
Kāmis Ambrozijs Speķums nule bija iešļūcis savā alā, rūpīgi iztukšojis pilnās vaigu kabatas un novietojis vērtīgo labības kravu pie pārējiem krājumiem. Viņš bija prasmīgi izbūvējis piecas lielas noliktavas un visas piecas līdz pat malām piepildījis ar labību, zirņiem un cūkupupām. lekšā vairs nevarēja iestūķēt tikpat kā neko, un viņš krietni nopūlējās, lai ar ķepu iestūķētu iekšā atlikušo guvumu. Pārpalikumu viņš pabāza zem sava mīkstā salmu dīvāna. Var tak kādreiz samesties slābana dūša, viņš sprieda, un tad pa ķepai allaž būs kāds mazumiņš. Ja, guļot gultā, ik pa brīdim kaut ko uzēd, tas labi palīdz arī pret bezmiegu. Tad viņš vēlreiz izlodāja visu savu noliktavu ieejas un katrā apmierināts ošņāja gaisu.
“Būs gana, būs gana,” viņš murmināja, berzēdams baltās ķepas. “Arī tad, ja ziema būs barga, man nevajadzēs zaudēt daudz svara, es esmu nodrošinājies un palikšu pie labas veselības. Šogad nu gan bija krietna raža, no krusas ne miņas, lietus īstajā laikā, saule īstajā laikā – krietna raža.”
Ambrozijam Speķumam bija taisnība. No šiem krājumiem būtu varējuši pārtikt veseli trīs kāmji. Taču viņš te dzīvoja viens, paldies Dievam, jā, pavisam viens, un visus krājumus varēs apēst pats.
Viņš apsēdās uz dīvāna, tīksmīgi izstaipīja mazos loceklīšus un druscin, atpūtās. Cik traki jānostrādājas, lai saglabātu resnumu, viņš nodomāja; ļaudīm nav ne jausmas, cik sūri grūti nopelnāms speķis!
Pēc tam viņš sāka ar ķepām čakli un rūpīgi slaucīt sava mitekļa grīdu. Visam vajadzēja būt ļoti spodram, jo Ambrozijs Speķums bija gaužām tīrīgs radījums.
Piepeši viņš apstājās un saausījās. Vai tur ārā, pavisam tuvu alai, kāds nesvilpa? Ambrozijs Speķums izslējās uz pakaļķepām, priekšķepām ļaudams jokaini nokarāties – vienai mazliet zemāk par otru, dziļi un dobji ieņurdējās un nepatīkami nošņirkstināja zobus. Šādi traucējumi varēja viņu neaprakstāmi nokaitināt. Viņš vispār ātri noskaitās, lai gan bija tik resns. Svilpošana atskanēja atkal – gluži skaidri un visai nekaunīgi. Ambrozijs Speķums noraizējies paostīja gaisu, aizskrēja pie ieejas, atrada to kārtībā, metās atpakaļ, uzrāpās augšup pa slīpo izejas aliņu un piesardzīgi paglūnēja laukā.
“Kāda nekaunība – Marīte Skrubule!” viņš dusmīgi iesaucās. “Kas jums nāk prātā – traucēt manu saimniecisko darbību ar savām muļķīgajām modes dziesmiņām?”
Mazā strautiņa otrajā krastā uz apsūnojoša akmens tupēja lauku pele Marīte Skrubule un svilpoja.
“Ja starp mums nebūtu tā stulbā strauta,” Ambrozijs Speķums indīgi sacīja, “tad jūs vairs ne mirkli nepaliktu pie dzīvības. Taču man riebjas ūdens un žēl balto cimdu.”
“To es zinu, ak, to es zinu,” Marīte Skrubule atsaucās un vairākkārt pa-klanījās. “Ja nebūtu strauta – un tas ir dziļš strauts, mīļais Speķuma kungs, ļoti dziļš strauts -, es arī nekad nebūtu iedrošinājusies apsēsties tik tuvu jūsu cienījamam degunam. Ak, es nabaga pele! Visi mani vajā, bet man tak arī gribas dzīvot – ak, es, nabaga pele!” viņa gaudās un ar ceļmallapas mutautu izslaucīja no acīm pāris asaru.
“Tas vēl nav nekāds iemesls bimbāšanai!” kliedza Ambrozijs Speķums. “Man ir daudz lielākas rūpes. Kāpēc jūs te tupat un svilpojat frivolus meldiņus? Labāk ejiet strādāt!”
“Frivolus meldiņus?” pele vaimanāja. “Man nemaz nenesas prāts uz frivoliem meldiņiem, un es tādus nemaz nezinu, māku tikai dažas vecas dziesmas, kuras noder par mierinājumu šajos grūtajos laikos. Es svilpoju vienīgi aiz izsalkuma, mīļais Speķuma kungs, aiz tīrā izsalkuma – ak, es, nabaga pele, es, nabaga pele!” Mutauts atkal tika likts lietā. Sāks vēl diedelēt, Ambrozijs Speķums nodomāja un neviļus pakāpās atpakaļ. “Jā, jā, kurš tad šodien nesūdzas? Slikti laiki, slikti laiki,” viņš nomurmināja, ar ķepu raizīgi pakasīdams galvu.
“Ak, mīļais Speķuma kungs,” Marīte Skrubule sacīja, aizkustinoši salikdama ķepiņas, “es esmu tik gauži izsalkusi, rudens ir klāt un lauki tukši. Pabalstiet jel mani un iedāviniet man dažus labības graudus no saviem pilnajiem apcirkņiem!”
“Ko?” pārskaities iebrēcās Ambrozijs Speķums. “Pilni apcirkņi? Man? Jūs, Marīt Skrubule, laikam būsiet zaudējusi savu peles prātiņu! Man pašam mājā nav itin nekā, ne graudiņa, ne zirnīša, ne vienas vienīgas cūkupupas. Ziemā es gluži vienkārši varēšu mirt badā un sūkāt ķepu! Nekad vēl nav bijis tik sliktas ražas kā šogad, visu apsita krusa, visu!”
“Ak, es, nabaga pele, es, nabaga pele!” Marīte Skrubule gaudās.
“Kāpēc tad jūs pati nesavācāt krājumus, dumiķe tāda?” Ambrozijs Speķums viņai uzšņāca.
“Es taču nejaudāju panest tik daudz graudu kā jūs, mans mīļais Speķuma kungs,” Marīte Skrubule paskaidroja.
Kibers M. (2003).
Ambrozijs Speķums un Mārīte Skrubule.
Aizpute: A/S “Paraugtipigrāfija” Apgāds “Harro von Hirschheydt”