Loti no rīta pamodināja briesmīgs troksnis. Aiz loga švīkstēja un rībēja, it kā mājai uzbruktu bars zagļu un jūras laupītāju.

Par laimi tie bija nevis zagļi, bet viena muša. Muša vārdā Jāks. Lote viņu pazina tik labi, ka nemaz nebija jāskatās laukā pa logu. Muša Jāks aiz Lotes loga jandalējās ik rītu – tāds bija mušas amats. Jāks ciemā strādāja par modinātājpulksteni.(…)

Ik rītu viņš lidoja pa ciemu, nosēdās aiz logiem, auroja un bungoja ar kājelēm tik skaļi, ka stikli sāka drebēt. Jākam vienmēr līdzi bija visādas grabažas, kas taisīja īpaši briesmīgu troksni. Dažnedažādi katlu vāki un skārda caurules, pa kurām viņš nežēlīgi zvetēja ar dzelzs stieni. Ja reiz Jāks nosēdies aiz tava loga, nebija nekādas iespējas turpināt gulšņāt un snaust. Izdzirdējuši Jāka balsi, ciema iedzīvotāji acumirklī lēca laukā no segām, it kā tos būtu apsēdušas zobu sāpes.

Tomēr Lote mošanos centās mazlietiņ paildzināt un pabāza galvu zem spilvena, lai apslāpētu mušas ālēšanās sacelto jezgu. Taču Jāks nebija tas vīrs, no kura ar tik vienkāršu triku varētu tikt vaļā.

,,Augšā, augšā!” viņš klaigāja briesmīgā balsī. ,,Celšanās, Lotes jaunkundze! Tā nu nebūs, ka varēsi sust vien tālāk, ja vecais Jāks aiz loga nopūlas vaiga sviedros! …No manis nevienam neizsprukt, uzbungošu visas miegamices. Pat koka bluķis atpletīs acis, ja atrotīšu piedurknes un iebrēkšu tam ausī! Tūlīt redzēsi!”

Muša izčamdīja no somas laukā milzu bazūni un iepūta tajā. Troksnis bija tik skaļš un šaušalīgs, ka Lote juta drebuļus skraidam pa ķermeni augšā lejā. Viņa strauji uzrausās sēdus un izberzēja acis.

,, Esmu jau augša, Jāka onkuli!” sauca Lote. ,,Nepūt vairs!”

,, Nu, re!” Jāks uzslavēja. ,,Šī bazūne līdz vienumēr. Nē, no vecā Jāka tikt vaļā neizdosies nevieniņam! Nu, labsītiņš, mazo jaunkundzīt! …Es nu lidošu, man vēl jāuzbungo liels ļautiņu ulks.”

Ar šiem vārdiem muša laidās prom no palodzes un lidojuma laikā bazūni stūķēja atpakaļ somā. Lote nožāvājās, izstaipījās un jutās pamodusies. Viņa nebūt nebija dusmīga uz Jāku par to, ka tik agri rītā uzmodināta. Nē, Lotei patiesībā nepatika gulēt; viņasprāt, tas bija galīgi zemē nomests laiks. Vakaros viņa grozījās gultā un bija pilnīgā izmisumā, iedomājoties vien par to, cik daudz interesanta naktī spētu paveikt tā vietā, lai bezjēdzīgi valstītos palagos. Iemigšana viņai vienmēr prasīja briesmīgi daudz laiks; beidzot miegs pieveica nemierīgās domas, tādēļ bija grūti no rītiem pamosties. Bet, ja reiz no gultas laukā, nekad necenties tajā tikt atpakaļ. Nu Lote bija brīva, vairs nevajadzēja gulēt, un viņu gaidīja lieliska diena.