1.
Šķelmju zemē valdīja kāds karalis, un jāsaka, valdīja laimīgi, jo viņa pavalstnieki viņam no laba prāta un ar prieku klausīja, kā tam arī jābūt. Tikai viens viņam neklausīja, un tā bija viņa vienīgā meitiņa, mazā princesīte.
Karalis bija viņai stingri piekodinājis, ka uz pils kāpnēm nedrīkst rotaļāties ar bumbu, bet kur nu! Kādu dienu viņas auklei gadījās iesnausties, un princesīte tūliņ ar bumbu bija ārā uz kāpnēm, bet vai nu dievs bija gribējis viņu sodīt, vai velns aizspēris kāju priekšā, tikai princesīte pakrita un nodauzīja celi. Viņa atsēdās uz kāpnēm un raudāja — ja viņa nebūtu princese, tad mēs ar mierīgu sirdsapziņu varētu teikt, ka viņa brēca pilnā kaklā. Skaidrs, ka tūliņ saskrēja visas galma dāmas ar kristāla mazgājamām bļodām un zīda saitēm, desmit karaļa ārsti, trīs galma kapelāni, bet neviens nevarēja atbrīvot princesi no sāpēm.
2.
Tobrīd pilij steberēja garām kāda veca sieviņa un, izdzirdējusi princesi raudam, pienāca pie viņas, atsēdās blakus un laipni sacīja:
— Neraudiet taču, princesīt. Kā būtu, ja es jums atnestu kādu zvēru: acis viņam kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt, ūsas viņam šitik garas, un tomēr viņš nav cilvēks; kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Tad taču jūs vairs neraudātu, vai ne?
Princesīte paskatījās uz večiņu, no vienas zilās acs viņai vēl ritēja asara, bet otra jau priekā smaidīja.
— Bet, vecmāmiņ, — viņa teica, — tāda zvēra taču pasaulē nav.
— Ir gan, — večiņa atbildēja, — un, ja man karalis dos, ko es prasīšu, tad es jums šo zvēru atnesīšu.
To teikusi, viņa lēnītēm devās tālāk.
3.
Princese palika sēžam uz kāpnēm, taču vairs neraudāja, bet prātoja, kas tas varētu būt par zvēru. Tad viņai kļuva žēl, ka viņai šī zvēra nav, ka vecmāmiņa to nekad neatnesīs, un viņa atkal sāka klusu raudāt. Taču karalis bija skatījies ārā pa logu, lai uzzinātu, kas princesei noticis, un bija visu redzējis un dzirdējis. Noskatījies, ka večiņa princesi tik jauki nomierina, viņš apsēdās atkal uz troņa starp saviem ministriem un padomdevējiem, bet domas par dīvaino zvēru nedeva viņam miera.
4.
«Acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt,» viņš domās atkārtoja, «šitik garas ūsas, un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?»
Kad ministri redzēja, ka viņu karalis groza galvu, kaut ko čukst, ar rokām rāda sev zem deguna milzīgas ūsas, tad nevarēja aptvert, kas ar viņu noticis, kamēr beidzot vecais kanclers saņēma dūšu un apvaicājās karalim pēc iemesla.
5.
— Es lauzu galvu, kas tas ir par zvēru, — karalis atbildēja, — kam acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt, šitik garas ūsas un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?
Tagad nu ministri un padomdevēji sēdēja, grozīja galvas, rādīja ar rokām sev zem deguna milzu ūsas, bet neviens nevarēja iedomāties, kas tas ir par zvēru. Beidzot vecais kanclers atbildēja visu vietā to pašu, ko princese bija teikusi večiņai:
— Karali, tāda zvēra pasaulē nav.
Taču karalis nelikās mierā…
6.
Viņš sūtīja večiņai pakaļ visātrāko kurjeru. Tas auļoja tā, ka dzirksteles šķilās zem zirga pakaviem, bet panāca večiņu tikai tad, kad tā jau sēdēja, savas būdiņas priekšā.
— Vecmāmuļ, — kurjers, zirgā sēdēdams, uzsauca, — mūsu kungs un karalis grib dabūt to zvēru.
— Viņš dabūs, ko grib, — večiņa atbildēja, — ja dos man tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem viņa mātes aubītes.
Kurjers drāzās atpakaļ uz pili tā, ka putekļu mākonis vērpās līdz debesīm.
— Kungs un karali, — viņš sauca, — večiņa dos to zvēru, ja dabūs no jums tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem jūsu mātes aubītes.
— Tas nebūs daudz, — karalis sacīja, zvērēja vislielāko zvērestu, ka maksās večiņai prasīto, un devās pie savas mātes.
7.
— Māmiņ, — viņš sacīja, — mēs gaidām viesus. Uzlieciet to vismazāko no savām skaistajām aubītēm, lai tā tikko apsedz jūsu matu mezglu.
Karaļa māte izdarīja, kā dēls bija vēlējies.
Otrā dienā večiņa ieradās pilī, nesdama uz muguras grozu, kas bija glīti pārsiets ar lakatu. Lielajā zālē jau sēdēja karalis, viņa māte un mazā princesīte; arī visi ministri, slepenie un parastie padomnieki un karavadoņi gaidīja, elpu aizturējuši.
8.
Večiņa lēni, lēni raisīja lakatu nost, pats karalis nokāpa no troņa, lai aplūkotu zvēru tuvumā. Beidzot viņa noņēma lakatu, no groza izlēca melns kaķis …
— Bet, vecmāmuļ, — karalis vīlies iesaucās, — jūs esat mūs piemānījusi! Tas ir tikai kaķis!
Čapeks, K. (1966). Deviņas pasakas, «LIESMA» Rīga.
