvojās viņam ar izstieptu roku, kuras pirkstā mirdzēja gredzens. Viņa novilka gredzenu un nolika baronam priekšā. Nu beidzot barons saprata, ka pret likteni nevar cīnīties. Viņš apsēdināja meiteni pie galda un paziņoja viesiem, ka tā ir viņa dēla uzticamā sieva. Pēc tam viņš aizveda vedeklu uz savu pili, un tur visi dzīvoja tik laimīgi, cik laimīgi vien iespējams.
Bauga, A. (1971).
Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas,
“Zinātne” Rīga..
