Reiz dzīvojis kāds puisis — varens koklētājs, apbrīnojams dziedātājs. Kad viņš koklējis un dziedājis, tad putni salaidušies bariem klausīties un niknākie zvēri palikuši kā jēri.

Reiz puisis naktī apmaldījies mežā un nevilšus iekritis vilku bedrē. Vilks savām zvērojošām acīm nācis puisim pretī un taisījies, zobus šņakstinādams, nabadziņu plosīt.

To redzēdams, puisis sācis koklēt un dziedāt. Acumirklī vilks aptupies puisim iepretim, kaucis jaukajām skaņām līdz un nedarījis nekā ļauna.

Gaismiņā puisis izlēcis no bedres un gājis uz mājām, bet vilks, tecēdams kā sunītis nopakaļus, pavadījis lielo koklētāju līdz vārtiem un negribējis nemaz vairs uz mežu atpakaļ griezties.