
Kādā gaisa balonu festivālā balonpuika, vārdā Ābolītis, satika balonmeiteni, kura visos dokumentos tika dēvēta par Odziņu.
Abi divi bija apmēram viena vecuma un viena auguma. Ābolītis bija zaļš, Odziņa – sārta.
Ābolītis bija vietējais, bet Odziņas dzimtene atradās jūras otrā krastā.
No pirmā acu skatiena Ābolītim iepatikās Odziņa, un, paldies Dievam, arī Odziņai viņš šķita ļoti, ļoti simpātisks. Visu festivāla nedēļu abi turējās kopā kā uz zemes, tā debesīs.
Gluži gludi jau gan vis negāja.
Pa-raug-de-mon-trē-ju-mu laikā Ābolītis de-mons-tra-tī-vi paspraucās garām kādam pašapzinīgam pūslim, kuram ap vēderu spīguļoja medaļu virtene. Vēderainis lidoja tieši aiz Odziņas un, kā Ābolītim šķita, neievēroja distanci, turklāt kaut ko nekaunīgi burkšķēja viņai ausī. Tāda rīcība taču varēja sabojāt visu priekšnesumu! Ābolītis gribēja kaut ko vēl saglābt, bet – kā tad! – iedzīvojās nepatikšanās. Žūrija pēc tam atzina, ka nekārtības radījis viņš, nevis tas „alus vēders”, un piešķīra balonpuikam pavisam maz punktu.
Taču žūrijas vērtējums šoreiz nespēja aptumšot viņa gaišo noskaņu. Netaisnības apziņa nepadarīja smagu Ābolīša sirdi, kas balonpuiku cēla vai septītajās debesīs.
Protams, kā jau ikviens kārtīgs balons, Ābolītis rūpīgi krāja dažādu žūriju punktus, savu un citu pieredzi un visu ko tamlīdzīgu, kas vien palīdzētu viņam reiz iekļūt Ginesa rekordu grāmatā.
Bet šajā nedēļā Ābolītis atklāja, ka Ginesa grāmata var mierīgi pagaidīt – pasaulē ir kas svarīgāks par iekļūšanu rekordu sarakstā. Lidošana blakus Odziņai bija daudz svarīgāka.
Tad Ābolītis varēja izrādīt viešņai savu skaisto zemi.
Odziņai līdzās pāri mežiem, laukiem un pilsētām slīdēdams, Ābolītis piemirsa nemitīgi domāt par augstumu, vēja ātrumu un temperatūru un pats itin kā pirmoreiz ieraudzīja sarkanīgos piļu torņus un dzeltenīgās siena kaudzes, un tumšzaļos mežu galus.
„Re, re!” ik pa brīdim sajūsmā iesaukdamies, balonpuika atkal kaut ko jaunu parādīja draudzenei un atkal kaut ko jaunu ieraudzīja pats.
Protams, tādos mirkļos viņš nespēja ievērot atstatumu. Skaidrs, ka viņš pieliecās gluži klāt balonmeitenei Odziņai.
Un tad atkal Ābolītis zaudēja žūrijas punktus.
Bet lai taču tie punkti iet pa vējam!
„Re, re!” Ābolītis satraukts sauca. „Tie ir mūsu baltie stārķi! Re, re! Tās ir mūsu zaļās vardes! Paskaties tur – nu tur, tur!”
Un lepnums skanēja viņa balsī un mīļums staroja viņa acīs.
Viņa zeme bija tik zaļa, tik svaiga, tik spirgta. Gluži kā liels, veselīgs gaisa balons. Un visos dārzos bija redzami zaļi ābolīši un sārtas odziņas. Nu gluži kā mazi, veselīgi gaisa baloniņi.
Ābolītis juta, ka Odziņai viņa zeme patīk.
Un tāpēc vien viņš bija gatavs balonmeiteni apkampt un uzsviest vēl augstāk debesīs.
Ābolītis bija kā apreibis no prieka visas festivāla dienas. Bet tās pagāja, un pienāca pati pēdējā nakts.
Pēc svētku uguņošanas visi baloni, žūrija un skatītāji jau gulēja saldā miegā.
Ābolītis un odziņa aizlavījās no savām guļasvietām un vēlreiz pacēlās gaisā.
“Cik, Ābolīt, tava zeme ir skaista!” Odziņa sacīja Ābolītim.
“Pacelieties jūs arī!” viņa aicināja visus tos, kuri klusi un kautri stāvēja mēness gaismā. “Paskatieties, cik skaista ir jūsu zeme!”
Tā tik bija naksniņa!
Cielēna M. (2003). Pasakas.
Rīga: apg “ATĒNA”.
Pieejams: spiest uz saites