
Vienā krāsu kastītē dzīvoja jautri dažādu krāsu zīmulīši: sarkans, balts, dzeltens, rozā… Visi dažādi, bet neparasti draudzīgi. Viņiem bija interesanti dzīvot – katrs atrada sev aizraujošu nodarbošanos.
Dzeltenais traucās pa pļavām un iededza pūkainās pienenītes. Zaļais vienmēr norūpējies kaut kur steidzās. Kā nu ne! Iedomājieties tikai, cik daudz viņam jāpagūst dienas laikā izdarīt: eglītei zaļo krāsu atsvaidzināt, jaunās lapiņas brīvībā palaist, ar zāli zemi noklāt. Visu pat neizstāstīsi, ko zaļais zīmulītis paspēja padarīt.
Toties sarkanais, lielais smējējs un zobgalis, bija vienkāršs puisis. Viņam prātā tikai smiet, jokot, ermoņikas uzspēlēt un dziesmiņas sacerēt. Vasarā, piemēram, paķer ķiršus ar avenēm un izdaiļo bērniem vaigus, arī degunus – pamēģini nomazgāt!
Pats vecākais un svarīgākais bija gaiši zilais zīmulītis, visi viņu ļoti mīlēja. Jo nekādi neiztikt bez spožajām zilajām debesīm. Un kur nu bez caurspīdīgajiem ledus stikliņiem pirmajās rudens salnās, bez upēm un ezeriem, līksmajām rudzupuķēm pļavās!
Taču šajā draudzīgajā, krāsainajā kompānijā bija viens nelaimīgais – melnais zīmulītis. Viņš ļoti cieta no tā, ka ir nācis pasaulē melns. ,,Ko gan jauku var paveikt ar tādām melnām rokām? Vienīgi virtuves dvieli melnu pataisīt,” viņš skumji domāja, skaudīgi aiz stūra noskatīdamies, kā citi spēlē varavīksni. Spoži zilajās, lietus nomazgātajās debesīs parādījās mirdzoši septiņkrāsu vārti, un likās, ka tiklīdz pa tiem ieskriesi – notiks brīnums.
,, Nu kāpēc gan es neesmu rozā vai violets? Viņi ir tik sirsnīgi. Pat tas pelēkais sīkulītis… Vēl staigāt kā nākas vēl neprot, bet jau sarīko lietusgāzes un, kad lāses izsit peļķēs burbuļus, skaļi plaukšķina un plīst no smiekliem. Nav pasaulē taisnības!” – bēdājās melnais zīmulis.
Viņam gribējās būt jautram un draiskam, diet un smiet kopā ar visiem. Bet nezin kāpēc, viss iznāca otrādi: viņš staigāja, galvu pacēlis, un noraudzījās uz visiem no augšas, pats slepenībā ciešot. Vēl šim zīmulītim ļoti patika dziedāt. Taču pat viņa dziesmas bija neizsakāmi skumjas, tādas pašas kā viņa garastāvoklis.
Un reiz viņš nodomāja: ,,Kādēļ jādzīvo pasaulē, ja esi melns, neviens tevi nemīl un nav nekāda labuma no tevis? …”
Ribakova Svetlana (2008).
Pasakas.
AS “Jelgavas tipogrāfija”